— Viņiem nebija taisnība! — Filbērs griezīgi atcērt.
Viņa lūpas sakniebjas, acis iezalgojas. Esmu mēms aiz pārsteiguma. Izrādās, ka šis viltvārdis dīvainā kārtā ir arī fanātiķis. īstenais ortodoksālis no daiļrunīgo pasugas.
Filbērs manu klusēšanu iztulko aplam, un tā ir viņa kļūda. x
— Neprasi, Emanuel, no manis neiespējamo. Kā lai es tev pasniedzu svēto vakarēdienu, ja tu neesi saņēmis grēku atlaidi?
— Tad jau nekas cits neatliek, — es saku, cieši viņam acīs skatīdamies, — kā būs jālūdz debesu tēvs, lai viņš mums abiem visžēlīgi tos piedod. Man pēc visierii šiem gadiem, ko esmu nodzīvojis, neiedams pie dievgalda, bet tev pēc Malvilā tikko pavadītās naksniņas.
Tas ir visrupjākais belziens, kādu es drīkstu viņam dot, neizraisīdams atklātu sakaru pārtraukšanu. Taču Filbēram ir bieza āda, jo viņš ne acu nepamirkšķina un nesaka arī ne pušplēsta vārda. Liekas pat, ka viņš nemaz nebūtu dzirdējis, ko es pateicu. Zināmā mērā šī klusēšana liecina pret Filbēru — ja viņš gribētu izlikties par bēzvainīgu, tad tagad viņam būtu vajadzē jis man pajautāt, ko es īsti domāju ar šādu izteicienu — «pēc Malvilā tikko pavadītās naksniņas».
— Lūgsim gan, Emanuel, — viņš pēc kāda brīza ieminas savā samtainajā baritonā. — Mums allaž bfrš par ko debesu tēvam lūgt piedošanu. Un es jo sevišķi aizlūgšu vēl par to, lai tu Malvilā pieņemtu manis atsūtīto vikāru.
— Tas nu nekādā ziņā nav atkarīgs tikai no manis vien, — es atbildu, — tas atkarīgs no mums visiem. Mēs ikvienu jautājumu izšķiram balsojot, un, ja es palieku mazākumā, tad pakļaujos vairākumam.
— Zinu, zinu, — Filbērs pieceldamies nosaka. Un, palūkojies pulkstenī, piebilst; — Man laiks posties uz dievkalpojumu.
Pieceļos arī es un paziņoju, ar kādiem noteikumiem mēs esam ar mieru atdot vienu govi Larokai. Kad es pieminu šautenes, viņš uzmet skatienu Meisonjē ierīkotajām ieroču statnēm. Redzēdams, ka tās tukšas, viņš liekas pārsteigts, taču neko nesaka. Turpretim, kad ieminos par zirgiem, viņš satrūkstas.
— Ko! Veselus divus! — Filbērs iesaucas, pastiepdamies visā garumā. — Tu taču, Emanuel, neiedomāsies, ka zirgi mani nemaz neinteresē. Esmu jau vienojies ar Armānu, ka viņš mani apmācīs jāšanā.
So Armānu es labi pazīstu. Tas ir vīrs, kurš dižojas ar desmit amatiem, bet vismīļākā nodarbība viņam ir dzeramnaudu saņemšana. Turklāt viņš ir blēdīgs un rupjš. Es zinu arī to, kāds viņš īsti ir jātnieks. Larokas pilī bija trīs kastrēti zirgi un divas ķēves, bet Lormio ģimenes locekļi jāja tikai ar kastrētajiem (tāpat arī Armāns, kad saimnieku nebija mājās). No ķēvēm viņi baidījās, un es zinu, kāpēc.
— Runa ir tikai par abām ķēvēm, — es paskaidroju.
Ar tām tā kā tā neviens nejāj. Starp citu, es jau
lormio ieteicu ,Jās nepirkt. Vai Armāns tev nav to slāstījis? Bet, ja nu tu tik ļoti gribi tās paturēt, vari darīt, kā tev patīk.
— Tomēr, — Filbērs nepielaidās, — atdot tev uzreiz abas ķēve turklāt par vienu govi! Un vēl ari šautenes? Man liekas, tas par daudz prasīts.
Es strupi atbildu:
— Tās nav manas, bet visu Malvilas pils iemītnieku prasības. Vakar vakarā vienbalsīgi tās pieņēmām, un es neko tur nevaru grozīt. Ja tev šīs prasības šķiet pārmērīgas, tad atmetīsim maiņai ar roku.
Sis nodeldētais zirgu mijēju gājiens iedarbojas uz Filbēru, un viņš sāk svārstīties. Pēc acīm jau redzu, ka viņš piekāpsies. Filbērs negrib atgriezties Larokā ar tukšām rokām. Tomēr viņš atkal paskatās pulkstenī, atvainojas un ašiem soļiem iziet no istabas.
