— Ko tu ar to gribēji sacīt, Emanuel? — pēc kāda brīža iejautājas mazais Kolēns.
— Tikai to, ka jautājums par šķiršanos no vienas govs mums jāizlemj visiem kopīgi.
Es teicu — «jautājums par šķiršanos no vienas govs», nevis «jautājums par vienas govs atdošanu». Pārējie uztvēra šo niansi.
— Mums vajadzētu iedomāties sevi viņu vietā, — ierunājās Falvina, un mēs viņā nolūkojamies ar izbrīnu, jo gandrīz jau veselu mēnesi Menū viņu bija tā tiranizējusi, ka Falvina neiedrošinās pat muti paplest. Pamanījusi mūsu ievērību, Falvina izdveš smagu nopūtu, it kā cenzdamās atbrīvot dvašai ceļu cauri milzīgajiem miesas blāķiem, un tad piebilst:
— Ja Malvilas pilī uz desmit cilvēkiem ir trīs govis, bet Larokā uz divdesmit ēdājiem nevienas vienīgas gosniņas, tad jau viņi tā kā tā kādu dienu bruks mums virsū.
— Tu pateici tikai to pašu, ko es, — Menū aizvainojošā balsī piebilst, lai atsēdinātu Falvinu. — Kāda jēga bija veltīgi muti dzesēt.
Taču arī man Menū terora metode vienreiz ir līdz kaklam, un es savukārt atsēdinu viņu:
— Bravo, Falvin, tu pareizi runāji!
Falvinas izblīdušie vaigi noļumst vēl vairāk, pati viņa it kā paplūst vēl platāka, paveras visapkārt un laimīgi pasmaida.
— Reiz mums jau nozaga zirgu, — Peisū saka un, redzot, ka Žakē pietvīkdams saplok savā sēdeklī, piebilst: — Es negribu nevienam par to izteikt pārmetumus. Bet kāpēc tādā gadījumā lai mums no ganībām neaizvestu ari govi?
— Tikai vienu? — es iejaucos. — Un kāpēc ne visas trīs? Larokā ir pieci zirgi un pietiekami daudz jātnieku. Viņi var ierasties šeit, pieveikt mūsu sardzi, un palieciet sveikas, gotiņas!
Esmu apmierināts, ka man izdevies pārrunā iepīt ari jautājumu par zirgiem, jo darīju to ar gudru ziņu,
— Mums ir ieroči, — Kolēns piebilst.
Es paskatos uz viņu.
— Larokiešiem tāpat. Un vairāk nekā mums. Mums ir tikai četras šautenes, bet viņiem desmit. Turklāt — es tev atgādinu Filbēra vārdus — liels daudzums patronu. Bet par sevi mēs to nevaram apgalvot.
Klusums. Ar bažām apsveru, kāds varētu izvērsties karš starp mums un larokiešiem.
— Man netīkas tik ļauni domāt par Larokas ļaudīm, — galvu paceldama, ieminas Menū. — Viņi taču ir šejienieši. Un kārtīgi cilvēki.
Es norādu uz bijušajiem «Dīķu» iemītniekiem.
— Kārtīgi ļaudis. Un šie, vai tad viņi tāpat nav kārtīgi ļaudis? Bet tu pati zini, kā iznāca.
Un, pāriedams jau uz vietējo dialektu, es piebilstu:
— Viens kraupains suns var aplaist visu baru.
— Tas nu gan tiesa, — iejaucas Falvina, priecādamās, ka var man atmaksāt ar atzinību par atzinību, tajā pašā laikā bez sevišķām briesmām vēršoties pret Menū. Taču arī Menū atzīst, ka man taisnība, tāpat Kolēns un Peisū.
— Pareizi sacīts, Emanuel, — savukārt piebilst Meisonjē, acis uz debesīm paceldams un ar īkšķi norādīdams uz sargtorņa pusi. Un tāpat vietējā dialektā viņš vēlreiz atkārto: — Patiesi viens kraupains suns var aplaist visu baru.
Redzu, ka Tomā noliecas pie Meisonjē, lai tas viņam šo prātulu pārtulko literārā franču valodā, un tad piekrītoši pamāj ar galvu. Tāds ir gadsimtiem veco ste» reotipu spēks! Manis izmestā paruna atradusi vispārēju piekrišanu. Filbēristi un antifilbēristi atraduši kopīgu valodu. Tikai jautājumā par to, kurš īsti būtu kraupainais suns, mūsu domas vēl varētu dalīties. Vieniem tas ir pilnīgi skaidrs, otri to vēl nav izlēmuši.
Pēc tik neveiksmīgas uzstāšanās es vairs neko nesaku. Pārrunas sāk pieklust. Domu apmaiņa izsīkst, ļauju, lai tas notiek. Balsis, stāja, zināma nervozitāte — viss liecina, ka mēs esam noguruši. Jo labāk. Es nogaidu.
Gaidīt man nenākas ilgi, jo pēc pagara klusuma brīža Kolēns ieminas:
— Nu, bet ko tu pats par to domā?
— Es, vai? Es pakļaušos vairākuma lēmumam.
Visi nolūkojas manī. Visi ir pārsteigti par šādu lēnprātību. Izņemot Tomā, kurš ar ironisku aci vēro mani. Taču Tomā neko nesacīs. Viņš ir progresējis. Un pieņēmies prātā.
Es ciešu klusu. Un, kā jau biju gaidījis, pārējie sāk mani paskubināt.
— Lai nu kā, bet tev taču, Emanuel, kāds spriedums šajā lietā arī pašam būs?
