Выбрать главу

Uz mirkli lietus tā kā pierimst, tad abos logos uz­liesmo pirmās zibens šautras, bet tām seko pērkona grāvieni kaut kur aiz nokalnes upes viņējā krastā. Es labi pazīstu šejienes negaisus, tie ir drausmīgi. Kopš bērnu dienām esmu no tiem bijies. Vīra gados gan iemācījos šīs bailes noslēpt, bet ne pārvarēt. Šodien mūžsenajām baismām pievienojas vēl tīri fizioloģisks nespēks, un es tikai ar lielām pūlēm apvaldu roku dreboņu. Zibens uzliesmojumi ik pa brīdim apgaismo trīs sakropļotos koku stumbeņus pretējā nogāzē, un tiem tūlīt seko drausmīgi grāvieni. Tajā pašā laikā saceļas negants vējš. Tas ir mūsu pusē parastais austrenis. Es to aizvien esmu pazinis pēc gaudoņas vecajā jumt." augšā, kur tīkoju iekārtot sev mītni-, pēc nešpetnā spara, ar kādu tas rausta durvis un logus, pēc svelpoņas klints plaisās. Atkal uzbrāzmo lietus,, un vējš tā gāzienus kā šķēpu smailes triec logos. Liekas, ka rūtis tūlīt saplīsīs gabalu gabalos. Filbēram logs ir aiz mu­guras, taču viņam droši vien ir tāda pati sajūta, jo es redzu, ka viņš ierauj galvu plecos un uzmet kūkumu, lai uztvertu jaunos negaisa brāzienus. Tomēr starp­laikā starp diviem spalgiem pērkona spērieniem es sa­dzirdu viņa balsi.

Sabāžu rokas kabatās un sasprindzinu skaustu. Zib­šņu uzliesmojumi neatlaidīgā sparā zalgo aizvien tu-

Tie nav vairs pērkona grāvieni, tie ir līdzīgi eksplozijām. Varētu domāt, ka Malvilas pils kļuvusi par mērķi zibens strēlēm, kuras to uztausta tāpat kā arti­lērija apšaudes objektu, lai pēc tam to viesuļugunī iznīcinātu. Melnajās debesīs vairs nav atšķiramas baigas līkloču līnijas, izlauzītās šautras, neprātīgo liesmu ,viļņu plandi, tikai logos ik pa mirklim atmirdz neiz­protami spožs ledains zaigojums, kuram seko ārkār­tīgi spēcīgs sauss blīkšķis, gluži kā artilērijas šāviņa sprādziens. Neiedomājami spalgie zvēlieni ausīm nav vairs izturami. Gribas pielēkt kājās, kaut kur skriet, bēgt, paslēpties. Mirkļos starp diviem grāvieniem, kad negaisa drausmīgais spars it kā pierimst, vēl aizvien dzirdu Filbēra balsi, kas tagad gan ir tik vāja un dre­boša, ka šķiet drebam līdzi abu sveču trīsošajām lies­miņām, taču tā man vēl aizvien ir vienīgais pieturas punkts. Sadzirdu arī dobju gaudoņu un, uz priekšu paliecies, apjēdzu, ka tur kunkst Momo, savu izpūrušo galvu piespiedis pie Menū plakanajām krūtīm, bet māte viņu apskāvusi ar savām izģindušajām rokām.

Un tad pavisam pēkšņi negaiss atkāpjas. Tikai tā­lumā vēl atskan pērkona ducināšana, kas salīdzinā­jumā ar iepriekšējiem grāvieniem šķiet gandrīz vai no­mierinoša. Tā atkāpjas kaut kur tālāk un dzirdama aizvien retāk, bet toties lietus gāzme kļuvusi vēl negantāka. Lai apvaldītu dreboņu, esmu bijis visu laiku tādā spēku sasprindzinājumā, ka tagad man sāp kakla, roku un plecu muskuļi. Mēģinu tos atslogot. Lietus vairs nelīst atsevišķām šļāc'ēm, bet gāž kā no spaiņiem. Logu sīkās rūtis pludo gluži kā automobiļa vējstikls, trau­coties lietū, vai viļņu apskaloti tvaikoņa iluminatori vētras laikā. Lāšu triecieni vairs" neatgādina naidīgu bungu rīboņu, bet gan saplūst nepārtrauktā dunā, kurā Filbēra balss un Momo vaimanāšana tikko vairs jausama. Kāds pieskaras manam elkonim. Tas ir Meisonjē. Es pagriežos pret viņu. Kā hipnotizēts nevaru novērst skatienu no viņa cīpslainā kakla, kur drudžaini kustas ādamābols, liecinot, ka viņš mēģina man ko pasacīt, lai gan es neko nevaru sadzirdēt. Paliecos viņam pre­tim, pielieku ausi gandrīz vai pie viņa mutes un tid izdzirdu: «Tomā grib ar tevi runāt.» Tā kā esmu jau piecēlies no krēsla — mēs visu laiku atdarinām pir­majā rindā sēdošos, kad tie pieceļas vai apsēstas —, es paspraucos garām Meisonjē, pieeju pie Tomā un pieskaros viņam. Tomā ar pūlēm paver apskretušās lū­pas, un es redzu, ka viņam starp tām nostiepjas sažuldzis slienu pavediens. Viņš man saka: «Tikko lietus mitēsies, iešu pārbaudīt.» Es piekrītoši pamāju ar galvu un atgriežos savā vietā. Brīnos, kāpēc viņam ienācis prātā paziņot man kaut ko tādu, kas taču pats par sevi saprotams. Es nemaz nedomāju, ka viņam vaja­dzētu iet lietū, jo tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas nes sev līdzi radioaktīvos putekļus. Bažas sevī esmu jau sakāpinājis tiktāl, ka manī vairs nav ne mazākā cerību stariņa.

