Tikko esmu paguvis sapogāties, pie durvīm pieklauvē. Tas ir Filbērs. Tātad ar Žakē viņš ātri ticis galā. Filbērs ienāk, uzmet skatienu vaļējām atvilktnēm, un tad norisinās epizode ar «brālīgo lūgumu», par kuru jau esmu pastāstījis.
Izpildu viņa lūgumu, lai gan ne ar sevišķi lielu prieku. Katram cilvēkam ir sava vājība, manējā — tie ir virskrekli. Filbēra krekls, ja visn tiesa, ka tas viņam ir vienīgais, nudien izskatās galīgi novalkāts. Priekā mirdzēdams, viņš to nekavējoties apmaina pret vienu no manējiem. Kā jau agrāk teicu, kad ieraugu Filbēru izmetušos puskailu, aiz pārsteiguma kļūstu vai mēms. Salīdzinājumā ar kalseno seju viduklis viņam izskatās pavisam tumīgs. Ne jau tādā nozīmē, ka Filbēram būtu vāji attīstīta muskulatūra, bet to klāj gludena lauku kārta — tāpat kā dažam labam nēģeru bokserim. Viss pie viņa neīsts, pat āriene.
Laipni norādu Filbēram uz krēslu pie rakstāmgalda, lāču tā ir labi apsvērta pieklājība, jo es apsēstos uz kušetes, ar muguru pret logu, un tādējādi mana seja paliek ēnā.
— Pateicos par kreklu, Emanuel, — viņš pašapzinīgi nosaka.
Aizpogādams kreklu un uzsiedams pelēko adīto kaklasaiti, viņš ar nopietnām acīm nolūkojas manī. Droši vien tāpēc, lai savu skatienu atmaidzinātu, viņš draudzīgi pasmaida. Filbērs ir ļoti gudrs. Pat slīpēts. Droši vien saodis, ka viss neiet gluži tā, kā vajadzētu, ka viņa plāni apdraudēti un es kļūstu viņam bīstams. Tāpēc viņa skatiens iztausta mani, tāpat kā radiolokatora antena griezdamās pārbauda apkārtni.
— Vai tu man atļautu dažus jautājumus? — Filbērs beidzot ierunājas.
— Lūdzu.
— Esmu Larokā dzirdējis, ka tu reliģijas lietās esot diezgan vienaldzīgs.
— Tas ir tiesa. Kādreiz es tāds biju.
— Un ka tava personīgā dzīve neesot diezkāda slavējamā.
Filbērs pasmaida, lai šo teicienu mīkstinātu, bet es uz viņa smaidu neatbildu.
— Ko Larokā ar to īsti saprot?
— Attieksmes ar sievietēm.
Es mirkli padomāju. Tā es to nevaru atstāt. Taču negribu ķildoties, ne arī pilnīgi pārraut sakarus. Es meklēju ne pārāk asu atbildi.
— Tu pats, Filbēr, zini, cik grūti tādiem zaļoksnējiem vīriešiem, kādi esam mēs abi, iztikt bez sievietes.
To sacīdams, es paceļu acis un nolūkojos viņā. Taču Filbēram tas bijis nebijis, Viņš paliek gluži vienaldzīgs. Pat pārāk vienaldzīgs. Pēc gaušanās par «neārstējamo kaiti» un par stāvēšanu «ar vienu kāju kapa» viņam būtu vajadzējis iebilst pret zaļoksnību, kādu es viņam piedēvēju. Tas liecina, ka viņš nemaz nav pārsteigts par to, ko es pasacīju.
Pēkšņi Filbērs pasmaida.
— Varbūt tev, Emanuel, nepatīkami atbildēt uz maniem jautājumiem? Es negribētu ar varu piedabūt tevi pie grēksūdzes.
Arī šoreiz es neatbildu viņa smaidam. Nopietni, pat mazliet pārāk vēsi es atbildu:
— Nē, kāpēc lai man tas būtu nepatīkami?
Filbērs atkal atsāk:
— Kad tu pēdējo reizi biji pie dievgalda?
— Piecpadsmit gadu vecumā.
— Stāsta, ka tevi esot stipri ietekmējis tavs tēvocis protestants?
Nu, ar pliku roku viņš mani neņems! Es noteikti noraidu jebkādas aizdomas par manu ķecerību,
— Mans tēvocis bija protestants, bet es esmu katolis.
— Tomēr reliģijas jautājumos tu esi kļuvis diezgan vienaldzīgs.
— Es tāds kādreiz biju.
— Un tagad tu vairs tāds neesi?
— Tev pašam vajadzētu to zināt.
Mana atbilde ir skarba, un skaistās šķielējošās acis mazliet samirkšķinās.
— Emanuel, -— viņš saka savā dziļajā baritonā, — ja tu runā par Vecās derības lasīšanu jūsu kopējās vakara stundās, tad, nemaz neapšaubot tavus krietnos
nodomus, man jāaizrāda, ka taviem biedriem nez vai tā nāk par labu.
