Skatos uz Tomā, un mute man izkaltusi sausa. Tas man nebija ienācis prātā. Kā visi Malvilas pils iemītnieki, es ilgojos pēc lietus, kas liktu zemei atdzimt. Bet es nebiju iedomājies, ka uznākušais lietus agrāk vai vēlāk varētu pabeigt bumbas iesākto darbu.
Kas gan var būt briesmīgāks par paredzamo lēno, garumā ievilkto miršanu! Acumirklī caurcaurēm esmu izmircis sviedros. Es neticu velnam, bet, pat ja tam ticētu, tad būtu jāatzīst, ka cilvēks ir īsts sātana iemiesojums.
— Mums jāsapulcējas vienuviet, —> Tomā steidzīgi turpina. — Un visiem jo cieši jāpiekodina, lai, lietum sākoties, neviens nesper ne soli laukā.
— Visi jau sapulcējušies, — es saku, — Lielajā zālē, uz dievkalpojumu.
— Labi, — nosaka Tomā, — tad steidzamies turp,pirms vēl sācis līt.
Lai gan šajā brīdī ironija man nav prātā, tomēr kaut kur pavīd doma, ka Tomā tātad gribot negribot iznāks piedalīties dievkalpojumā. Viņš steidzas laukā, es viņam nopakaļ, bet uz otrā stāva kāpnēm pēkšņi atceros, ka esmu aizmirsis Peisū, kuram blakusistabā vajadzēja tīrīt ieročus. Es metos atpakaļ, pāris vārdos paskaidroju viņam stāvokli, un tad lieliem lēcieniem, uzreiz pāri vairākiem pakāpieniem, mēs skrienam lejup. Pirmajā stāvā, jožot garām noliktavai, es pasaucu Meisonjē, taču nekur viņa neredzu. Droši vien Tomā būs viņu brīdinājis un paķēris sev līdzi. Aši pārskrienam pāri pagalmam un nonākam pie lielās zāles. Durvis ir atvērtas. Ieejam iekšā. Peisū ar blīkšķi aizcērt durvis man aiz muguras.
Pārlaidis skatienu telpai, jau pirmajā acu uzmetienā redzu, ka visi sapulcējušies, taču esmu tik apstulbis, ka vairāk lāgus pārskaitu cilvēkus un man aizvien sanāk vienpadsmit — tātad viens par daudz! —, līdz beidzot attopos, ka šis vienpadsmitais taču ir Filbērs.
Tomā jau visus brīdinājis. Klusēdami viņi nolūkojas manī. Filbērs, kurš stāv ar muguru pret logiem, cik es varu, krēslainībā saredzēt, arī ir nobālējis. Mēs sēžam divās rindās izvietotajos krēslos šaipus garā klostera galda, iepretim viņam. Es nezinu, kuram bija prātā ienākusi doma abpus viņa pārvietojamam altārim nolikt divas milzīgās, no pagraba atnestās sveces, taču tas ir labi darīts, jo ārā satumst arvien vairāk un pa logiem ieplūst vairs tikai blāva pastarās dienas gaisma.
Pirmajā rindā blakus Mjetai vēl viena vieta bija brīva, bet tieši tai brīdī, kad dzīros iet turp, pamanīju, ka tad man līdzās kreisajā pusē būs Momo. Pat tādā satraukumā, kādā biju, iedarbojās ierastie refleksi, un iegriezos otrā rindā, kur apsēdos blakus Meisonjē. i'eisū, kurš nāca aiz manis, nosēdās tajā vietā, no kuras es biju izvairījies.
Liekas, nekad neviena dievkalpojuma dalībnieki nav pievērsuši tik maz uzmanības tā norisēm, neraugoties uz Filbēra skaisto balsi un Žakē izveicīgajām izdarībām, asistējot kā garīdznieka izpalīgam. Visu klātesošo acis bailēs un cerībās pievērstas nevis sprediķotājam, bet gan logiem viņa aizmugurē. «Bet lopiņi?» manī pēkšņi uzvilnī doma, un es jūtu, ka mirklī esmu nosvīdis slapjš: «Jā, lopiņi? Ko tie dzers, ja akas ūdens būs saindēts? Un kas notiks ar augsni, ja lietus atnestie radioaktīvie putekļi nosēdīsies uz tās un tiks ieskaloti arī dziļumā? Pēc cik ilga laika tie pārstās saindēt ražu?» Esmu izbrīnījies, ka Tomā nekad agrāk man netika ieminējies par šādu varbūtību. Kādā mānīgā drošības sajūtā viņa klusēšanas dēļ mēs visi esam dzīvojuši kopš sprādziena dienas! Es taču domāju, ka vienīgā dabas katastrofa, kāda mums varētu draudēt, ir ieilgstošais sausums, kurā izsīktu upes un augsne sairtu neauglīgos putekļos. Nekad man nebija nācis ne prātā, ka tik ilgi gaidītais lietus, pēc kura mēs diendienā bijām ilgojušies, varētu atnest nāvi.
Sajuzdams, ka Meisonjē pagriezies uz manu pusi, es paskatos uz viņu. Biedra acīs redzu ne tik daudz šausmas, kā bezgalīgu izbrīnu. Cik labi es viņu sapratu! Ja mēs, laucinieki, arī dažkārt kurnam par sliktu laiku, kurš, piemēram, lietainā jūnijā var sapūdēt sienu, mēs tomēr zinām, ka lietus ir mūsu draugs, mūsu palīgs un bez tā nebūtu ne labības ražas, ne dārza aug]u, ne ganību, ne ūdens avotu. Un tagad mums jāsaprot nesaprotamais — ka lietus var ari iznīcināt to, kas tikai lietus dēļ spēj pastāvēt.