Palicis viens, es sāku, kā būtu teikusi mana māte, «uzskaistināties» dievkalpojumam. (Ai, šī nopūlēšanās ar manām māsām, kad tām vajadzēja uzcirtot cik vien iespējams skaistas sasukas!) Novelku jātnieku zābakus un bikses un uzģērbju, runājot Menū vārdiem, savu «mirstamo uzvalku». Tiesa jau bija, ka tajā laikā mūsu pusē uz piecām bērēm iznāca tikai pa vienām kāzām. Tātad jau pirms N dienas mēs sākām izmirt.
Mēģinu izlikties ar visu apmierināts, lai gan patiesībā tāds nemaz neesmu. Tomēr gala iznākums visumā nav arī tik slikts. Esmu atvairījis Filbēra šantāžas mēģinājumu un visus viņa aplinkus gājienus, pie grēksūdzes netiku bijis un tomēr esmu pārliecināts, ka pie dievgalda viņš mani pielaidīs, tāpat arī jebkuru citu Malvilas pils iemītnieku. Tas nozīmē, ka Malvilā man izdevies aizkavēt mēģinājumu saistīt svētā vakarēdiena rituālu ar inkvizitorisku iepriekšēju iztincināšanu, kas, liekas, viņam bija izdevies Larokā. Tātad novērsts tas, kas nekrietna cilvēka rokās var kļūt par bīstamu ieroci, un man izdevies to panākt, nedodot Filbēram iespēju larokiešu acīs iztēlot mani par bezdievi vai ķeceri.
Par govi pieprasīto samaksu droši varu ierakstīt savu panākumu aktīvā. Vēl lielāka nozīme nekā šautenēm ir abiem zirgiem. Nešaubos, ka Filbērs man atdos abas ķēves. Lai cik slīpēts viņš arī būtu, Filbērs tomēr ir pilsētnieks, un viņam nav zemnieka iedzimtā instinkta. Viņš nenojauš, ka pēc abu ķēvju saņemšanas manās rokās nonāks pilnīgi visa zirgkopība, jo vienīgais vaislas ērzelis jau pieder mums. Tāpat Filbēram ne prātā nenāk, ka pēc tam, kad dabiskā nāvē nobeigsies Larokas trīs kastrētie zirgi, viņš nokļūs pilnīgā atkarībā no Malvilas, jo pats manās rokās nodevis zirgkopības monopolu tādā laikā, kad zirgi kļuvuši par svarīgāko saimniecisko un militāro spēku. Tātad viņš sevi neglābjami novājinājis. Toties mēs esam pieņēmušies spēkā. Tagad, manuprāt, mums vairs nav ko bīties. Mūs apdraudēt spēj vienīgi nodevība. Un, tā kā mēs visi esam cilvēki, šādu iespēju nevar uzskatīt par pilnīgi izslēgtu. Es atceros naida uzzibsnījumu Filbēra acīs, kad es viņam aplinkus liku saprast, ka man zināma viņa viltvārdība un arī tas, kā viņš pavadījis pagājušo nakti. Es biju spiests atklāt savas kārtis, neslēpties, uz viņa šantāžu atbildēt ar pretšantāžu. Un viņa tipa ļaudis es jau pazinu: nekad Filbērs man to nepiedos.
Kad beidzu uzsiet kaklasaiti, istabā kā vējš iebrāžas Tomā. Viņa sejā nav ne pēdu no parastā miera. Uztraukumā viņš piesarcis un dreb. Ne vārda neteicis, viņš aizsteidzas man garām, pieskrien pie skapja, paķer savu lietusmēteli, motociklista kasku, cimdus un acenes, tāpat arī Geigera skaitītāju.
— Kurp tu joņo?
— Barometrs krītas. Man liekas, sāks līt.
— Nevar būt, — es saku, paskatīdamies laukā.
Pieeju pie loga un atveru to līdz galam vaļā. Jau
no paša rīta apmākušās debesis tagad kļuvušas Vēl tumšākas, un gaisā patiesi manāms savāds gaidu pilns sastingums, kāds parasti iestājas, uznākot negaisam. Tomēr kopš bumbas sprādziena mēs diendienā esam ilgojušies pēc lietus, un es nemaz vairs neiedrošinos ticēt, ka tas varētu uznākt. Es pagriežos pret Tomā un noskatos uz viņu.
— Bet kam tad viss šis bruņojums?
— Lai pārbaudītu, vai lietus nebūs radioaktīvs.
Ilgi nolūkojos viņā, un, kad beidzot esmu atguvis
balsi, tā ir pavisam neskanīga.
— Vai tas varētu būt? Tik ilgi pēc sprādziena?
— Ļoti iespējams. Ja stratosfērā saglabājušies radioaktīvie putekļi', lietus tos noskalos lejā. Un tā būtu drausmīga katastrofa, saproti jel to. Mūsu akas ūdens tiktu saindēts, tāpat arī iesētā labība, un arī mēs paši, ja nāktu saskarē ar lietus ūdeni. Iznākums būtu nāve, varbūt dažu mēnešu, bet varbūt pat vairāku gadu laikā. Gausa, ilgstoša miršana.