Pārlaižu skatienu saviem biedriem. Menū kamīna pakājē izskatās pēc īstas Gorgonas; lūpas sakniebusi, acis nodūrusi, viņa sēž un īgni ada. Momo, kuram pēc Mjetas aiziešanas vairs nav par ko interesēties, ar kāju baksta kādu pusapdegušu pagali, līdz māte klusā, bet piktā balsī, acis augšup nepaceldama, apjautājas, vai viņš negribot dabūt ar ceļgalu pa pakaļpusi, ja tik palaidnīgā kārtā iedomājies dedzināt apavus. Falvina pukst un sten savu izļumējušo miesu ļērpatu gubā — vēders viņai nokarājas pāri sakrustotajiem ceļgaliem, krūtis izplūdušas uz vēdera, bet pakakles lēveri noklājušies uz krūtīm. «Kur gan tas pasaulē dzirdēts!» — tā, liekas, iztulkojama viņas tusnīšana. Mūsu gūsteknis Žakē (Kolēns jokodamies viņu iedēvējis par «dzimtcilvēku») nepilna mēneša laikā manī pamodinājis gandrīz vai tēva jūtas — tik neatlaidīgi viņš seko man ik uz soja, ar savām labsirdīgajām, tumši dzeltenajām suņa acīm uzmanīdams visas manas kustības. Protams, Žakē arī tagad noskatās manī, un viņa domas ir pavisam vienkāršas un paļāvīgas: ja Emanuēls nospriedīs govi atdot, tas būs pareizi darīts, ja ne — ari tad Emanuēlam būs taisnība. Uz Peisū raupji veidoto, bet lādzīgo seju, kurā deguns liekas iedurts gluži kā nazis tupeņa bumbulī, žēl pat paskatīties — tada mulsa neziņa tajā atspoguļojas. Es redzu, ka Peisū mokoši nopūlas viņā mostošos cieņu pret Filbēru saskaņot ar atnācēja nekaunīgajām prasībām. Kolons ir tādā pašā neizpratnē, tikai to tik klaji neizrāda. Jau manis pieminētā iemesla dēļ viņš visu laiku nemierīgi blenž uz durvīm.
Turpretim Tomā acīs nav jaušamas ne mazākās šaubas: Filbērs ir nelietis. Esmu pārliecināts, ka tieši tāds ir Tomā spriedums, lai gan viņam nav itin nekādas nojausmas par to, cik neaptverami liela mūsu, laucinieku, acīs ir Filbēra nekaunība pieprasīt mums piederošu govi. Govil Viņš iedrošinājies iekārot tādu svētumu, kāda ir govs! Tūlīt pēc dieva (varbūt pat pirms ta) govs lauciniekam ir vislielākais svētums. Govs vērtību mums nekādā ziņā nenosaka tās tirgus cena. Ja, govi pārdodot, mēs arī saņemam naudu, tad tikai tādēļ, lai ar zelta vai sudraba monētu palīdzību izrādītu piena devējai pienākošos gandrīz vai reliģiozo cieņu.
Meisonjē acīs Filbērs ir divkāršs nekrietnelis: vispirms jau tīri teorētiski, kā kulta kalpotājs un reliģijas pārstāvis, jo «reliģija, tā ir opijs tautai», bet, otrkārt, ar nedzirdēto nekaunību, kādu viņš parādījis, pieprasot, lai mēs viņam par baltu velti atdodam govi. Es noskatos uz Meisonjē. Cik maz viņš ir pārmainījies kopš skolas gadiem! Tas pats garais, naža asmenim līdzīgais ģīmis ar šauro pieri un matu kušķi virs tās, lāpāt ar pelēkajām, tuvu vienotrai stāvošajām acīm, kuru skropstas uztraukumā aši mirkšķinās. Un, tā kā kopš Notikuma dienas Meisonjē vairs nav iespējams aizstaigāt līdz Larokas frizierim, viņa mati pēc veca ieraduma turpina augt stāvus, tieši debesīs, un no tā Meisonjē ģīmis izstiepies vēl garāks.
Zāles durvis atveras. Tā ir Mjeta. Paskatos pulkstenī — desmit divdesmit piecas minūtes. Apritējušas piecas minūtes. Tik īsā laika sprīdī nekas nebūs varējis notikt, lai cik augstu (vai arī zemu) mēs Filbēru vērtētu. Un, kamēr Mjeta, gurnos līgodamās — tas noiiek bez jebkādas uzspēles —, zāles pustumsā nāk mums tuvāk, no viņas šķiet šurpu strāvojam mūs visus ieskaujošs liegs siltuma vilnis. Paldies, Mjeta. No Kolēna sejas un tajā atdzīvojušās smaida redzu, ka viņam no sirds novēlies slogs. Ja arī mūsu dižais loka strēlnieks šovakar nevarēs izbaudīt Mjetas maigumu, tad vismaz neviens cits viņam nebūs to laupījis.
Pirmo reizi mēs esam sapulcējušies pilnā sastāvā, ieskaitot visas trīs sievietes, Momo un mūsu «dzimtcilvēku». Mēs demokratizējamies. Vajadzēs to pasacīt arī Tomā.
