Manīju, ka mūsu citkārt tik daiļrunīgais ciemiņš uz maniem jautājumiem atbild ne visai labprāt. No tā es secināju, ka larokiešu materiālo grūtību attēlojums ir tikai ievads tālākiem ierosinājumiem, kurus viņš pagaidām, neraugoties uzv savu pašpārliecinātību, tomēr neiedrošinās vēl izsacīt. Lūkodamies ugunī, apklusu aries.
Pēc kāda brīža Filbērs nokremšļojās, taču tas liecināja nevis par viņa apmulsumu, bet gan par to, ka ar vienu kāju jau viņā saulē stāvošajam cietējam savu līdzcilvēku labā negribot atkal jāatgriežas pie netīkamajām šīszemes lietām.
— Esmu spiests atzīties, — viņš teica, — ka abu zīdainīšu un nabaga mazās bārenītes liktenis man sagādā lielas raizes. Stāvoklis patiesi ir tik grūts, ka es neredzu nekādas izejas. Nevaru iedomāties, kā lai mēs bez piena paglābjam viņu dzīvībiņas.
Grūti nopūzdamies, viņš atkal apklusa. Visu skatieni vērās viņā, taču neviens neko neteica.
— Es apzinos, — Filbērs ierunājās no jauna savā samtainajā balsī, — ka tas, ko gribu lūgt, jums liksies kaut kas neiespējams, taču arī apstākļi ir ārkārtēji, dieva dāvanas sadalītas nevienlīdzīgi, un, lai dzīvotu, pareizāk sakot, kaut kā saglabātu dzīvību, mums jāielāgo, ka mēs visi esam brāļi un mūsu pienākums ir cits citam palīdzēt.
Es ieklausījos. Pats par seVi viss, ko viņš teica, bija taisnība. Bet viņa mutē tam bija blēdīga pieskaņa. Es nespēju atvairīt iespaidu, ka šis cilvēks, kurš apelēja pie citu cilvēcīgajām jūtām, pats tādas nemaz nepazina.
—Es izsaku lūgumu, — viņš atsāka, — Larokas nevainīgo bērniņu vārdā. Pamanīju, ka jums ir vairākas govis. Mēs būtu jo dziļi pateicīgi, ja jūs vienu no tām varētu izsniegt mums.
Nāves klusums.
—Izsniegt? — es pārjautāju. — Tu teici «izsniegt».
las ir veikalniecisks pieprasījums un liek domāt, ka tu mums izsniegsi ko pretim?
— Atklāti runājot, — Filbērs ar pārākumā apziņu atbildēja, — tā es nebiju vis domājis. Runa nav par darījumu komerciālā nozīmē. Es to drīzāk uzskatu par žēlsirdības izraisītu rīcību vai arī pienākumu sniegt palīdzību postā nokļuvušiem līdzcilvēkiem.
Tas jau drusku izskan pēc brīdinājuma. Ja atteiksimies, tad Filbēra acīs mēs būsim cilvēki bez godaprāta un morāles.
— Tādā gadījumā gan vajadzētu runāt nevis par piešķiršanu, bet par dāvināšanu.
Filbērs apstiprinoši pamāj ar galvu. Mēs visi, izņemot Tomā, pārsteigumā saskatāmies. Prasīt no iaucinieka, lai tas kādam uzdāvina govi! Kaut ko tādu var sagudrot tikai pilsētnieks!
— Vai nebūtu vienkāršāk, — es saku pieļāvīgā, taču ne tuvu ne tik medainā balsī, kādā runa Filbērs, — ja mēs Malvilā pieņemtu audzināšanā abus zīdainīšus un bārenīti?
Mjeta apsēdusies starp Filbēru un mani. Kad es pagriežos pret mūsu ciemiņu, lai viņam uzdotu šo jautajumu, es redzu, ka viņas piemīlīgā sejiņa, izdzirdot par bērnu pieņemšanu pilī, priekā iemirdzas. Izmetot no galvas visas pārrunas, es viņai uzsmaidu. Meitene nolūkojas manī ar savām dzidrajām, bezdibenīgajjam bērna acīm un pēkšņi atbild man ar tik līksmu binaidu, ka tajā — es to uzdrošinos apgalvot — viena mirkļa uzdzirkstījumā šķiet atplaiksnāmies simtkāršois viņas saviļņotās dvēseles spēks.
— Ar bāreni tas būtu viegli izdarāms, — Filbērs atbild, — jo viņa mums sagādā lielas grūtības. Meiienei ir trīspadsmit gadu, bet viņa tik novājējusi un maziņa, ka drīzāk izskatās pēc desmit gadu veca bērna. Turklāt viņai uznāk astmas lēkmes un vispār raksturs nav no vieglajiem. Lai cik bēdīgi tas būtu, Larokā nez vai kāds uzņemsies rūpēties par viņu.
