— Tas nu gan ir riebeklis, — Tomā nosaka.
— Tev nevajadzēja atļaut, — izmet Meisonjē ar sarauktām uzacīm un niknu seju.
Es paraustu plecus.
— Ar kādām tiesībām? Tu taču zini mūsu principu — Mjetā drīkst rīkoties, kā pati vēlas.
Es noskatos uz biedriem. Viņi ir tik saniknoti un aizvainoti — gluži kā laulāti vīri, kuriem uzlikti ragi. Tās ir dīvainas un varbūt pat mazliet smieklīgas jūtas, jo cits uz citu mēs taču nemaz neesam greizsirdīgi. Varbūt tāpēc, ka viss notiek vienas grupas robežās, visiem redzot un zinot. Bez jebkādas mānīšanās un līdz ar to arī bez jebkādas izlaidības. Mūsu izkārtojumam piemīt pat kaut kāds formāls un visos drošības sajūtu radošs raksturs. Bet Filbērs ne tikvien nepieder pie mūsu grupas, viņš izrīkojies slepšus, kā pēdējais glūņa un divkosis. Tomā un Meisonjē man pilnīgi dibināti aizrāda, ka, nebijusi Mjeta tik godīga, mēs pat neko neuzzinātu par šo «laulības pārkāpšanu». Sādu apzīmējumu viņi gan nelieto, jo nojauš, cik smieklīgi tas izklausītos, taču viņu izjūta tai ļoti tuva. Pietiek uzmest abiem skatienu, lai redzētu, ka viņos verd nevaldāms niknums.
— Kads maita! — Meisonjē nosaka uti, ta fea ar franču vaiodu viņam nepietiek, piebilst vēl ko vietejā izloksnē.
Tomā ar Meisonjē ir pilnīgi vienis prātis. Šoreiz pat Tomā zaudējis savu ierasto savaldību.
— Tu redzēsi, kas notiks, — Meisonjē draudošā balsī paziņo, — kad es rīt pastāstīšu Kolēnam un Peisū, kādu naksniņu šis draņķis pie mums pavadījis.
Nobijies es viņam piekodinu:
— Nekādā ziņā tu nedrīksti to darīt!
— Un kāpēc gan ne? — Meisonjē atcērt. — Vai viņiem tāpat nebūtu tiesības zināt, kas noticis?
Protams, tādas tiesības viņiem ir, jo arī viņi abi pievilti. Jo sevišķi Kolēns, uz kuru to varētu divkārši attiecināt.
— Un arī Žakē es visu izstāstīšu, — Meisonjē piebilst, dūres sažņaudzis. — «Dzimtcilvēkam» ir tādas pašas tiesības kā mums visiem.
Mēģinādams viņu nomierināt, es iejaucos vēlreiz:
— Labi, Kolēnam tu vari pateikt, bet nekādā ziņā ne Peisū. Nogaidi, kamēr Filbērs būs aizvācies, tad pastāsti arī viņam. Tu taču pazīsti Peisū, viņš iegāzīs Filbēram pa ģīmi!
— Un pareizi darīs! — zobus sakodis, piebilst Tomā.
Par Mjetu neviens nebilst ne pušplēsta vārda, un
es nešaubos, ka viņiem ne prātā nenāk domāt par meiteni ko sliktu, taisni otrādi — viņi ir pārliecināti, ka neģēlis Filbērs nelietīgi izmantojis nabaga Mjetas pienākuma apziņu un viesmīlības jūtas. Tāpat nešaubos — ja es ierosinātu uz karstām pēdām uzmodināt Kolēnu, Peisū un Žakē, lai kopīgiem spēkiem ielauztos Fiibēra istabā un viņu ar visu ēzeli izmestu pa Malvilas pils vārtiem, tas nekavējoties tiktu izdarīts. Nevēlēdamies šādu ainu pieredzēt īstenībā, es apmierinos, ka to skatu tikai iztēlē. Un, gara acīm redzot visus sešus ragnešus iebrūkam viņu kopējās sievas mīļākā istabā, lai to pamatīgi notēstu, man uznāk smiekli,
— Nekā smieklīga te nav, — Meisonjē sirdīgi noteic.
— Labi, — es saku, — ej un liecies uz auss. Izlietu ūdeni vairs nesasrnelsi.
Jāatzīstas, ka šis nodeldētais izteiciens viņu ne mazākā mērā neietekmē. Patiesībā to var attiecināt uz abiem, jo Tomā, lai gan mazāk runā, ir tikpat pārskaities.
— Visvairāk man derdzas tas, — Meisonjē šķendējas, — ka Filbērs grib izmantot meitenes kaiti. Droši vien nospriedis: ja jau viņa ir mēma, tad nevienam neko nespēs izstāstīt.
— Un tu vēl gribi, lai es rīt piedalītos viņa pātaros, — Meisonjē paceļ balsi. — Un, zinādams visu notikušo, mierīgi noklausītos viņa vervelēšanā par tiklu dzīvošanu! Labi, es likšos uz auss, — viņš nobeidz, redzēdams, ka es kļūstu nepacietīgs.
