Es nezinu, vai man izdevās pārliecināt Menū un Falvinu. Bet vīriešus gan. Mazāk viņus ietekmēja militāra rakstura argumenti, vairāk — prestiža saglabāšanas apsvērumi. Viņi saprata, ka bez zirga tu nebūsi pilnvērtīgs cilvēks. Tāpat kā pirms Notikuma dienas par pilnu neuzskatīja zemnieku, kuram nebija traktora. Ai, kas tas mūsu pusē bija par traktoru neprātu! Desmit hektāru apstrādei iegādājās traktoru un pat divus! Iekulties parādos, nopirka piecdesmit zirgspēku traktoru, bet paturēja arī agrāk iegādāto divdesmit zirgspēku, lai jauno pārāk nenodzītu. Visam vajadzēja būt kā kaimiņam. Ne sliktāk kā pie citiem ļaudīm. Bet aramzemes ti kai hektāru desmit, pārējais mežs!
Un šis kādreizējais neprāts man tagad palīdzēja pārliecināt biedrus, ka prestiža ziņā zirgs stāsies traktora vietā.
Mēs nobalsojam. Pat sievietes ir par manu priekšlikurnu. Atvieglojuma sajūtā es izdvešu gurdu nopūtu nn pieceļos. Kājās slienas arī visi pārējie. Šajā kņadā ieeju pie Meisonjē un Tomā un klusā balsī pasaku, ka gribu ar viņiem vēl parunāt manā istabā. Viņi tam piekrīt. Palūdzis biedrus uz brīdi apklust, es paziņoju:
— Esmu nolēmis rītdien piedalīties dievkalpojumā un iet arī pie dievgalda, ja vien Filbērs to pieļaus, jo grēkus viņam izsūdzēt es negribu.
Tas visiem ir liels pārsteigums. Dažos tas izraisa sapīkumu (taču pagaidām viņi to neizrāda, tādēļ ka pēc brīža varēs divatā izgāzt dusmas), citos — sajūsmu. Visvairāk nopriecājas Menū, viņai ir sevišķs iemesls to darīt. Un proti, vēl pirms Notikuma dienas viņa bija sanākusi naidā ar Malžakas mācītāju, jo tas nepieņēma Momo pie dievgalda tāpēc, ka Momo iepriekš nebija izsūdzējis grēkus. Ja nu tagad Filbērs mani pieņemtu, tad es būtu aizlieguma mūrī izlauzis robu, kuru varēs izmantot arī Menū dēls.
Es turpinu:
— Tiem, kas ies uz grēksūdzi, vajadzētu būt sevišķi piesardzīgiem, ja attiecībā uz Malvilu viņiem uzdod nepienācīgus jautājumus (atkal netiek pieminēts, kurš to varētu darīt).
Klusums.
— Kādi tie varētu būt? — pēkšņi iejautājas Žakē, jo, apzinādamies, ka viņš ir pieļāvīgs un viegli ietekmējams, baidās izpļāpāties.
— Nu, piemēram, ja mēģina izdibināt, kādi mums ir ieroči, cik daudz mums vīna, labības, žāvētas gaļas un desu.
— Un ko lai es atbildu, ja man uzdos šādus jautājumus? —turpina jautāt pārmērīgi godprātīgais Žakē.
— Atbildi tā: to es nezinu, vajadzētu pavaicāt Emanuēlam.
— Tagad tu zini, kā atbildēt, — saka garais Peisū, ģīmi smaidā saverkšķījis un savu lielo roku Žakam uz platā pleca uzlicis (kopš tā laika, kad Žaks bezmaz nomušīja Peisū, viņi abi ir nešķirami draugi).
Liec aiz auss — lai tev nenoietu greizi, uz visiem jautajumiem tu drīksti atbildēt tikai tā. Piemēram, Fillins tev jautā: vai tu, mans dēls, esi piekopis miesas grēku? Bet tu atbildi: nu, to gan es nezinu, vajadzētu pavaicāt Emanuēlam.
Visi smejas. Smejas kopā ar Peisū, kurš ļoti apmierināts, ka viņam izdevies noplēst tik varenu joku, smejas par Žakē un kopā ar viņu. Mūsu «dzimtcilvēku» pamatīgi iebukņī. Viņš ir sajūsmā. Malvilas pili tomēr n pavisam cita gaisotne nekā «Dīķos».
