Viss noskaidrojās. Kā atceramies, Vārvurdu ļaudis «Dīķos» domāja, ka Biržita vēl dzīvo pie mums. Neviens Mjetai nebija paskaidrojis, ka tas nav tiesa. Taisni otrādi — Emanuēla atturību tajā vakarā, kad «Dīķu» iemītnieki pārcēlās uz Malvilas pili, Mjeta izskaidroja tādējādi, ka viņa sirds ir saistīta pie citas sievietes. Tā kā pilī Biržitu nekur nemanīja, Mjeta bija nospriedusi, ka Emanuēls viņu pievācis pie sevis, lai pasargātu no mūsu tīkojumiem. Fakts, ka Emanuēla istaba atšķirībā no citām vienmēr bija aizslēgta — Mjeta nezināja, ka arī es tur dzīvoju —, viņā šo pārliecību nostiprināja vēl vairāk. Ka šis pieņēmums ir pretrunā ar daudziem citiem mūsu kopējās dzīves ap-
stākļiern, meitene nebija ņēmusi vērā. Līdz ar to kļuva pilnīgi skaidrs: viņa Emanuēlu ne reizi nebija izvēlējusies tāpēc, ka centās cienīt pašas sagudroto Emanuēla greizsirdīgo kaisli.
Lai nu būtu kā būdams, taču Mjeta vēl tanī pašā vakarā izlaboja savu kļūdu. Tas mums sagādāja lielu atvieglojumu, un "es vēl piedevām izjutu ļaunu prieku, redzēdams, ka Emanuēls pēc vakarēšanas aiziet no zāles ar biezo Bībeli vienā rokā, bet Mjetu — ja tā varētu izteikties — otrā.
IX
Filbērs mums paziņoja divas priecīgas vēstis. Mūsu Falvinas brālis, Marsels Falvins, bija dzīvs un tāpat arī Mjetas vecākā māsa Kati. Otrkārt, neskarta bija saglabājusies arī Kolēna atslēdznieku un santehnikas darbnīciņa Larokas galvenajā ielā.
Ne jau pagodinādams mūsu ciemiņu, bet gan tālab, lai viņu labāk novērotu, es Filbēru biju nosēdinājis pie galda sev pretim starp Mjetu un Peisū, par ko pēdējais bija ļoti apbēdināts.
Filbērain bija mīksti un kupli melni mati bez jebkādām tonzūras pēdām. Deniņos tie izskatījās jau krietni iesirmi, bet tālāk galvas virsū klājās garās, kuplās cirtās, izveidodami kaut ko līdzīgu bruņucepurei vai cildenām krēpēm un izceldami viņa plato pieri un lieliskās acis, kurās dzirkstīja dzīvesprieks un šķelmība.
289
Taču Filbēra veidolā tā nebija vienīgā pretruna. Palūkojoties uz viņa rokām, uzkrita, ka tās ir garas un spēcīgas, ar raupjiem pirkstiem. Ar vārdu sakot, darba vīra rokas, kuras nekādi nesaderējās ar tā paša cilvēka maigi tembrēto balsi un rūpīgi izkopto izrunu.
10-974
Tikpat dīvains viņa ārienē bija tuklo un kalsno joslu sadalījums. Maigie, jo sevišķi bērnu ģīmīšos tik pievilcīgie apaļumi, kurus ikdienas dzīvē dēvējam par vaigiem, lai gan mediķi tiem piešķīruši daudz nedzejiskāko Bišā tauku pauguru nosaukumu, Filbēra sejā nemaz nebija manāmi — vaigu jeb, lietojot medicīnisko terminu, Bišā tauku pauguru vietā viņam abpus degunam stiepās dramatiskas ieplakas, kas uzvedināja uz domām par tuberkulozes pēdējo stadiju un piešķīra viņam mānīgu grūti sirgstoša cilvēka vai askēta izskatu. Tūlīt paskaidrošu, kāpēc es lietoju vārdus «mānīgs izskats». Pirms aizjāšanas no Malvilas Filbērs, kā jau cilvēks, kas paradis dzīvot uz vispārības rēķina, mani «brālīgi» lūdza («brālīgi» laikam tāpēc, ka mums bija kopīgs debesu tēvs) viņam piešķirt (tieši tādu vārdu viņš lietoja) vienu no maniem krekliem, jo viņējais esot pagalam novalkāts. Drusku izbrīnījies par to, ka man vienam tiek uzlikti ar šo «brālību» saistītie izdevumi, es izpildīju viņa lūgumu. Filbērs tūlīt uz karstām pēdām apmainīja sev kreklu, atsegdams labi attīstītu, muskuļainu, mazliet pat aptaukojušos vidukli, kas nepavisam nesaderējās ar viņa izkāmējušo seju.
