Dievkalpojums beidzies, bet lietus šaltis vēl pa brīdim atkārtojas. Lai gan vēja brāzmas ar lielu spēku triecas logos, tie iztur, un tikai sīkas tērcītes no palodzēm pa sienu satecējušas uz klona nelielās lāmiņās. Prātā iešaujas doma palūgt Tomā, lai pārbauda tās ar Geigera skaitītāju, taču es to atvairu. Man ir tāda sajūta, ka spriedums būs fatāls un tas tikai paātrinās notikumu tecējumu. Tā, protams, ir tīrā māņticība, taču es apņemos nogaidīt. Cik gļēvs es klusībā esmu kļuvis, lai gan vīrišķību allaž esmu uzskatījis par vienu no saviem izcilākajiem tikumiem. Tā'dējādi atvirzījis tālāk brīdi, kurā mums tiks pasludināts spriedums, es mierīgā balsī lūdzu Menū iekurināt kamīnu. Es vēl pilnīgi pārvaldu balsi un ārēji saturos gods godam, sabrucis esmu tikai iekšēji. Starp citu, uguns mums taisni nepieciešama. Skaļā balsī es ieminos: «Savādi, ka pēc tam, kad esam sākuši kustēties, šeit liekas tik briesmīgi auksts.»
Uzliesmo uguntiņa. Aiz bailēm gluži mēmi, visi saspiežamies ap to. Paiet brītiņš, un es jūtu, ka nevaru vairs izturēt biedru klusēšanu. Pielecu kājās un sāku staigāt, turp un atpakaļ pa zāli. Manas kurpes ar mīkstajām zolēm uz klona klusi švīkst. Logu rūtis pilnīgi aizsegtas ar lietus šļāeēm. Liekas, ka Malvilas pils pārplūdusi un līdzīgi šķirstam tūlīt sāks peldēt. Iekšēji baiļu spriegums tik liels, ka meklēju patvērumu absurdos murgojumos. Galvā uznirst visvisādas iedomas, cita par citu nejēdzīgākas. Piemēram, iegribas paķert no sienas kādu zobenu un, lai ātrāk viss beigtos, mesties uz tā smailes, kas caururbtu manu audumu, un es mirtu seno Romas imperatoru cienīgā nāvē.
Tieši šajā brīdī vējš uzbrāzmo ar jaunu spēku, bet lielus gāzme mitējas. Esmu jau tā pieradis pie ūdens straumju šļakstiem pret logu rūtīm, ka tagad sadzirdu klusumu, lai gan vējš turpina gaudot un drebināt logus. Ap uguni saspiedušos cilvēku bariņš liekas saplūdis kopējā masā, it kā tur būtu viens vienīgs ķermenis ar daudzām galvām. Piepeši no tā atdalās Tomā. Ne vārda neteicis, pat nepaskatījies uz manu pusi, viņš pieiet pie krēsla, uz kura bija sēdējis, paņem tur atstātās mantas, lēnām, mērķtiecīgām kustībām uzvelk lietusmēteli, rūpīgi aizsprādzē jostu, tad uzliek lielās motociklista acenes, uzmauc galvā ķiveri, uzspīlē cimdus.-Uzkarinājis kaklā Geigera skaitītāju, Tomā dodas uz durvīm. Motociklista acenes aizsedz visu sejas augšdaļu un vērš viņu līdzīgu nepielūdzamam robotam, kurš veic noteiktu tehnisku uzdevumu, nelikdamies ne zinis par cilvēkiem. Tomā lietusmētelis ir melns, tāpat melna ir viņa kaska un melni ari kājās uzautie zābaki.
Atgriežos pie saviem biedriem, kās palikuši sēžam ap kamīnu. Es saplūstu ar viņiem, viņi man vajadzīgi, lai sagaidītu spriedumu. Uguns nespodri gail. Pie tā vainīga Menū ar savu mūžīgo skopumu. Mēs ciešāk saspiežamies ap vārgo liesmiņu un pagriežamies ar muguru pret durvīm, no kurienes drīz izdzirdēsim, kāda liktenis mūs sagaida. Menū sēž kamīna pakājē, ari Momo turpat, tikai otrā pusē ugunij, iepretim mātei. Pārmaiņus viņš paglūn uz mani, tad atkal uz māļjf« Es nezinu, kādus priekšstatus viņa dvēselē izraisa tādi izteicieni kā «radioaktīvie putekļi». Taču, lai ļautos bailēm, Momo nav nekādas vajadzības saprast, ko tas viss nozīmē, jo viņa uzticība man un mātei ir bezgalīga. Seja viņam bālgani pelēka. Melnajās, spožajas acīs savāds stingums, augums bailēs trīc. Arī mēs, saprātīgie, tāpat drebētu, ja vien nebūtu mācījušies savas jūtas apvaldīt.
Mani pārējie biedri vairs nav tikai bāli vien, bet jau pelnu krāsā. Es stāvu kājās, iespraucies starp Meisonjē un Peisū.
