— Tā jau man likās, — es priecīgi noteicu. — Tu esi sācis mācīties Kaoras augstākajā seminārā tajā pašā gadā, kad mans draugs Serirjē.
— Jā … bet seminārā bija ļoti daudz audzēkņu, — Filbērs pavīpsnādams paskaidroja. — Visus es nepazinu.
— Bet jūs taču abi bijāt pirmajā kursā, — es turpināju. — Turklāt tāds tips kā Serirjē nevarēja palikt nepamanīts. Vienu metru deviņdesmit četri centimetri garš, ar ugunīgi sarkaniem matiem.
— A-ā, jā, jā, tagad, kad tu viņu tā apraksti, es atceros gan, — Filbērs sacīja.
Par šo jautājumu viņš izteicās ļoti nelabprāt un jutās acīm redzami atvieglots, kad es viņu lūdzu pastāstīt mums tuvāk par Laroku.
— Pēc bumbas sprādzienā, — viņš skumīgi ieminējas, — mums bija jāiztur lielas ciešanas.
Es tūlīt ievēroju šo vārdu — «ciešanas». To lietojam es biju dzirdējis tikai garīdzniekus un ļaudis, kuri atdarina viņu runas veidu. Viņiem tas ir gandrīz vai profesionāls termins. Un, neraugoties uz šā vārda nepatīkamo skanējumu, viņi to izrunā ar jo lielu baudu, liiju dzirdējis apgalvojumus, ka garīdznieku jaunā paaudze no tā lietošanas izvairoties. Ja tā būtu patiesība, tad varētu tikai priecāties. Sis vārds man derdzas tāpēc, ka tajā jūtama tāda kā paštīksmināšanās pieskaņa. Ap ciešanām, jo sevišķi citu ciešanām, neviens nedrīkstētu tīksmināties un izmantot tās atklātībā kā sava veida ornamentu dvēseļu izskaistināšanai.
Bet tieši Filbērs ar jo lielu patiku pakavējās pie pārdzīvotajām «lielajām ciešanām». Tās galvenokārt saistījās ar to, ka pie dzīvības palikušajiem vajadzējis aprakt bojā gājušo nožēlojamās paliekas. Arī mēs paši bijām to pieredzējuši, taču nekad sarunās nepieminējām.
Tā kā Filbērs šo procedūru attēloja visos sīkumos, tad, lai no tās atrautos, es viņam pajautāju, kā tagad klājas Larokas iedzīvotājiem.
— Labi un reizē slikti, — viņš atbildēja, galvu augšup paceldams un pārlaizdams savu melanholisko skatienu visiem klātesošajiem. — No dvēseļu glābšanas viedokļa raugoties, labi, materiālā ziņā — slikti. Kas attiecas uz dvēseļu glābšanu, — viņš turpināja, acis pa pusei pievērdams un mutē prāvus gaļas gabalus stūķēdams, — tad man jāsaka, ka šajā ziņā es izjūtu lielu gandarījumu. Visi tā vien rautin raujas uz dievkalpojumiem.
Pamanījis, ka mēs ar Meisonjē esam ļoti pārsteigti — jo, kā zinājām, Larokas mērija sastāvēja no sociālistiem un komunistiem —, viņš paskaidroja:
— Jus varbūt brīnīsieties, bet Laroka visi piedalās dievkalpojumos un iet pie dievgalda.
— Un ar ko tu to izskaidro? — Meisonjē, uzacis saraukdams, īgnā balsī iejautājās.
Tā kā Meisonjē sēdēja pa kreisi no manis, es pagriezu galvu, lai paskatītos uz viņu. Mani pārsteidza nopietnība, kāda bija jaušama viņa smailajā profilā. Sāda ziņa viņu acīm redzami uztrauca. Lai gan Notikuma diena bija iznīcinājusi visas Meisonjē cerības, viņš vēl aizvien pasauli uztvēra kā mēriju kopumu, kurā par vairākumu cīnās kreiso spēku bloks. Piebikstīju viņam zem galda ar kāju. Ir taču brīži, kad vaļsirdība vietā, bet reizēm tā var arī kaitēt. Mana neuzticība pret Filbēru kļuva ar katru mirkli lielāka. Es nešaubījos, ka dzīvi palikušie Larokas iedzīvotāji nokļuvuši viņa ietekmē, un uzskatīju to par nevēlamu,
— Pēc bumbas sprādziena, — Filbērs atkal ierunājās savā skaistajā, svinīgajā un pašapmierinātajā balsī, — cilvēki ielūkojās dziļāk paši savās dvēselēs un pārbaudīja savu sirdsskaidrību. Viņu fiziskās, bet it īpaši dvēseles mokas bija tik lielas, ka cilvēki neviļus sev vaicāja, vai viss notikušais nav kāds lāsts un sodiba par viņu kļūdām, grēkiem un vienaldzību pret dievu, par savu pienākumu, jo sevišķi reliģisko pienākumu atstāšanu novārtā. Turklāt mūsu eksistence kļuva tik nedroša, ka cilvēks gluži instinktīvi pievērsās dievam tam kungam, lai izlūgtos viņa aizstāvību.
