Falvina tūļīgā smalkjūtībā izgaist, un tagad pienākusi reize Malabāram saņemt no meitenes rokām un lūpām glāstus. Ne bez greizsirdības es noskatos, ka Mjeta noskūpsta Malabāru uz lūpām, ko viņa ar vīriešiem nekad,,nedara. Pabeigusi mīlināšanos, Mjeta nostājas manā priekšā, un tad sākas žestu un mīmikas spēle. Vispirms meitene paziņo, ka Filbērs (šķielējošas acis, kopā sakļautas delnas) un viņa pati (Mjeta ar īkšķi norāda sev uz krūtim), kā jau viņa bija domājusi (ar rādītāja pirkstu viņa piebaksta sev pie pieres), nodarbojušies ar mīlēšanos (žests, kuru nav iespējams šeit aprakstīt). Viņai bijis gaužām pretīgi (seja saviebjas derdzīgā izteiksmē) to darīt ar Filbēru (delnas atkal sakļaujas), bet visriebīgākais (atkal attiecīgs sejas vaibsts) bijis tas, ka Filbērs (šķielējošas acis, kopā sakļautas delnas) gribējis meiteni pierunāt, lai tā ietu viņam līdzi (kājas atdarina soļošanu, delna sakļauta ap iedomātu roku) par kalponi (žesti, kas attēlo grīdas un veļas mazgāšanu). Kāda nekrietnība! (Abas dūre iespiestas sānos, uzacis sarauktas, lūpas pauž riebumu, kājas samīda čūsku.) Viņa atteikusies (nē, nē — drudžaina galvas purināšana) un metusies prom (Mjeta pa pusei pagriežas, pat mugura izrāda ašutumu, bet dibentiņš — dusmas). Vai viņa pareizi rīkojusies?
Filbēra nekaunības apstulbots, es klusēju, un Mjeta ar žestiem un mīmiku atkārto pēdējo jautājumu.
— Protams, Mjeta, tu rīkojies ļoti pareizi, — es saku. Ar kreiso roku es glāstu viņas kaklu zem kuplajiem, smagajiem matiem, bet ar otru pavadā vedu sev līdzi Malabāru, kurš kļuvis nepacietīgs. Jau skrējienā Mjeta vairākas reizes nošmaukstina mani uz vaiga, viegli iekozdama, un es nodomāju, ka šoreiz viņa mani, tāpat kā Malabāru, noskūpstīs uz lūpām, taču veltīgi. Mjeta iespurdz kūtī, lai palīdzētu turienes darbos, bet Falvina izveļas no tās kā milzīga bumba un, resnajos gurnos zvalstīdamās līdzīgi kuģim sabangota jūrā, aizpeld uz sargtorņa pusi.
Manuprāt, Filbērs pāršāvis pār strīpu un notikumi pieņem viņam pavisam nevēlamu pavērsienu. Taču es atvairu šīs domas un pūlos koncentrēties tikai uz savu pašreizējo uzdevumu. Ielecu seglos un trīs dažādās ātruma pakāpēs traucos apkārt pagalmam, pavadu pievilkdams tikai pagriezienos un lielāko tiesu likdams Malabāram rikšot.
Pieši man ir bez asajiem ritentiņiem, taču es ar tiem rīkojos ļoti saudzīgi, bet pātagu izvairos lietot pat tad, kad Malabārs sāk aušoties, jo zinu, ka nekādu ļaunumu tā ērzelim nenodarīs un tomēr viņš jutīsies apvainots. Pēc pusstundas jau esmu vienos sviedros. Savaldīt spēcīgo dzīvnieku nav vis nieka lieta.
Apjādams ap pagalmu pēdējo apli, es ar vienu aci redzu, ka Žakē sagumis, garo roku delnas uz āru pavērsis un ar tām vēzēdamies, smagā gaitā aizslāj uz sargtorņa pusi. Esmu noguris, tāds ir arī Malabārs. Nokāpju zemē un ievedu ērzeli kūtī. Tur, zobus sakodis, iznirst Kolēns un ienāk man līdzi steliņģī. Kamēr es noņemu seglus un iemauktus un nolieku tos uz zemās starpsienas, Kolēns pakampj pakaišu salmu vīšķi un, tos grīstē sagriezis, sāk klusēdams sirdīgi slaucīt sviedros spīdošo ērzeļa sānu. Otru sānu apstrādāju es, taču ne ar tādu niknumu. Laiku pa laikam pāri Malabāra krēpēm pametu skatienu uz mūsu dižo loka strēlnieku. Gaidu, kad viņš īsti eksplodēs. Tas notiek visai drīz. Viņš nule runājis ar Meisonjē un Tomā, kuri no. liktavā kārtojuši no «Dīķiem» atvestās mantas. Tie viņam pastāstījuši, kā Mjeta pavadījusi nakti. Es klausos. Mans galvenais uzdevums Malvilas pilī ir uzklausīt citus. Kad Kolēns mazliet pierimies, es viņam piekodinu būt savaldīgam. Taču pats kļūstu nemierīgs. Tas viss var beigties Filbērain ļoti nelādzīgi. Sāku jau domāt, vai nevajadzētu kaut kādā veidā mīkstināt Filbēra neveiksmi, lai viņš bez lielāka trača varētu izkļūt no Malvilas pils.
