Pienāca vakars. Pēc vakariņām Emanuēls atkal lasīja mums Bībeli. Šoreiz viņam bija nākuši klāt trīs dedzīgi klausītāji, taču man. pamats domāt, ka vecie Emanuēla biedri bija diezgan nevērīgi. Emanuēls lasīja, brīžiem pret vienu, brīžiem pret otru kamīna apmali atspiedies. Mjeta sēdēja pusapļa vidū. Viņas seju
un augumu sarkanīgi apgaismoja plandošās liesmu mēles. Es skaidri atceros šo vakaru un savas — pareizāk sakot, visu mūsu — nepacietīgās gaidas. Emanuēla balss, neraugoties uz tās labskanīgumu un silto tembru, mani kaitināja, jo viņš lasīja kaut kā pārmērīgi gausi. Nezinu, vai par to jāpateicas nogurumam pēc darbā pavadītās dienas, satraukumam un neziņai vai arī apkārt valdošajai pustumsai, taču agrākais sasprindzinājums šķita aprimies. Mūsu skatieni atkal kā piekalti uzkavējās pie vaļīgi sēdošās meitenes raženajiem apaļumiem, kamēr viņa vērīgi ieklausījās Bībeles vārdos. Taču, liekas, mūsu uzmanība Mjetai nepalika apslēpta. Laiku pa laikam meitenes acis sastapās ar mūsu skatieniem un viņa mums uzsmaidīja. Bet smaidīt viņa smaidīja visiem vienādi. Emanuēls jau ir pieminējis Mjetas smaidu, un tas patiesi bija ļoti pievilcīgs, tikai visiem gluži vienāds.
Vakarēšanai beidzoties, Mjeta pavisam brīvi piecēlās, satvēra Peisū pie rokas un aizveda sev līdzi.
Man liekas, Peisū bija ļoti iepriecināts par to, ka kamīnā ar plēnēm segtie apdeguļi vēl tikai gailēja un tāpēc zālē bija patumšs. Un tikpat priecīgs viņš droši vien bija par iespēju pagriezt mums muguru, lai neviens neredzētu viņa seju. Bet mēs, aiz pārsteiguma klusēdami, palikām sēžam pie kamīna, kamēr Menū, purpinādama kaut ko aizvainojošu par ērzeļiem, kuri palikuši ar garu degunu, aizdedzināja mūsu gaismekļus.
Taču ar to pārsteigumi vēl nebija galā. Nākamajā vakarā Mjeta izvēlējās Kolēnu. Aiznākamajā — mani. Ceturtajā dienā — Meisonjē. Piektajā — Žakē. Sestajā viņas izredzētais atkal bija Peisū. Un šādā manis uzskaitītā kārtībā viņa turpināja, nevienu vienīgu reizi neizvēlēdamās Emanuēlu.
Nevienam nenāca smiekli, lai gan situācija bija gluži komiska. Mēs visi bijām vienādi smieklīgā stāvoklī. Daudzvīrības aizstāvis izrādījās izslēgts no tās prakses, par kuru viņš bija iestājies. Bet monogāmijas stingrie piekritēji, nemaz nekaunēdamies, apmierinājās ar šadu sadali.
Vienā jautājumā tomēr nekādu šaubu nevarēja būt — Mjeta tā rīkojās spontāni, neko nezinādama par mūsu apspriedi un nevienam arī padoma neprasīdama. Ja viņa atdevās pēc kārtas mums visiem, tad vienīgi tādēļ, ka mēs visi viņu ļoti iekārojām un viņa bija labsirdīga. Jo no paša mīlas akta viņai nebija ne silts, ne auksts. Un par to arī nav ko brīnīties, ja ņem vērā, kādos apstākļos un kādā veidā viņa bija ar to visu iepazinusies.
Kas attiecas uz secību, kādā Mjeta izvēlējās savus partnerus, tad mēs drīz vien ievērojām, ka viņa to dara, gluži vienkārši vadīdamās no tās kārtības, kādā mēs sēdējām ļ ie galda. Tomēr pāri palika lielā mīkla: kāpēc viņa nekad neizvēlējās Emanuēlu, lai gan, pēc visa spriežot, viņa to dievināja?
Ka Mjeta patiesi par Emanuēlu bija sajūsmināta, viņa bērnišķīgā vientiesībā nemaz nedomāja slēpt. Līdzko Mjeta ienāca zālē, viņas acis tūdaļ meklēja Emanuēlu. Kad Emanuēls runāja, Mjeta ne acu nenolaida no viņa lūpām. Kad Emanuēls gāja laukā, Mjetas skatiens viņam sekoja. Nemaz nebija grūti iztēloties Mjetu sēžam pie viņa kājām, aplaistām tās ar smaržīgām zālēm un pēc tam ar saviem matiem nosusinām. Sis salīdzinājums nedrīkstētu liecināt, ka mani būtu ietekmējis mūsu vakarēšanu reliģiskais raksturs. Es to gluži vienkārši aizņemos no mazā Kolēna.
Kad trešo reizi pienāca mana reize, es nospriedu sasparoties un Mjetai zem četrām acīm viņas istabā pajautāt, ko tas viss nozīmē. Lai gan Mjetas rīcībā bija vesels žestu un vaibstu arsenāls, tā ka saprast viņu nemaz nebija tik grūti (turklāt Mjeta prata arī rakstīt), sarunāties ar viņu reizēm bija diezgan neērti, jo netaktiski būtu meitenei pārmest patiesības tīšu noklusēšanu, kā to varētu darīt dialogā ar citām sievietēm, — pat tad, ja bija pamats domāt, ka Mjeta tā rīkojas apzināti. Līdzko es Mjetai iejautājos, kāpēc viņa šodien nav izvēlējusies Emanuēlu, meitenes seja sastinga un viņa tikai papurināja galvu. Atkārtoju savu jautājumu vairākos atšķirīgos veidos, taču atbilde aizvien bija viena un tā pati.