Kūkumu uzmetis, Meisonjē iziet pa durvīm. Izģērbdamies es saglabāju īgnu izskatu, lai tikai Tomā nesāktu ar mani runāties. Es notikušo neuztveru tik traģiski. Vispirms, Filbērs taču nemaz nav garīdznieks. Un, otrkārt, liela muiža, ja arī priesterim iekārotos pamīlēties! Kāpēc viņš to nedrīkstētu? Ja nabadziņam tas jādara slepšus, tā jau ir viņa nelaime, nevis vaina.
Es neturu uz Filbēru ļaunu prātu par to, ka viņš uz vienu nakti pievācis Mjetu. Rīt es šo starpgadījumu bez kautrēšanās izmantošu, uzstājoties pret viņu, bet es to darīšu aiz citiem apsvērumiem. Tāpēc — par to man nav nekādu šaubu —, ka viņš ir nekrietns un negodīgs cilvēks, kurš kāro mums nodarīt ļaunumu, es atkal atjaunošu Malvilas iemītnieku vienprātību. Vienprātību, kura aiz reliģiskiem ieganstiem šovakar bezmaz būtu tikusi sašķelta.
Izdzēsis gaismekli, es apgulstos, taču, kā jau biju domājis, iemigt man neizdodas. Arī Tomā nevar aizmigt. Es dzirdu viņu grozāmies no vieniem sāniem uz otriem. Tomā mēģina uzsākt ar mani sarunu, taču tas viņam neizdodas. Ja jau nav miega, lai būtu vismaz klusums.
X
Pēc brokastīm, kamēr Filbērs «savā» istabā pieņem grēku nožēlniekus, es aizeju uz kūti, lai apseglotu Malabāru un turpinātu viņa apmācīšanu. Neraugoties uz visām manām pūlēm, vēl vajadzēs daudz laika, lai no smagā vezumnieku zirga izveidotu labu rikšotāju un auļotāju. Viņa mute nav pietiekami jutīga, iemauktiem un piešiem viņš paklausa tikai pats pēc' savas iegribas, un arī apstādināt viņu nav viegli. Tāpat mani traucē viņa pārmērīgi platā mugura, kuras dēļ kājas jāizplēš neierastā platumā, bet tas, savukārt, kavē stilbu piespiedienus, Malabārs ir tik smagnējs, ka, viņam mugurā uzkāpis, es jūtos kā viduslaiku bruņinieks. Trūkst tikai vēl bruņu ietērpa, taču arī tas spēcīgo zirgu nemaz neapgrūtinātu. Nešaubos, ka Malabārs izturētu divkārt un trīskārt lielāku svaru nekā manējais. Viņam piemīt milzīgas spēka rezerves, un es baidos, ka, Malabāram laižoties auļos, mēs abi izskatāmies diezgan smieklīgi. Cita starpā, lai gan es nevaru vien nobrīnīties par to, cik plata ir viņa mugura, tā tomēr sniedz arī zināmas ērtības. Sēdēšana uz tās ir mīksta, un, ja vajadzētu doties tālā izjādē, kur ātrums nav tik svaes Malabāru ieteiktu jājējam ar rnaigaku sēžamvietu
Žakē un Momo jau tīra steliņģus. Gatavodamies apiet Malabāru, es pamanu, ka Momo nolicis Daiļavai divi reizes vairāk salmu nekā citiem zirgiem. Tas nenozīmē, ka tie būtu atstāti novārtā, — vienīgi Daiļavai to ir nevajadzīgi daudz. Sakliedzu uz Momo un lieku, lai pusi no pakaišiem viņš aizvāc. Vēl es viņu pakaitinu, ka šāda mīluļu būšana nav glīta, turklāt tā nozīmē arī izšķērdīgu rīkošanos ar salmiem. Piedraudu, ka nākamajā reizē, kad es to pamanīšu, viņš dabūs pamatīgu kājas spērienu pa dibenu.
Šāds piedraudējums ir tīrā formalitāte. To esmu pārii, mis no sava tēvoča, lai gan es, tāpat kā viņš, to vēl n kad neesmu izpildījis. Varētu domāt, ka šāda tīri teorētiska rakstura dēļ tas zaudējis jebkuru iedarbību. Taču nē, tas aizvien vēl zināmā mērā ietekmē Momo, varbūt gan tikai kā tēvišķīgas neapmierinātības aug, stākā izpausme. Jo, lai gan Momo ir par mani dažus gadus vecāks, viņš tomēr uzskata, ka tēvoča mantinieks pārņēmis arī visas tās aizbildniecības un pārmācības iiesības, kādas tēvocim bijušas attiecībā pret viņu.
Strostēdams Momo, es, tāpat kā katru rītu, apstaigāju visus steliņģus, lai pārbaudītu, kā darbojas automātiskās dzirdināšanas ierīces. Tā ir laime, ka Malvilā ūdens piegāde dibinās uz pašteci, jo pretējā gadījumā mēs būtu atkarīgi no elektriskā sūkņa, kas pēc Notikuma dienas būtu apklusis uz mūžīgiem laikiem.-