Noklausoties šo runu, es nojautu, ka Filbērs darījis visu, lai savos draudzes locekļos izraisītu vainas apziņu un tādējādi saduļķotos ūdeņus novadītu uz sava dzirnavu rata. Jutu, ka nemierīgs kļūst arī no manis pa labi sēdošais Tomā. Bīdamies, ka viņš var pēkšņi eksplodēt, slepšus piebikstīju viņam, lai nezaudē savaldīšanos. Par vienu es biju cieši pārliecināts: nedrīkst ar Filbēru ielaisties nekādos reliģiskos strīdos. Jo vairak tāpēc, ka ar savām samtainajām, kaut arī mazliet šķielējošām acīm, savu skaisto askēta galvu un labskanīgo balsi, kas šķita atgādinām, ka tās īpašnieks ar vienu kāju stāv kapā» (lai gan ar otru viņš visiem spēkiem atspērās bedres pretējā malā), Filbērs nepilnās divās stundās bija savaldzinājis visas trīs mūsu sievietes un atstājis dziļu iespaidu arī uz Žakē, Peisū un pat Kolēnu.
Pēc azaida mēs sasēdāmies aplī ap kamīnu, un Filbērs atkal atsāka runu par Larokas iemītnieku materiālajām grūtībām.
Dzīvi palikušie larokieši sākumā lūkojušies nākotnē diezgan optimistiski, jo lielo pārtikas preču un tāpat arī gaļas veikalu turpat līdzās Kolēna darbnīriņai ugunsgrēks nebija skāris, lai gan nodegusi bija visa pilsētiņas lejasdaļa. Taču drīz viņi atskārtuši, ka vienu dienu šie krājumi izbeigsies un viņi nespēs tos papildināt, jo pilsētiņas apkaimē visas lauku saimniecības kopā ar to dzīvo inventāru bija gājušas bojā. Pilī, kuras Parīzē dzīvojošos īpašniekus arī varēja uzskatīt par mirušiem, neskartas bija palikušas dažas cūkas, viens vērsis un piecijājarnzirgi līdz ar zināmu daudzumu lopbarības to uzturēšanai. Kursežaka, kas atrodas pusceļā starp Laroku un Malvilu, arī daļēji bija palikusi neskarta, un tur izglābušies seši cilvēki, bet visas govis, atskaitot vienu ar zīdāmu teļu, nobeigušās. Sis zaudējums jo sāpīgāks tāpēc, ka larokiešu vidū esot divi zīdaiņi un kāda slimīga divpadsmit gadu veca bārenīte, par kuras veselību jo sevišķi jārūpējoties. Līdz šim bērnu vajadzībām izlietots pārtikas preču veikalā atrastais kondensētais piens, bet pašreiz tas jau izbeidzoties.
Savas runas beigās Filbērs pats nekādus secinājumus neizdarīja, tikai pārlaida skatienu klātesošajiem. Tā kā neviens nebilda ne vārda, es mūsu ciemiņam atkal uzdevu dažus jautājumus. No viņa atbildēm uzzināju, ka larokieši visu laiku domājuši, ka Malvilas pili kadam jābūt palikušam dzīvam, jo to, tāpat kā daļu Larokas un Kursežaku, nosedz varens klints masīvs. Ka šāds pieņēmums bijis dibināts, viņi pārliecinājušies pirms kāda mēneša, izdzirdot Malvilas pils zvanu skanam. Tāpat es noskaidroju, ka aizsardzības nolūkiem viņu rīcībā ir savs ducis medību bisu, prāvs skaits patronu, kā ari vairākas šautenes.
Kad Filbērs atkal ieminējās par jājamzirgiem, es saausījos, taču ar nolūku viņam neko par tiem nejautāju. Visus šos zirgus es labi pazinu, jo pats biju tos Lormio ģimenei pārdevis. Lormio bija Parīzē dzīvojuši rūpnieki, kuri par ļoti dārgu cenu bija nopirkuši pussabrukušo Larokas vēsturisko pili, bet pēc tam izdevuši milzu naudu, lai to restaurētu un gadā vienu mēnesi tur pavadītu. Seit uzturēdamies, viņi bija sadomājuši tēlot viduslaiku bruņiniekus un doties izjādēs pa_ apkaimi. Visi trīs ģimenes locekļi tikai ar pūlēm spēja noturēties seglos, taču viņiem katrā ziņā vajadzēja iegādāties angļu-arābu sugas zirgus. Velti es centos viņiem ieskaidrot, ka izjādēm noderētu arī lētāki zirgi. Bet, no otras puses, kāda velna pēc man pirms Notikuma dienas būtu vajadzējis atteikties no iespējas labi nopelnīt, ja jau šie snobi par varēm gribēja izšķiest naudu. Neskaitot trīs angļu-arābu sugas jājamzirgus, rūpnieku ģimene nopirka no manis vēl divas baltas ķēves, bet par tām runa būs vēlāk.