Mūsu pirmā kopīgi ieturētā azaida laikā Filbērs spēlēja abas — askēta un grūti sirgstoša cilvēka lomas. Jau pašā sākumā viņš mums paziņoja, ka allaž izticis «ar mazumiņu», ka viņam neesot «nekādu .vajadzību», ka jau sen pieradis pie «trūcīgas dzīves». Brīdi vēlāk ciemiņš savā atklātībā gāja vēl tālāk. Viņu kremtot «neārstējama kaite», taču, paldies dievam, tā neesot lipīga (tas tika teikts, lai mūs nomierinātu). Viņš jau stāvot «ar vienu kāju kapā». Un tomēr grūtais sirdzējs un askēts ēda par četriem, nemitīgi kaut ko klāstīdams savā sulīgajā, aiz dzīves spara vibrējošā baritonā,
l aiku pa iaikam, lielus kumosus mutē bāzdams, viņš pablenza uz galda kaimiņieni pa kreisi. Kad askēts uzzināja, ka Mjeta ir mēma, viņa interese uzreiz divkāršojās.
Es, savukārt, sāku viņam uzdot vienu otru nenozīmīgu jautājumu. Spriežot pēc tā, ko Filbērs mums patāstīja par savu dzīvi pirms Notikuma dienas — un ķietarni mums tika izklāstīts daudz, lai gan diezgan miglainā veidā —, viņš bija apceļojis visu Francijas vidieni un tās dienvidrietumu apvidus, apmezdamies ,an pie tāda un tāda amata brāļa, gan pie tādas un tādas dāmas, gan pie tādiem un tādiem augstu stāvošiem dvēseļu ganiem, un aizvien pēc viņu ielūguma. Kad uznākusi N diena, viņš jau kādu nedēļu bija nodzīvojis pie lādzīgā Larokas mācītāja, kurš viņa acu priekšā atdevis dvēseli dievam.
Tā vien likās, ka mūsu draugam Filbēra'm nebija bijis ne savas draudzes, ne savu māju. Bet no kā tad viņš īsti pārticis? Viņa nostāstos runa aizvien bija par labdarīgām dāmām, kuras apmierinājušas viņa «vajadzības» (lai gan viņam tādu neesot) un pašu bagātīgi apdāvinājušas, savstarpēji sacenšoties viņa sabiedrības dēļ. Par visu to mūsu neatvairāmais ciemiņš, acīm redzami apzinādamies savu pievilcību, runāja ar manāmu koķetēriju.
Filbēram mugurā bija tumši pelēks jau apdilis uzvalks, kas pēc attīrīšanas no putekļiem tomēr izskatījās vēl diezgan pieklājīgs, krekls ar stipri nonēsātu pasaulīga griezuma apkakli un adītu tumšu kaklasaiti. Taču visvairāk uzkrita uz krūtīm melnā saitītē uzkarināts lielisks sudraba krusts, kuru, manuprāt, neviens par bīskapu zemāks garīdznieks nedrīkstēja nēsāt.
10
291
-— Ja tu esi no Kaoras, — es teicu (cieši apņēmies atnācēju uzrunāt tikai ar «tu», neraugoties uz viņa-
dižošanos), — tad droši vien būsi mācījies turienes augstākajā garīgajā seminārā?
— Protams, — Filbērs apstiprināja, ar smagajiem plakstiem aizsegdams savas šķielējošās acis.
— Un kurā gadā tu tajā iestājies?
— Vari gan tu uzdot savādus jautājumus! — Filbērs, vēl aizvien acis nodūris, iesmējās bērnišķīgu smiekliņu. — Pagājis tik daudz gadu! Es taču vairs neesmu nekāds jauneklis, — viņš koķeti piebilda.
— Papūlies tomēr atcerēties, — es teicu. — Lai nu kā, bet iestāšanās augstākajā garīgajā seminārā ir tāds notikums, kuru nevarētu aizmirst.
— Patiesi, — Filbērs atbildēja savā skanīgajā balsī, — tas ir vienreizīgs notikums.
Bet, tā kā es nogaidoši klusēju, izlocīties viņš nevarēja.
— Pag, pag.,. Tas, liekas, bija piecdesmit sestajā gadā … Jā, jā, — brīdi padomājis, viņš apstiprināja, — piecdesmit sestajā gadā.