Menū noliecas, lai sarušinātu uguni, jo tūlīt pēc azaida lielo petrolejas lampu aiz taupības apsvērumiem mēs izdzēšam, un tad kamīna uguns mums ir vienīgais gaismas avots. Bez biguja un ogļu stangām, tāpat vien izmanīgi apdeguļus sabikstot, Menū panāk, ka uzplīvo spoža liesma. Liekas, visi to vien gaidījuši, lai iedegtos arī paši. Meisonjē aizsvilstas pirmais.
— Kolīdz es pamanīju, ka teitan atkūlies melnsvārcis (niknumā viņam jūk literārā franču valoda ar vietējā dialekta izteicieniem), es tūlīt sapratu, ka viņš nav ieradies mūsu skaisto acu pēc. Taču nekas tāds gan man prātā nevarēja nākt. Nu kur tas dzirdēts! — viņš sašutumā iesaucas, un jūtams, ka tikai šis izsauciens spēj raksturot, cik ārkārtējs ir notikušais, jo Meisonjē to atkārto vairāk reižu, — Kur tas dzirdēts, kur dzirdēts! — tajā pašā laikā ar delnu sev pa ceļgalu uzsizdams.
Nespēdams nomierināties, Meisonjē turpina:
— Paskaties tik, šis atnāk, mierīgi nosēžas, it kā būtu ieradies pats dievs tas kungs savā personā, un pieprasa: atdod man tavu govi! It kā runa būtu par sērkociņu, ar ko aizsmēķēt pīpi. Sim ievajadzējies gotiņas, kuru tu esi izaudzējis, cauru gadu sūri un grūti nopūlējies, to kopdams un lolodams. Un nekādas daļas šim nav, ka tu ziemas aukstumā, kad visi ūdeņi aizsaluši, esi stiepis tai dzeramo no virtuves, izgāzis lēveni naudas, maksādams veterināram, nemaz nerunājot par zālēm, visus šos gadus plēsies, lai savam lopiņam sagādātu salmus un sienu, mūždien baiļodamies, vai tikai visa tā būs gana. Un kur nu vēl lielā raizēšanās, kad gotiņai jāatnesas. Bet tagad, redzi, — Meisonjs sparīgi nobeidz, —ierodas tāds liekēdis, nomurkšķ savus pātarus un vedīs prom tavu piena devēju. Gluži tāpat kā viduslaikos. Atnāk melnsvārcis un pieprasa desmito tiesu. Kālab tad lai neievestu vēl klaušas un pie reizes arī citas kungam tīkamas nodevas?
Sī bezdievīgā runa ietekmē visus, pat ticīgos. Mūsu pusē vēl atceras feodālos dižmaņus, un pat tie, kuri iet uz baznīcu, neko lielu uz mācītājiem nepaļaujas. Tomēr es klusēju. Un nogaidu. Es nevēlos otro reizi palikt mazākumā.
— Lai nu kā, bet viņiem taču ir zīdaiņi, — ieminas Kolēns.
— Patiesi, — piekrīt Tomā, — bet kāpēc tos neatdod audzināšanai pie mums? Es neticu, ka mātes nebūtu nr mieru no tiem šķirties, ja runa ir par bērnu dzīvību.
Nav slikti, Tomā! Skaidri un loģiski, tikai varbūt mazliet par abstraktu, lai mūsu ļaudis pārliecinātu.
— Bet varbūt tas viss ir taisnība, ko Filbērs mums stāstīja, — savā apbrīnojamā lētticībā piezīmē Peisū.
Meisonjē parausta plecus un nikni atcērt:
— Filbērs mums var nezko sapūst!
Manuprāt, ņemot vērā auditoriju, viņš šauj pāri strīpai. Lai gan aplinkus, Meisonjē izsakās par Filbēru kā par nelieti, bet šeit neviens, izņemot Tomā un mani, šādam spriedumam nav nobriedis. Tāpēc atkal iestājas iigs klusuma brīdis. Taču es neko nedaru, lai to pārtrauktu.
— Nekādas vieglās dienas jau nu gan viņiem tur nevar būt, — beidzot ierunājas Menū, nolikdama adīkli klēpī un piegludinādama to ar roku, jo adījums tiecas savilkties čokurā. — Larokā divdesmit ēdāju, bei uz visiem tikai viens vērsis un pieci zirgi, tā ka zobi jākar vien vadzī.
— Neviens tev neliedz atdot viņiem savu govi, — Meisonjē. zobgalīgi nosaka.
Tas nu man nepatīk, un es saausos. «Mans» un «tavs» — tie man šķiet visai bīstami jēdzieni. Tāpēc atrodu par vajadzīgu iejaukties.
— Manuprāt, tā runāt nav pareizi. Seit nav ne Menū govs, ne Falvinas govs, ne Emanuēla zirgu. Ir tikai Malvilas mājdzīvnieki, un tas viss. Un Malvilas mājdzīvnieki pieder Malvilai, tas ir, mums visiem. Ja kāds domā citādi, tas lai paņem savu īpašumu un vācas prom.
Pateicu to ļoti sparīgi, un pēc mana paziņojuma iestājās mazliet saspringts klusums.