Meisonjē pavērš acis uz loga pusi, es daru to pašuij Laiks samācies vēl vairāk, ja vien kaut kas tāds iespējams. Kailā, nomelnējusī nokalne Rinas viņējā krastā ar trim sakropļotiem koku stumbeņiem zem satumsušajām debesīm stipri atgādina melnā mākoņu plīvurā tītu Golgātu. Blāva, zemu noslīdējusi gaismas josla no aizmugures ar bālganu līniju tumšajās debesīs iezīmē tās aprises. Pati nokalne ir antracīta krāsā, bet augstāk sablīvējušās mākoņu tūces līdzinās melnam tintes blāķim ar vietumis ieblāzmotām gaišākām svēdrām. Sl draudīgā, bailes iedvesošā ainava nemitīgi mainās. Kā hipnotizēts es veros tajā. Divaina izjūta — es neskaitu lūgsnas, es pat neklausos Filbērā, taču manā dvēselē it kā nostiprinās kāda saikne starp to, ko es redzu, un viņa dziedošo balsi. šajā mirklī es aizmirstu Filbēra viltvārdlbu un viņa nekrietnības, man svarīga tikai viņa balss. Jāatzīst, ka šis viltus garīdznieks savu dievkalpojumu, kurā es nemaz neklausos, vada lieliski, dziļā nopietnībā un pacilātībā. Es viņā neklausos, taču zinu, par ko viņš runā, jo pirms divi tūkstošiem gadu cilvēku dzimums pārdzīvojis tās pašas šausmas, kādas mēs izjūtam tagad, ar stingām acīm logos blenzdami.
Melnās mākoņu grēdas noslīdējušas tik zemu, ka liekas, jebkuru mirkli sāksies lietus gāzme. To gaidot, minūtes šķiet vai mūžības garumā. Taču lietus nesteidzas. Gaidīšana ir tik mokoša, ka es gandrīz vai alkstu, lai lejup gāztos ūdens straumes un, Geigera skaitītājam pasludinot mums nāves spriedumu, izbeigtu visas ciešanas. Es paskatos uz blakus sēdošo Meisonje un redzu, ka viņa cīpslainajā kaklā cilājas ādamābols. Viņš norij siekalas. Meisonjē krēsls mazliet izvirzīts no kopējās rindas, un es varu saredzēt arī Tomā profilu. Ar pūlēm viņš paver cieši sakniebtās lūpas un apslapina tās ar mēli. Es apzinos, ka neesmu viens, kuram starp lāpstiņām lāso sviedri un valgas kļuvušas delnas. Tas notiek ar mums visiem. Ja man būtu smalkāka oža, es droši vien sajustu sviedru un baiļu dvaku, ko uzdveš visi vienpadsmit nekustībā sastingušie augumi.
Ausīs man vēl aizvien skan Filbēra dievkalpojums, viņa vārdi, bet ne runas jēga, jo es pat nemēģinu to uztvert. Toties es manu, ka mūsu ciemiņa skaistā samtainā balss it kā aizsmok un iedrebas. Tātad mums tomēr kas kopīgs, Filbēram un man. Gribētos to viņam pasacīt. Ka visam šim naidam un sasprindzinājumam nav vairs nekādas nozīmes un ka lietus mūs samierinās. Kādā veidā, to sapratīs ikviens.
Kad beidzot gāzme sākas, tas notiek tik pēkšņi, ka sajūtam ko līdzīgu elektriskās strāvas triecienam. Mēs visi satrūkstamies, un klusums kļūst vēl dziļāks. Filbēra balss zaudē savu samtainību, kļūst aprauta un ķērkstoša, taču viņš sprediķošanu turpina. Vīrišķības viņam netrūkst un laikam arī ticības ne. Vēlāk man pat uzradās doma, ka viņa viltvārdību varbūt izraisījis nepiepildīts aicinājums. Bet šobrīd manā galvā vēl tukšums, un, neko nedomādams, es klausos. Ūdens straumes tādā niknumā triecas pret logiem un tik draudīgi rībina rūtis, ka brīžiem gandrīz vai pārspēj Filbēra balsi, taču, lai arī palaikam tā tikko sadzirdama, es tvarstu šo pavedienu kā vienīgo pieturas līniju apkārtējā tumsā. Debesis kļuvušas vēl melnākas, liekas, tik tumšas tās vēl nekad nav bijušas, lai gan bangainās lietus šļāces balti apvizmo logu stiklus. Vienīgā gaisma plašajā zālē tagad nāk no lielajām svecēm, kuru liesmas planda pa durvju apakšu un' logu šķirbām iebrāzmojošais vējš. Uz sienas krīt milzīgi plata Filbēra ēna. Gaismas atspulgs uz mirkli uzzibsnī pie sienas sakārto zobenu smailēs un āvu asmeņos. Sajūta tik baismīga, ka brīžiem man liekas — mēs visi vienpadsmit esam dzīvi aprakti dziļi pazemē, kur veltīgi tikām meklējuši glābiņu, un tagad, nāves spārniem visapkārt vēdot, piedalāmies paši savās bērēs.