Filbēra skaisto askēta seju uz mirkli aizēno drūms skumju mākonis. Viņš ļaujas pārdomām,par cilvēku savtību, un es jūtu, ka tajās sava vieta ir arī mums. Tomēr mērķi viņš no acīm neizlaiž un ar nopūtu atkal atsāk:
— Bet zīdainīšus gan nebūs iespējams jums nodot. Māmiņas negrib no tiem šķirties.
Tā kā Filbērs iepriekš nezināja, ka mums ir govis, ne arī to, ka nāksim ar ierosinājumu bērneļus nodot mums uzturēšanā, viņš pirms ierašanās šeit nevarēja aprunāties ar mātēm. Tāpēc man rodas aizdomas, ka tie ir meli un Larokā ne tikai bērni vien kāro pēc piena.
Es eju vēl tālāk.
— Tādā gadījumā mēs Malvilā kopā ar zīdaiņiem uzņemsim arī viņu mātes.
Filbērs papurina galvu.
— Tas nav iespējams. Viņām taču ir vīrs un vēl citi bērni. Mēs nedrīkstam izjaukt ģimenes.
Ar skarbu rokas mājienu Filbērs noraida manu priekšlikumu. Bet tagad viņš klusē. Viņš iedzinis mūs nežēlīgās sprukās: vai nu mēs atdodam govi, vai ari bērni nomirs badā. Viņš gaida.
Klusums ieilgst.
— Mjeta, — es saku, — vai tu šonakt savu istabu nevarētu atdot ciemiņam?
— Nē, nē, — Filbērs diezgan neapņētnīgi iebilst. — Es nevienu negribu apgrūtināt. Man pietiks ar klēpīti siena kaut kur kūtī.
Es laipni noraidu šo evaņģēlisko pieticību.
— Pec garā ce|a tev nepieciešams atpūsties, — es pieceldamies saku Filbēram. — Bet, kamēr tu gulēsi, mēs apspriedīsim tavu prasību. Rīt no rīta dosim tev atbildi.
Piece]as arī viņš, izslējās visā augumā un nopietni, pārbaudoši nolūkojas mūsos. Es mierīgi izturu viņa skatienu un tikai pēc brīža nesteidzīgi novēršu galvu.
— Mjeta, tu šonakt pārguiēsi pie Falvinas.
Meitene piekrītoši paloka galvu. Filbērs beidzis mani
hipnotizēt. Tagad viņš ar tēvišķīgām acīm pārlūko savu uzticīgo ganāmpulku un, garās rokas plati izplezdams, jautā:
— Cikos jūs gribētu, lai es noturu rīta dievkalpojumu?
Visi saskatās. Menū ieminas, ka to varētu izdarīt pulksten deviņos. Citi tam piekrīt, izņemot Tomā un Meisonjē, kuri debatēs nepiedalās.
— Tātad deviņos, — Filbērs cildenā diženumā nosaka. — Lai būtu deviņos. Bet no pulksten septiņiem līdz pusdeviņiem es būšu savā istabā (es ievēroju šo «savā»), lai uzklausītu ticīgo grēksūdzi.
Te nu bija! Mēs esam viņa rokās ar miesu un dvēseli. Tagad viņš ies atdusā.
— Mjeta, — es saku, — aizved ciemiņu uz savu istabu. Un apmaini gultas veļu.
Filbērs savā skaistajā baritonā svinīgi novēl mums «arlabunakti», katru atsevišķi vārdā nosaukdams. Pēc tam ašiem soļiem seko Mjetai, kura iziet pa durvīm. Visvairāk par to apbēdināts ir mazais Kolēns, jo šovakar Mjetai vajadzēja viņu aicināt pie sevis, [5] bet tas tagad nebūs iespējams. Tālab Kolēns ar mazliet greizsirdīgām acīm nolūkojas uz abiem aizejošajiem. Un arī es, pēkšņi atcerēdamies skatienus, kādus Filbērs pie galda bija uzmetis Mjetai, nodomāju, vai tikai esmu pareizi rīkojies, likdams meitenei viņu pavadīt. Palūkojos pulkstenī: desmit divdesmit minūtes. Ielāgošu to, lai varētu pārbaudīt, pēc cik ilga laika Mjeta atgriezīsies.
Kad zāles durvis aizvērās, visu sejās parādījās atvieglojuma izteiksme. Filbērs ar savu klātieni mūs tādā mērā nomāca, ka tas gandrīz vairs nebija izturams. Tālab pēc viņa aiziešanas jutāmies kā atbrīvoti. Taču tikai pa pusei, jo Filbērs mums bija atstājis savas prasības.
Klātesošo sejās es saskatu ne tikai atvieglinājumu, bet reizē arī bažas un vēl citas pretrunīgas izjūtas. Klusībā nopriecājos, ka pie galda nebiju ļāvis Meisonjē un Tomā izraisīt reliģiska satura strīdu, jo tas Malvilas iemītniekus noteikti būtu sašķēlis un radījis vēl lielāku sajukumu.