— Vai Peisū tu neesi sastapis? — es beidzot pajautāju.
— Nē.
— Tas ir labi. Ja tu viņu redzi, tad nesaki neko. Vai dzirdēji? Tu nedrīksti viņam neko teikt.
Kolēns negribīgi man to apsola. Kad es izeju, lai uzkarinātu seglus un iemauktus, Filbēra pelēkais ēzelis tik skaļi iezviedzas, ka ausis iedžinkstas. Mazais Kolēns paceļas uz pirkstgaliem un ielūkojas ēzeļa steliņģī.
— Kas vel nebūs, — viņš nicīgi ierunājās, — tu, uzpūtīgais krupi, laikam uzskati sevi par ērzeli, ja sacel tādu jezgu? Laikam ceri, ka spēj kaut ko izdarīt mūsu ķēvēm, sasodītais ēzeļa lops? Vajadzēs tevi kopā ar tavu saimnieku izpeldināt pils grāvī. Saltajā ūdenī jūs varētu atdzesināt savus dibengalusl
Es smejos par šo ēzeļa un viņa saimnieka salīdzinājumu, taču sāku bažīties, ka tikai Kolēns neiedomātos draudus izpildīt.
— Lai nu kā, — Kolēns saka, — uz grēksūdzi pie viņa es neiešu.
Es noplakšķinu Kolēnam pa plecu un dodos uz sarg» ai, lai pārģērbtos. Pie paceļamā tilta sastopu Menū.
iņa izskatās noraizējusies. Es apstājos. Menū paceļ
ct mani savu mazo mūmijas galviņu, kurā dzalkstī . n gtās acis.
— Es tieši gribēju ar tevi parunāties, Emanuel, «
ina saka. — Pēc grēksūdzes Filbērs man ieminējās,
viņš esot norūpējies par mūsu dvēseļu garīgo api ūpi. Tā kā mēs katru svētdienu nevarēšot izstaigāt uz patālo Laroku, viņš domājot iecelt vikāru un to atsūtīt dzīvot pie mums Malvilas pilī.
Izbrīnā muti iepletis, es palieku stāvam.
— Es domāju, ka tas nebūs tev pa prātam, — Menū piebilst.
— Nebūs pa prātam! Tas par maigu teikts! Es ļoti labi saredzu, kas slēpjas aiz šīm raizēm par mūsu dvēseļu labklājību.
Tāpat kā nupat bija darījis Kolēns, tikai cita iemesla pēc, arī es nošņarkstinu zobus un steidzos augšup pa vītņu kāpnēm. Tikko esmu nokļuvis otrā stāvā, atveras durvis un tajās parādās Filbērs, izvadīdams Peisū. Žakē kāpņu laukumiņā gaida savu kārtu.
— Labrīt, Emanuel, — Filbērs diezgan pavēsi mani sveicina. (Viņam jau zināms, ka es nedomāju ierasties grēksūdzē.) — Vai pirms dievkalpojuma tu uz brītiņu nevarētu ienākt manā istabā?
— Labāk es sagaidīšu tevi savējā, — es atbildu, — Trešajā stāvā, pirmās durvis pa labi.
Mans paskarbais pretsitiens ne mazākā mērā nav ietekmējis viņa majestātisko stāju, un viņš ar izsmalcinātu laipnību pamāj Žakē ienākt.
— Peisū, — es saku, — vai tu varētu man izdarīt vienu pakalpojumu?
— Labprāt, — Peisū atsaucas.
— Aizej uz istabu blakus manējai un iztīri mūsu šaujamos. Bet tā ka lai spīdētu un laistītos, garais velns! Un trīs mērkaķu ātrumā!
Sāda militāra valoda Peisū patīk, un viņš mirklī pazūd. Es nopriecājos. Šaujamiem gan nekāda tīrīšana nav vajadzīga, bet Peisū līdz dievkalpojuma beigāip būs nodarbināts. Stāvoklis jau pārlieku sarežģījies, un tā tikai vēl trūka, ka man vajadzētu noņemties ar Peisū.
Savā istabā es novelku svīteri un sporta krekliņu, palieku līdz viduklim kails un sāku uzcirsties. Esmu ļoti nervozs un noraizējies. Visu laiku domāju par gaidāmo sarunu un pats sev iesaku nomierināties. Lai kaut cik izklaidētos, atvelku atvilktnes un sāku rakņāties pa virskrekliem, tā sagādādams sev zināmu prieku. Krekli — tie ir mans lepnums. Kreklu man kādi pāris duču — vilnas, kokvilnas un poplīna. Tie visi ir Menū pārziņā. Nedomājiet, ka viņa ļautu «kādam citam» ar nevīžīgu mazgāšanu tos sabojāt vai gludinot apsvilināt.