Tad es mainīju uzbrukuma leņķi. Vai tad viņa nemīl Emanuēlu? Mjeta vairāk reižu pēc kārtas sparīgi pamāj ar galvu, skropstas pāri maigajām acim samirkšķinās, lūpas pa pusei atveras, seja — pati vaļsirdība. Es atkārtoju savu jautājumu: kāpēc viņa tā rīkojas? Mjetas acis aizveras, tāpat arī lūpas, un atkal viņa papurina galvu. Nē, tā mēs nekur netiksim. Es pieceļos, sameklēju svārku kabatā piezīmju grāmatiņu, kurā mēdzu ierakstīt darbarīku izsniegšanu no noliktavas, un uz vienas lappusītes nespodrajā kvēpekļa gaismā ar lieliem iespiedburtiem uzrakstu: «KĀPĒC TU NEIZVELIES EMANUELU?» Pasniedzu Mjetai zīmuli un piezīmju grāmatiņu. Viņa noliek to uz ceļgaliem, pasūkā zīmuli un ar lielām pūlēm uzraksta: «Tāpēc». Brīdi padomājusi, viņa aiz šā «tāpēc» pieliek vēl punktu, man liekas, tālab, lai pasvītrotu, ka viņas atbilde ir galīga.
Un tikai pēc trim dienām, turklāt pavisam neviļus, es uzzinu iemeslus, kāpēc viņa tā dara, pareizāk sakot, iemeslu, jo viņas rīcībai ir viens vienīgs izskaidrojums.
Emanuēls, bažīdamies par mūsu drošību, bija noteicis, ka visām trim medību bisēm, viņa šautenei, munī
Hjai un abiem lokiem ar bultām jāglabājas mūsu istaba. Izejot mēs to aizvien aizslēdzām un atslēgu noglabājām noliktavā kādā atvilktnē, par kuru zinājām tikai mēs abi un Meisonjē.
Kādu pēcpusdienu, gribēdams pārģērbties Emanuēls pirmo reizi tika mani apmācījis jāšanā, un es biju sviedros izmircis caurcaurēm slapjš —, steidzos paņemt no slēptuves mūsu istabas atslēgu. Vītņu kāpnes bija stāvas, un, tā kā jutos ļoti noguris, es lēnītēm laju augšup, ar kreiso roku pieturēdamies pie mūra kolonnas, ap kuru vijās pakāpieni. Nokļuvis līdz trešajam stāvam, uz mirkli apstājos kāpņu laukumiņa, lai atvilktu elpu, ur|, sev par lielu pārsteigumu, plašās zāles viņējā galā, uz kurieni pavērās abu istabu durvis, ieraudzīju Mjetu, kura stāvēja, ausi pie mūsu istabas atslēgas cauruma piespiedusi, un ļoti vērīgi klausījās. Es labi zināju, ka istabā neviena nav, jo Emanuēls bija palicis pie mājdzīvnieku novietnes, turklāt pirms pusotrām stundām, kad atskrēju uzvilkt zābakus, lai uzsāktu jāšanas apmācības, es durvis biju noslēdzis.
Piegāju Mjetai tuvāk un uzsaucu: «Mjeta, ko tu šeit dari?» Meitene nodrebēja, izslējās, nosarka un paskatījās apkārt ar vajāta dzīvnieka acīm, it kā grasīdamās kur aizbēgt. Taču tajā pašā mirklī es biju klāt, satvēru meiteni pie delnas locītavas un teicu: «Bet, Mjeta, istaba taču tukša, nav ko klausīties!» Viņa paskatījās uz mani ar tādu neuzticību, ka es izņēmu atslēgu no kabatas, atdarīju durvis un, viņu vēl aizvien pie delnas locītavas cieši turēdams, ievilku istabā, jo Mjeta negribēja nākt. Ieraudzījusi, ka tur patiešām neviena nav, Mjeta pārsteigumā sastinga. Bet tad, neuzklausīdama manus jautājumus, atvēra drēbju skapi. Emanuēla uzvalkus Mjeta laikam pazina, jo, manas drēbes sānus pabīdījusi, viņa sāka ar delnu tos glāstīt. Pēc tam viņa citu pēc citas atvilka visas kumodes atvilktnes, un seja viņai kļuva aizvien gaišāka. Beigusi šo pārmeklēšanu, Mjeta palūkojās uz mani ar vaicājošu skatienu un, tā kā es, par negaidīto kratīšanu pārsteigts, neko neteicu, vispirms ar pirkstu norādīja uz kušeti pie loga, kur gulēju es, bet tad ar kreiso roku iebikstīja man krūtīs. Es apstiprinoši pamāju ar galvu. Taču šajā pašā brīdī, izbrīnīti visapkārt vērdamās, viņa uz Emanuēla rakstāmgalda pamanīja Biržitas fotoattēlu loka šāvējas pozā, pikti to paķēra un, nolūkodamās manī ar ieplestām acīm, sirdīgi vicināja labajā rokā, ar kreiso man uz to rādīdama. Es pat nevaru pateikt, kā īsti, taču ar visu savu pozu, ar auguma izlokiem, galvas pašķiebienu, sejas izteiksmi, ar žestiem Mjeta man vaicāja, nē, es nevaru sacīt — vaicāja, jo viņas lūpas neizdvesa nevienas skaņas, viņa šo jautājumu atdarināja ar mīmiku, varētu arī teikt — nodejoja. Taču jautājums bija tik nepārprotams, ka es gandrīz vai ticēju to sadzirdējis: «Bet kur tad ir šī vāciete?»