— Liec viņu mierā! — iejaucas Peisū. — Nekas nenotiks. Mazlietiņ ūdens viņam nāks tikai par labu. Neņem ļaunā, bet tavs dēls smird pēc āža! Tu nemaz nevari iedomāties, kas man viņa dēļ bija jāizcieš dievkalpojuma laikā!
— Tas tālab, ka es viena nespēju viņu nomazgāt, — Menū aizbildinās. — Tu pats zini, kāds viņam spēks kaulos,
— Veins ar ārā! — Peisū iesāk, bet apmulsis tūlīt apraujas un uzmet biklu skatienu Filbēram, kuru Falvina iztaujā par viņas brāļa, Larokas kurpnieka, un savas mazmeitas Katī labklājību. — Tikai tagad atceltos, ka mēs to murkšķi neesam mazgājuši kopš tās dienas, kad es dabūju …
Viņš gribējis teikt — «pa pauri», taču vēl laikā attopas. Nelaimīgā kārtā mēs visi, ari Žakē, viņu saprotam. Uz puiša lādzīgo seju tagad taisni vai žēl paskatīties.
— Tūlītās šurp, Momo! — Menū nevarīgās dusmās kliedz.
— Kamēr Mjeta nebeigs skaloties zem debess dusas, — Meisonjē saka, — tu viņu šurp nedabūsi. Paskat, kādām acīm viņš glūn uz meiteni.
Mēs visi iesmejamies, tikai Menū smiekli nenāk ne prātā. Viņā saglabājušās zemnieces svētās šausmas kailuma priekšā. Lūpas sakniebusi, viņa nosaka:
— Skuķim gan ar nemaz nav kauna, tikpat kā paganiete izrāda savus cičus visas pasaules priekšā. -
— Kas nu tur liels, — ierunājas Ķolēns, — teitan nav neviena, kas tos jau nebūtu izčamdījis. Izņemot, protams, Momo.
Sacīdams šo pārdrošo apgalvojumu, Kolēns paskatās uz Filbēru. Bet Filbērs, nogrimis sarunā ar Falvinu, neko nav dzirdējis vai arī izliekas nedzirdam. Tā kā Peisū uzmet man neizpratnes pilnu skatienu, es atkal sāku bažīties, ka nenotiek nevēlams tracis, un apņemos pēc iespējas paātrināt svešā dieva kalpa šķiršanos no Malvilas. Uzsaucu Mjetai nākt šurp un norīkoju Menū, lai tā sakurina kamīnā pamatīgu uguni. «Tu dzirdi, Menū, pamatīgu!» Tagad, kad nepieciešams apžāvēties viņas dēliņam, Menū, jādomā, aizmirsīs savu skopulību. Mjeta ar blūzīti rokā, visa vēl savas nevai
nīgās spēles varā, pienāk tuvāk. (Es ievēroju, ka Filbērs ne tikai kā neiedrošinās viņai izsacīt kādu aizrādījumu par netikumisku uzvedību, bet pat baidās paskatīties uz meiteni.) Momo neatstājas no Mjetas arī kamīna zālē, priecādamies, ka varēs glūnēt meitenē, kamēr viņa pie uguns žāvēs savu blūzīti. Tā arī notiek. Mēs visi ar kūpošām drēbēm esam sastājušies ap Mjetu, cepinādamies īstās pekles liesmās. Nomanu, ka tāpat mūsu domas, sātanam pašreiz varētu būt gluži tīkamas.
Mjeta paskatās uz mani un izklāj blūzīti uz ķebļa, jo viņai vajag atbrīvot rokas, lai parunātos ar mani. Viņa grib mani sabārt un tāpēc paaicina mani sāņus. Es Mjetai sekoju. Sākas žestu un mīmikas valoda. Viņa atstājusi sev līdzās brīvu krēslu, bet redzējusi (pirksts norāda uz acīm), ka es pēdējā brīdī aizmucis uz otro rindu (ar žestu viņa attēlo zivi, kura pēdējā mirklī šaujas sāņus).
Es meiteni nomierinu. Paskaidroju, ka ne jau viņas, bet Momo dēļ nosēdos citā rindā un ka viņai vajadzētu saprast, kāpēc es tā darīju. Jā, to Mjeta var iedomāties (ar īkšķi un rādītājpirkstu viņa aizspiež sev degunu). Tikai viņa nevar saprast, kāpēc Momo tā smird. Es Mjetai pastāstu, kādas grūtības mums jāpārvar, lai Momo nomazgātu, — nepieciešams viņu pēkšņi pārsteigt, turklāt uzbrucējiem jābūt lielā skaitliskā pārsvarā, un šim pasākumam jāpatērē daudz enerģijas, jo Momo pretojas ar izmanīgu viltu un lielu spēku. Mjeta uzmanīgi noklausās un iesmejas. Tad nostājas man priekšā, iespriež rokas sānos, saskurina savu matu gubu un, acīm apņēmībā uzzibsnījot, paziņo, ka turpmāk viņa mazgāšot Momo.
