Kad ieeju Amarantas steliņģī, viņa uzsāk parasto knakstīšanos — piebaksta man ar galvu pie muguras, izliek savas valgās purslas man uz skausta, sagrābj zobos manu piedurkni. Bijušas viņai rokas, valšķīgi ķēvīte mani pamēģinātu kutināt. Tajā pašā laikā viņa ar vienu aci iesāņus glūn uz vistu, kura pa vaļā pamestajām durtiņām ielavījusies steliņģī. Par laimi, es to laikā pamanu, un, iekāms Amaranta paguvusi vistai dot nāvējošu pakava spērienu, es ķēvītei pamatīgi uzbliežu ar delnu pa krustiem, bet nelaimīgo spalvoto idioti ar kāju izvadu laukā.
Pametu acis ari uz Filbēra pelēko ēzeli, patiesībā gan tikai uz ūdens spaini, kas tam nolikts priekšā, jo lopiņš ievietots vienīgajā steliņģī, kuram nav automātiskās dzirdināšanas ietaises.
Pabeidzis savu apgaitu, es riekšā — pareizāk sakot, manu veco cimdu saujā, jo Kra-kra lielais, smailais i knābis mani biedē — ieberu mazlietiņ miežu graudu, t un tūlīt arī mūsu krauklis, nez no kurienes uzradies un nez kādā veidā uzzinājis, ka pienākusi viņa reize, nekavējoties ir klāt un noplakšķ pie manām kājām. Atgādinādams vecu skopuli kuprīti, kurš mēdz staigāt, rokas uz muguras salicis, Kra-kra piesardzīgi apmet -ap mani apli, tad atkal paceļas spārnos, nosēstas man uz kreisā pleca un sāk knābāt graudus no augšup paceltās delnas, ar mazo mundro ačteli visu laiku uzmanīgi mani vērodams. Pabeidzis mielošanos, Kra-kra nedomā pamest manu plecu pat tad, kad es ieeju steliņģi, lai apseglotu Malabāru. Es pasvītroju — Malabāru, nevis Amarantu, jo viņas steliņģī Kra-kra nekad nerādās. Un es nevaru vien nobrīnīties — no kurienes krauklim zināms, ka pret cilvēkiem tik piemīlīgā Amaranta spārnainus neieredz?
Kamēr es Malabāram ielieku laužņus mutē un Krakra pastaigājas tam pa muguru, kūtī ienāk Menū, lai izslauktu Melnaļu. No blakus aizgalda viņa nemaz nevar mani saredzēt, taču tūlīt sāk sūroties, ka neviens viņai nepalīdzot. Es aizrādu, ka Falvina un Mjeta jau nevar mazgāt vakardienas traukus ēdamzālē un tajā pašā laikā slaukt govis kūtī, turklāt lopiņš ir pieradis
pie vienām un tām pašām slaucējas rokām. Uz brīdi iestājas klusums, bet tad atkal no aizgalda, kurā atrodas Menū, atskan gara kurnēšana par netaisnību. Visu saprast nav iespējams, es atšķiru tikai atsevišķus man ne visai glaimojošus izteicienus par «stingras nostājas trūkumu», par «smukām palaistuvēm, kas mīkstčauļus tin ap pirkstu», par «dibengala grozīšanu». Acīmredzot viņa izgāž visu, kas sakrājies uz sirds.
Es ciešu klusu, un tad Menū, jau skaļākā balsī, uzsāk jaunas žēlabas. Falvina tikai man izrādot, ka viņa nav nekāda negause, bet slepšus pierijot pilnu māgu. (Es nobrīnos, kā gan tas izdarāms, ja visas atslēgas ir Menū ziņā.) Aiz savas nesātības šī atstiepšot kājas, jau tagad taukos smokot vai nost. Pie reizes Menū atgādina, ka mums drīz aptrūkšot ziepju un cukura, tālab, kad vedīšot uz Laroku govi, vajadzētu to visu ' sagādāt. Tad, atkal atgriezdamās pie savas iemīļotās tēmas par Falvinas drīzo galu, Menū man jo sīki apraksta, kā viņas nedraudzene aiz pārmēra rijības noslāpšot pati savos miesas blāķos.
Izvedu apsegloto Malabāru no steliņģa un, lai reiz darītu galu šīm bēru runām, piebilstu, ka tepat jau nāk arī pati Falvina. Žakē blakus aizgaldā visu dzirdējis, taču viņš savai vecmāmuļai neko nestāstīs, par to es esmu drošs. Un patiesi, nupat šurpu meimuro Falvina. Kā bumba viņa naski veļas manā virzienā, lai parādītu, cik viņa darbos čakla, un pie reizes, kamēr vēl neesmu uzkāpis zirgā, maķenīt arī papļāpātos. Pēc sasveicināšanās mēs abi nogaužamies par nešpetno laiku. Kopš N dienas debesis ir apmākušās un saltas, nav nolijuši neviena lietus lāsīte, nedz arī atspīdējis kācļs saules stariņš. Ja tā turpināšoties, Falvina saka, mums visiem gals klāt. Tomēr veltīgi viņa, tā runājot, dzesē muti, tādēļ ka simtiem reižu dienā mēs paši par to iedomājamies, jo patiesi ir pārāk neparasta parādība, ka ne lietus līst, ne saule spīd. Kopš sprādziena dienas mēs neesam pārstājuši par to raizēties.