Pēc dažām minūtēm saruna manā istabā ar Tomā un Meisonjē ir diezgan saspringta. Viņi nīgri pārmet, Ka esmu ielaidies spēlitē ar Filbēru un — ak šausmas! — apņēmies pat iet pie dievgalda, nevis šo viltus priesteri izmetis pa durvīm. Es viņiem paskaidroju savu nostāju. Baidos no bruņota konflikta ar larokiešiem, un tas nosaka manu rīcību. Negribu dot Filbēram ne mazākā iegansta, vienalga, materiālas vai reliģiskas dabas, šādas sadursmes uzkurināšanai. Tāpēc es iestājos par govs pārdošanu, taču tādā veidā, lai tiktu vājināts iespējamā pretinieka bruņotais spēks. Tā paša iemesla dēļ arī reliģijas jautājumos es pieslienos vairākuma uzskatiem. Tas ir kompromiss. «Tev nu gan, Meisonjē, vajadzētu zināt, kas ir kompromiss. Tava partija savā laikā dažu labu reizi tajos ielaidusies.» (Meisonjē samirkšķina skropstas.) «Kas attiecas uz Filbēru, esmu gandrīz pārliecināts, ka viņš nav nekāds garīdznieks. Semināristu Serirjē es sagudroju pats no sākuma līdz beigām, bet Filbērs, palūk, viņu atceroties! Skaidrs, Filbērs ir krāpnieks, avantūrists, cilvēks bez kripatiņas godaprāta. Un taisni tāpēc jo bīstamāks. Ja jūs abi ar Tomā būtu saprātīgāki, arī jūs piedalītos dievkalpojumā. Tas patiesībā nemaz nav nekāds dievkalpojums, jo Filbērs taču nav mācītājs. Un tas ari nav nekāds svētais vakarēdiens, jo viņš nav iesvētīts par priesteri.»
Tālāk, liekas, es vairs nemaz nevaru iet savās pūlēs abus pārliecināt. Visā pilnībā izbaudu situācijas komiskumu — es taču nopūlos viņus pierunāt piedalīties dievkalpojumā, apgalvodams, ka tas nav nekāds īsts dievkalpojums.
Sajā mirklī pie durvīm kāds paskrubinās. Neklauvē, bet tieši paskrubinās. Es sastingstu, paskatos uz abiem biedriem, tad uzmetu acis pulkstenim. Ir pirmā rīta stunda. Atkal kluss skrapstiens. Es paķeru šauteni no statņa, ko Meisonjē man ierīkojis pie sienas iepretim gultai, dodu zīmi, lai arī Meisonjē un Tomā paņem ieročus, atvelku durvju šautru un mazlietiņ paveru durvis. Tā ir Mjeta.
Viņa uzsmaida Tomā, jo zina, ka viņš te dzīvo, tāpat arī Meisonjē, lai gan meitene ir izbrīnījusies, viņu šeit redzot, un tūlīt sāk man ko stāstīt ar rokām, ar lūpām, ar acīm, ar uzacīm, ar visu savu augumu, ar kājām un pat matiem. Sī valoda ir gluži spontāna, un tai nav nekā kopēja ar kurlmēmo zīmju valodu, ko viņa nav mācījusies un kuru es tikpat nesaprastu. Mjeta man pavēstī pārsteidzošas ziņas. Kad viņa pēc vakariņām pavadījusi Filbēru uz savu istabu, tas viņu uzaicinājis atnākt vēlāk, pēc tam kad visi būs iemiguši (ar pirkstu apvilkdama apli, Mjeta rāda «visi», pie noliekta vaiga pieliktās delnas nozīmē «aizmiguši»). Mjeta domā, ka Filbērs grib ar viņu pamīlēties (to apzīmē neticami rupjšžests). Kad viņa redzējusi manā istabā iedegamies uguni (labās rokas mazo pirkstiņu pacēlusi augšup, Mjeta ar otro roku virs tā uzvelk līkumotu līniju, lai parādītu gaismas oreolu), viņa steigusies šurp, lai uzzinātu, vai es atjauju.
— Kādas man tiesības tev ko aizliegt, — es beidzot ierunajos. — Tu vari rīkoties, kā tev pašai patīk, Mjeta.
neviens tevi nespiež ko darīt, bet tāpat arī neaizliedz.
Labi, tad es iešu, viņa ar mīmikas palīdzību saka, viesmīlības un pieklājības pēc, bet bez jebkāda prieka.
— Vai tad viņš tev nepatīk, Mjeta?
Meitene pavalba acis un sakļauj rokas (tas nozīmē Filbēru), pēc tam labo delnu uzliek sev uz sirds, bet tūlīt ar tās pašas rokas rādītājpirkstu nikni novicina sev gar degunu. Tad viņa iziet laukā un aizdara aiz sevis durvis. Mēs visi paliekam stāvam pie tām.