— Viņi paši mani lūdza to darīt.
— Tas man zināms, — viņš īgni piebilst.
Es neko nesaku, neprasu pat paskaidrojumus. Tā kā lā viss skaidrs.
— Esmu nodomājis, — Filbērs paziņo, — Larokā sagatavot vikāru un ar tavu atļauju iecelt viņu darbā Malvilā.
Tēlodams pārsteigumu, es paskatos uz viņu.
— Kā tad tu, Filbēr, vari iecelt vikāru, ja pats neesi bīskaps?
Viņš pazemīgi nodur acis.
— Normālos apstākļos man, protams, nebūtu tiesības to darīt. Taču apstākļi ir ārkārtēji. Un tomēr nepieciešams, lai baznīca saglabātos. Kas notiktu, ja es rītdien nomirtu? Bez pēcnācējiem?
Tā jau ir tāda nekaunība, ka es nolemju momentā uz to reaģēt. Es pasmaidu.
— Protams, — es saku, vēl aizvien smaidīdams. — Protams. Es saprotu, ka pašreiz nav nekādu iespēju iestāties Kaoras augstākajā garīgajā seminārā, vienalga, kopā ar Serirjē vai bez viņa.
Tā, šoreiz Filbērs sevi nodeva. Lai gan seja viņam palika tikpat stinga, acis uz mirkli ļauni iezalgojās. šajā brīdī viņš izskatījās bīstams, jo īsajā skatienā jaudās tikko apvaldīts niknums un naids. Atskārtu, ka viņš nav no bailīgajiem. Un ka uz atklātāku izaicinājumu viņš nekavējoties dotu prettriecienu.
— Vai tad tev nav zināms, — Filbērs atsāk apbrīnojamā mierā, — ka sākotnējie kristieši bīskapus izvēlēja ticigo sapulcēs. Dibinoties uz to, man ir pilnīgas tiesības par izraudzīto kandidātu likt nobalsot Larokas kristiešu kopsapulcē.
— Malvilas kristiešu kopsapulcē, — es sausā tonī piezīmēju. — Malvilas, jo viņam taču vajadzēs darboties Malvilā.
Filbērs manu piezīmi atstāj bez ievērības. Viņš labāk atgriežas tur, kur zem kājām jūtams drošāks pamats.
— Uz grēksūdzi tu neieradies, — viņš atsāk nopietnā balsī. — Vai tu principā neatzīsti grēksūdzi?
Jau atkal tiek izliktas lamatas, lai mani pieķertu ķecerībā.
— Nepavisam, — es sparīgi atvairos. — Tikai man personiski grēksūdze nepalīdz.
— Grēksūdze tev nepalīdz? — viņš iesaucas apbrīnojami labi liekuļotā izbrīnā.
— Jā, nepalīdz.
Tā kā es apklustu, viņš jau draudzīgākā balsī saka:
— Lūdzu, paskaidro, ko tu ar to gribi sacīt.
— Redzi, pat pēc tam, kad grēki man piedoti, es vēl izjūtu sirdsapziņas pārmetumus.
Starp citu, tas ir tiesa. Es patiesi piederu pie tiem nelaimīgajiem cilvēkiem, kurus ilgi kremt sirdsapziņa. Manā atmiņā visos sīkumos vēl tagad saglabājies gadījums, kurš jo skaidri parādīja, ka grēksūdze man atvieglojuma nesniedz. Runa ir par ļoti cietsirdīgu, lai gan bērnišķīgu izdarību, kuras dēļ mani vēl tagad, pēc divdesmit apritējušiem gadiem, moka gandrīz tikpat skaudri sirdsapziņas pārmetumi kā tolaik.
Kamēr es ļaujos šādām pārdomām, Filbērs bārsta sava amata frāzes. Un nav noliedzams, ka viņš to dara ar visai kvēlu degsmi. Kad pasaulīgs cilvēks spēlē garīdznieka lomu, viņš pārspēj jebkuru patiesu garīdznieku.
Filbērs laikam pamanījis, ka es klausos tikai ar vienu ausi, tāpēc savu sprediķošanu pēkšņi pārtrauc.
— Ar vārdu sakot, tu nedomā nākt pie grēksūdzes?
— Nē.
— Tada gadījuma es nezinu, vai varēšu tevi pielaist pie svētā vakarēdiena.
— Kāpēc ne?
— Tu taču labi zini, — viņa liegajā balsī tagad jau jaušami pātagas švīksti, — ka pie dievgalda var iet tikai pēc grēku atlaides.
— Nu, nu, — es iebilstu, — man liekas, ka šajā ziņā lu šauj pār strīpu. Jau pirms Notikuma dienas Francijā bija ne mazums mācītāju, kuri nesaistīja svētā vakarēdiena pieņemšanu ar iepriekšēju grēksūdzi.