Ievēroju, ka mēs visi stāvam sastinguši, galvas nokāruši, kūkumu uzmetuši, rokas dziļi kabatās sabāzuši. Aiz Peisū nostājies Filbērs. Arī viņš ir pelnu krāsā, ar nodurtām acīm, tāpēc viņa kārnajā sejā nav manāmas nekādas dzīvības zīmes un tā vēl vairāk nekā parasti atgādina mironi. Falvinai un Žakē kust lūpas. Viņi droši vien skaita lūgsnas. Mazais Kolēns savā nomāktībā nemierīgi mīņājas, žāvājas un, ar grūtībām elpodams, nepārtraukti rij siekalas. Vienīgi Mjeta izr skatās mierīga. Un, ja viņas sejā arī uz mirkli pavīd bažās, tad tikai tādēļ, ka viņa raizējas par mums, nevis par sevi. Viņa nolūkojas uz mums un katram cenšas uzsmaidīt, pūlēdamās atdzīvināt svina pelēkumā sastingušās vīriešu sejas.
Tad aprimst arī vējš. Tā kā neviens nebilst ne vārda un pat uguns nesprakšķ, bet tikai sarkanīgi plēn, zālē iestājas smags klusums. Viss tālākais norisinās tik zibenīgā ātrumā, ka nepagūstu saglabāt atmiņā pāreju no viena stāvokļa citā. Bet varbūt šādi pārejas stāvokļi sastopami tikai grāmatās un dzīvē to nemaz nav. Zāles durvis ar lielu blīkšķi atveras. Tajās bez ķiveres un brillēm, acīm kā neprātā mirdzot, parādās Tomā Un spalgā, līksmes pilnā balsī iesaucas: «Nav! Nav Itin nekā!»
Vairāk viņš neko nesaka, taču mēs visu saprotam. Sākas traka kņada. Visi reizē mēs gāžamies laukā pa durvīm, grūstīdamies, stumdīdamies, tajās iesprūzdami. Kad izbrūkam pagalmā, atkal sāk līt. Gāž kā ar spaiņiem, taču mums viss vienalga! Atskaitot Filbēru, kas patvēries zem nojumes pie torņa mazajām durvīm, tāpat arī Falvinu un Menū, kuras piebiedrojušās viņam, mēs visi, klaigādami un skaļi smiedamies, metamies lietū. Ūdens ir silts, vai arī mums tikai tā liekas. Straumēm tas plūst pa mūsu augumiem, likdams melni atvizmot simtgadīgajām akmens plāksnēm zem kājām.
No galerijas šaujamlūkām, kas apjož sargtorni, pa mūra akmeņiem kā mazi ūdenskritumi lejup traucas straumītes, torņa pakājē saplūzdamas paltīs. Debesis tagad ir jau gaišākā, mazliet rožaini ietonētā pelēkā krāsā. Kopš diviem mēnešiem tās nekad tik gaišas nav bijušas. Mjeta piepeši norauj blūzīti, atsegdama lietum savas tvirtās krūtis, kuras nekad nav pazinušas krūšturi. Meitene smejas, lēkā, izlokās gurnos un, abas rokas augšup pastiepusi, purina pret debesīm savus kuplos matus. Arī mēs pārējie noteikti dejotu, ja pir-, matnējo cilvēku iemaņas mums nebūtu gājušas zudumā. Tā kā dejot neprotam, tad klaigājam.
— Tagad tikai saturies! — Peisū auro. — Mūsu sējums sadīgs, ka nebūs ko redzēt!
— Ar lietu vien nepietiks! — Meisonjē iebilst. — Ne jau sausums vien bija vainīgs, ka līdz šim neviens asniņš nav parādījies. Vajadzīga arī saule.
— Gan tu redzēsi, cik saulains laiks tagad sāksies! — atsaucas Peisū, kura sajūsmai nav robežu, — Pēc lietus tā noteikti parādīsies. Vai ne, Žakē? — viņš jautā, ar roku uzšaudams puisim pa muguru.
Žakē piekrīt — nudien, tagad parādīsies arī 'saulīte —, taču neiedrošinās uz Peisū zvēlienu atbildēt ar līdzīgu belzienu.
— Būtu jau arī laiks! — piebilst mūsu dižais loka strēlnieks. — Tagad taču jūnijs, bet laiks pieturas tāds kā martā.
Lietus nerimstas. Pēc pirmajiem neprātīgā prieka mirkļiem mēs visi, izņemot Mjetu, esam patvērušies zem nojumes. Mjeta vēl arvien turpina dejot, neizdodama nevienas skaņas. Bet Momo, nostājies dažus soļus no meitenes, atgāzis galvu atpakaļ un muti pavēris, uztver lietus straumītes, kas viņam plūst pār seju. Ik pa brīdim Menū viņam uzsauc tūlīt nākt šurp, jo citādi viņš saķeršot kādu kaiti (pilnīgi nepamatotas bažas, jo Momo ir dzelzs veselība), bet, tā kā dēls neklausa, viņa tam atkārtoti piesola sadot ar ceļgalu pa dibenu. Momo ir vismaz divdesmit metru attālumā, paceļamais tilts nolaists, tālab jebkuru mirkli viņam iespējams ņemt kājas pār pleciem, un, būdams drošs, ka paliks nesodīts, viņš mātei pat neatsaucas. Alkatīgi viņš lok ūdeni, ar vienu aci iesāņus uz Mjetas kailajām krūtīm blenzdams.