— Tas jau nu gan, savs spriedums man ir. Un tas vispirms ir tāds, ka ar pasaciņām par badā mirstošiem bērniņiem mūs grib apvest ap stūri. (Sis «apvedējs», protams, ir tas pats «kraupainais suns», taču līdz galam viss vēl nav noskaidrots.) Iedomājies, Menū (es atkal pāreju uz vietējo dialektu), ka Momo ir zīdairūtis un guļ tev klēpī, bet tev nav ne lāsītes piena, ar ko savu dēliņu pabarot. Vai tu atteiktos viņu nodot uzturā pie tādiem ļaudīm, kuriem piena netrūkst? Un vai tev pietiktu nekaunības pateikt: man nepietiek ar pienu, es gribu visu govi?!
Es nepasaku nekā cita kā vien to pašu, ko Tomā pirms brīža jau pateicis. Taču es pateikto ietveru konkrētā veidā. Ziedi tie paši, tikai sakārtojums pušķī citāds. Ka esmu trāpījis naglai uz galvas, to izlasu savu biedru sejās.
— Labi, — es pēc brīža turpinu, — kad ieradīsimies Larokā, tur tad arī visu noskaidrosim un parunāsimies ar māmiņām, kādas īsti ir viņu domas. Tomēr pagaidām lietas tādas, kā jau jūs teicāt: mums pieder trīs govis, bet viņiem nav nevienas. Un, izejot no tā, jūs secināt, ka viņus var uzkūdīt pret mums (kurš būtu šis «uzkūdītājs», vēl arvien nav skaidrs) un pierunāt uz nezinko. Taču, kā jūs paši to atzīsiet, nekas labs tas nevar būt, ņemot vērā, ka skaitliski viņu ir vairāk un arī apbruņojums tiem labāks.
Klusums.
— Nu ko tad lai mēs iesākam, Emanuel? — iejautājas apmulsušais Peisū. — Vai tu domā, ka mums vajadzētu vienu govi viņiem atdot?
Tajā pašā mirklī es iesaucos:
— Atdot? Nekad! Nemūžam! Nekādā ziņā neatdot! Tad jau patiesi iznāktu tā, ka mēs, runājot Meisonjē vārdiem, maksātu viņiem nodevas. Un viņiem būtu tiesības tādas no mums pieprasīt. Sensenās pilsētnieku tiesības baroties uz laucinieku rēķina. Tā tikai vēl trūktu! Pat paši larokieši mūs nicinās, ja atdosim viņiem savu govi!
Kopējā sašutumā visiem iedzalkstās acis. Filbēristu un aritifiibēristu starpā piMga vienprātība. Tūkstošiem zemnieku paaudžu man piekrīt, mani atbalsta, mani iedrošina. Es jūtu zem kājām drošu pamatu un speru soli tālāk.
— Manuprāt, jāprasa, lai viņi par govi mums samaksā. Un dārgi samaksā! Nekur citur viņi nevar to dabūt. Un paši taču meklē.
Uz mirkli apklustu un šķelmīgi pamirkšķinu biedriem ar aci — mans tēvocis taču bija zirgu mijējs, un arī man uz tādām lietām nags. Katru vārdu uzsvērdams, es noskaldu:
— Par savu govi mēs viņiem prasīsim divus zirgus, trīs šautenes un pieci simti patronu.
Es atkal apklustu, lai dotu viņiem laiku novērtēt, cik augsta ir manis pieprasītā cena. Klusē arī pārējie, neziņā cits ar citu saskatīdamies. Mani panākumi un es jau to paredzēju — nebija nekādi spožie.
— Jā-ā, — Kolēns novelk. — Šautenes, to es saprotu. Viņiem ir veselas desmit, mēs paņemsim trīs. Larokiešiem to paliek septiņas. Un arī mums, kopā ar mūsu četrām un trim no viņiem iegūtām, būs septiņas, tātad vienāds skaits. Un par patronām arī, tā ir prātīga doma, jo mēs esam gandrīz vai bešā.
Citi vēl klusē. Es noskatos uz biedriem. Lai gan neviens negrib atzīties, nesaprotama visiem ir darījuma pirmā puse. Jūtos noguris, taču saņemos un atkal ierunājos.
— Jūs droši vien domājat, ka zirgu mums pašiem diezgan: Malabārs, Amaranta, Daiļava, neskaitot Māneklīti. Var likties — kādam velnam mums vēl zirgi, slaukt taču tos nevar. Tā jau nu būtu. Bet pavērtēsim nopietnāk, kā tad mums Malvilā ar zirgiem īsti ir. Māneklīte pagaidām nav lietojama, tāpat arī Daiļava, kamēr tā zīda kumeļu. Darbam un izjādei paliek divi — Malabārs un Amaranta. Bet ar diviem zirgiem sešiem spēcīgiem vīriešiem ir par maz. Ielāgojiet vienu lietu (es paliecos uz priekšu un skaldīt noskaldu katru vārdu) — mums visiem vajadzēs iemācīties jāt. Visiem! Es tūlīt paskaidrošu, kāpēc. Pirms sprādziena to puisi un pat meiteni, kuri neprata vadīt mašīnu, uz laukiem uzskatīja par nepilnvērtīgu cilvēku. Bet tagad par tādu uzskatīs cilvēku, kuram nav zirga un kurš neprot jāt. Vienalga, kara vai miera laikā. Ja vajadzēs cīnīties, zirgs būs nepieciešams pēkšņam uzbrukumam, bet sakāves gadījumā, kad nāksies bēgt, tāpat tas būs vienīgais glābiņš. Zirgs tagad aizvietos gan motociklu, gan automobili, gan traktoru, gan bruņumašīnu. Bez zirga mūsu dienās tu nebūsi nekas. Vienīgi kāju pamesls citiem, un tas viss.