Abu logu rūtis tāpat vēl pārplūdina ūdens straumes, taču dīvainā kārtā tās izskatās jau mazliet gaišākas. Varētu sacīt, ka gaismu mums izstaro šis ūdens aizklājs. Viņpus tā nekas vairs nav atšķirams, ir vienīgi blāvs bālganums. Manī uzvilnī absurda iedoma, ka pārplūdināta jau visa šaurā Rinas sengultne līdz pat mūsu augstienei un ūdens, pa plaisām iespiezdamies klintī, izskalojis arī to. Izbrīnījies es pamanu, ka Tomā un Meisonjē viens pēc otra iedzer no kādas glāzes vīnu un no rokas rokā tiek pasniegts šķīvis ar maizes kumosiņiem, taču pirmajā mirklī nevaru aptvert, ko tas nozīmē. Tad apjēdzu, ka viņi abi, paši to nemaz neapzinādamies, piedalās svētajā vakarēdienā. Abi droši viru nopriecājās par iespēju ar malku vīna apslacināt l/kaltušās mutes. Bet nu laikam ir atģidušies, kas šeit isli notiek, jo maizes gabaliņus uz šķīvja neviens no viņiem neaiztiek. Reizē ar vīna glāzi viņi man pasniedz m i maizes trauku.

Es pamanu, ka turpat blakus nostājies Žakē. Redzē­dams manu apmulsumu, viņš šķīvi izņem man no ro­kam. Un, kad es glāzi kāri paceļu pie lūpām, viņš no­liecas un iečukst: «Kādu lāsi atstāj arī man.» Tas bija prātīgi darīts, jo citādi es būtu izdzēris visu. Kad pa­sniedz šķīvi ar maizi, no tā paņemu ne tikai man pie­nākošos kumosu, bet aši pievācu arī tos, kurus Tomā un Meisonjē tur atstājuši. Tas ir aizsardzības reflekss: cs negribu, lai Filbērs zinātu, ka divi mūsējie atteiku­šies no svētā vakarēdiena. Esmu izbrīnījies, ka šis reflekss vispār iedarbojies, tāpat arī par to, kāpēc man rup nākotne, ja nevienam no mums nav lemts to pie­redzēt. Žakē pamanījis manu blēdīšanos, ko Falvinas platā mugura nosedz no Filbēra skatiena. Ar tikko mā­nāmu nosodījumu vientiesīgajās acīs Žakē paveras manī, bet es jau zinu, ka viņš nevienam neko ne­stāstīs.

Viss notiekošais šķiet dūmakā tīts, it kā manas sma­dzenes būtu aizmiglojis pret logu rūtīm šķīstošais udens. Mani pēkšņi pārņem savāda sajūta: liekas, ka es to visu būtu kādreiz jau redzējis, izjutis kādā citā, sen pagājušā dzīvē — gan blāvo gaismu, gan ūdens straumēm pārplūdušās logu rūtis, gan pie sienas uz­karinātos trofeju ieročus, gan Filbēru, kura kalsenā seja ar iekritušajiem vaigiem tikko saskatāma, gan garo klostera galdu, ap kuru sasēdies klusējošu, sadugušu, nobijušos cilvēku bariņš. Tuksnesīgā pasaulē pa­zudušu cilvēku saujiņa. Žakē jau atgriezies savā vietā. Filbērs atsācis savu sprediķošanu. Momo tagad, kopš negaiss mitējies, vairs nevaimanā, tomēr, steigā nori­jis svētā vakarēdiena devu, atkal paslēpj galvu Menū mazo un sirdīgo roku drošajā patvērumā. Seit viss iz­skatās tik dīvaini pazīstams. Pazīstama arī šī plašā viduslaiku pils' zāle ar savu pustumsu, kuru tikai,,ņe« daudz izkliedē pa blāvajiem logiem ieplūstošais atspī­dums un abu lielo sveču gaisma. Tā atgādina pazemes apbedījumu vietu, kur mēs apsargājam paši savas nā« kamās kapenes. Mjetas krāšņajos melnajos matos pus­tumsā iespīguļojas gaismas stariņš, un pēkšņi ar sā­pēs sažņaugtu sirdi es atskārstu, ka meitenes ierašanās šeit bijusi veltīga, jo viņai nav lemts atjaunot dzīvi zemes virsū.