Šajā brīdī iznāk Menū un skarbā balsī norīko Falvinu pie govīm.
— Melnaļa jau izslaukta, tagad ķeries pie Princeses. Atceries, ka tai drīkst noslaukt tikai divus trīs litrus, pārējais piens jāatstāj Princim. Es steigšos pie Filbēra.
Noskatos, kā viņa aiztek, sīka un izģindusi, atgādinādama ādas maisā sabērtus kaulus. Bet iet jo sparīgi, aši tipinādama ar paprāvajām, sīkajam augumam it kā pārlieku smagajām kājām. Ar skatienu pavadīdams Menū līdz sargtorņa platajai pakājei, es nodomāju, kādi viņai gan uz sirds varētu būt izsūdzami grēki, ja neņem vērā atsevišķus, pret Falvinu vērstus ne visai glītus izlēcienus.
Falvina pamana manu skatienu un, no steidzīgā nāciena vēl elsodama, ierunājas:
— Ja cilvēks tāds izskatās, ij apģist nav jaudas, kā tā Menū vēl uz kājām turas. Četrdesmit kilogramu — kas tas ir līdzās manam svaram? Tikai kauli un āda. Ja nu šai piemetas kāda kaite un dakteris (no kurienes mums dakteris?) aizliedz šo vai to no ēdamā, kā tad viņa izdzīvos? Nav jau arī vairs nekāda jaunā. Veselus sešus gadus vecāka par mani, bet mūsu gados tas jau ir dikti pulka. Man sirds neļauj tev teikt, Emanuel, bet, kamēr es esmu teitan, šī jau dikti sakritusies. Palaikam arīdzan prātiņš it kā samežģās. Ielāgo, ko es tev saku, Emanuel, viņa aizies kapā ar kādu galvas kaiti. Nupatās vēl šajās dienās es ar viņu runājos, runājos, bet šī ij ausu neceļ. Nenieka nav apjēguši, citādi jau būtu man ko atbildējusi.
Ar ieganstu, ka man jāpavadā Malabārs un jāļauj tam pirms jājiena ielocīt kājas, es lasos prom no kūts priekšas un Falvinas, jo zinu, ka Momo savai mātei visu izstāstīs. Tā viņam ir visiemīļotākā nodarbošanās, izpušķojis un daudz ko klāt piegudrojis, viņš ieintereajam cilvēkam visu pastāsta, ar savu mazo, melno aci klausītāja nepatiku vērodams. — Es jau gan ar galvas kaiti nemiršu, — dzirdu vēl Falvinu runājam.
Kaut ko nomurkšķu, lai viņa domātu, ka vēl klausos. Tā nav pirmā reize, kad abas mūsu vecās man pareģo viena otras nāvi. Sākumā tas mani uzjautrināja, bet tagad jau sāk kaitināt. Nodomāju, cik savāds dzīvnieks gan ir cilvēks, ja viņam tāds prieks spriedelēt par sava tuvākā nāvi.
Kad es no vārtu torņa puses aiz pavadas vedu Malabāru augšup pirmajā pagalmā, Falvina tusnīdama pūlas man noturēties vēl līdzās. Bet tad es ieraugu Mjetu, kas pārskrien pāri paceļamajam tiltam un steidzas šurp. Kādā līksmā priekā mēs pārvaram šo četrdesmit metru lielo attālumu, traukdamies viens otram pretim! Mjeta ģērbusies zilā izbalējuša, salāpītā, bet ļoti tīrā blūzītē, kuru tīkami izspīlē viņas krūtis, un zilā ļoti novalkātā bruncītī, kas nesniedzas ne līdz ceļgaliem. Kājās viņai melni gumijas zābaki. Stilbi un rokas kaili, spēcīgi, aukstumā piesarkuši. Mjeta tomēr nav salīga, jo es esmu ģērbies vecajās jātnieku biksēs un svīterī ar uzrotīiu apkakli, un tad tikko sāku sasilt. Kuplie mati, kurus meitene mantojusi no savas vecmāmuļas — tikai tie, protams, ir spoži melni —, smagos viļņos slīgst pāri pleciem, piemīlīgās, vientiesīgās acis mīļi nolūkojas manī. Klāt piesteigusies, viņa nomutē mani uz abiem vaigiem un cieši ar visu augumu piekļaujas klāt — ne jau tādēļ, ka tas viņai pašai sagādātu baudu, bet gan tiekdamās iepriecināt mani. Par
to esmu Mjetai ļoti pateicīgs, jo mums visiem zināms, ka juteklīgums viņai ir pilnīgi svešs. Es esmu pārliecināts, ja kāds varētu ielūkoties meitenes naivajā sirsniņā, tur būtu atrodams neziņas pilns izbrīns, kāpēc gan vīriešiem tā patīk knakstities ap pretējā dzimuma pārstāvēm.