Pa to laiku Menū pienākusi pie manis, lai klusītēm pajautāju, vai «ļaudīm» nevajadzētu ko celt galdā.
(Protams, liekulīgā veča noraizējusies tikai par to, kā mibarot savu Momo, lai tam nepiemestos kāda «kaite».) rs viņai tikpat klusi atbildu, ka gribētu nogaidīt, kamēr aizvācas Filbērs, un piebilstu, lai viņa Larokas Iemītniekiem ar Filbēru nosūta klaipu maizes un kādu kilogramu sviesta.
Kad Filbērs, sagaidījis debesis noskaidrojamies, vīkšas ceļā, visi pils iemītnieki viņu pavada līdz vārtu tornim. Mūsu ciemiņš pazemīgi uzkāpj mugurā savam pelēkajam ēzelim. Ardievošanās ir dažāda. Meisonjē un Tomā atvadās ledus saltumā. Kolēns uzvedas gandrīz vai nekaunīgi. Es ārēji izturos augstākā mērā pieklājīgi, bet atvairu jebkuru familiaritāti. Neviltotā sirsnībā atvadās vienīgi abas mūsu večas, kā arī Peisū un Žakē, vismaz pagaidām. Mjeta nemaz nenāk viņa tuvumā, arī Filbērs liekas meiteni aizmirsis. Viņa pārdesmit soļu attālumā nez par ko ķīvējas ar Momo. Tā kā Mjeta man uzgriezusi muguru, es viņas seju neredzu, bet, ka Momo izrāda lielu pretestību, es noprotu no man labi pazīstamiem skaņu atdarinājumiem, kas pauž liegšanos. Tomēr prom viņš nebēg, kā to darītu,ja būtu saruna ar viņa māti vai mani. Ar kvēlojošām acīm un sastingušu seju Momo kā iemiets stāv meitenes priekšā, un man tā vien liekas, ka viņa pretošanās pamazām zaudē sparu un kļūst aizvien vājāka.
Ar draudzīgu smaidu es atdodu Filbēram viņa šautenes aizslēgu. Viņš ieliek to ieroci un uzkar šauteni piecā. Pilnīgi neskartu viņš saglabājis savu miera un cieņas pilno stāju. Vēl ēzelim mugurā neuzkāpis, viņš smagi nopūšas, it kā mūsu savtību nožēlodams, un paziņo, ka pieņemot manus noteikumus par govs pārdošanu larokiešiem, lai gan uzskatot, ka tie ir pārāk smagi. Atbildu, ka tie nepavisam nav vienīgi manis, bet gan visu pils iemītnieku izvirzīti noteikumi. Šo atbildi viņš noklausās ar neslēptu skepticismu, par kuru gan es nemaz nebrīnos, jo viņš pats tos taču akceptēja, sava ganāmpulka domas nemaz neuzklausījis. Vārdu «kolektīvs» es šeit lietot neuzdrošinos — Filbērs taču runāja nevis par pilsoņu, bet gan par ticīgo draudzi. Katrā ziņā ir pilnīgi skaidrs: Larokā visu nosaka viņš viens, un tādu pašu varu šeit' viņš piedevē arī man.
Filbērs vēl notur nelielu uzrunu, uzsvērdams uznākušā lietus pravietisko nozīmi — tas taču mums atnesis glābiņu, lai gan paši mēs tikām gaidījuši postu un bojāeju. Runādams viņš vairāk reižu pastiepj rokas uz priekšu un tad strauji pamet tās pret debesīm. Tas ir pāvesta Pāvila VI iemīļotais žests, kas man vienmēr derdzies, bet tagad Filbēra atdarinājumā izskatās jau kā rupja karikatūra. Tajā pašā laikā viņš mūs visus citu pēc cita nolūko ar savām skaistajām, mazliet sāņus izvelbtajām acīm. Viņš labi ievērojis, kā ikviens pret viņu izturējies, un to neaizmirsīs.
Pabeidzis uzrunu un licis vēl mums noskaitīt lūgsnu, Filbērs paziņo, ka cerot atsūtīt uz Malvilu vikāru, svētīdams pastiepj pār mums rokas un pēc tam dodas ceļā. Kolēns tūlīt aiz viņa ar lielu blīkšķi nekautrīgi aizcērt ar dzelzi apkaltos vārtus. «Kuš!» es nošņācos, taču neko nesaku. Un nav arī nemaz laika to darīt, jo Menū pēkšņi lielās izbailēs iekliedzas:
— Bet Momo! Kur palicis Momo?
— Nekur jau viņš nevarēja pazust, — Peisū mierina veču. — Tepat vien kaut kur atradīsies.
— Nupat viņš vēl bija te, — es piebilstu, — redzēju viņu pie kūts runājamies ar Mjetu.
Menū žigli jož uz kūti, skaļā balsī saukd ama:
— Momo! Momo! Kur tu esi?
Tomēr kūtī neviena nav.
— A-ā, tikai tagad man nāk prātā, — saka Kolēns.
Tavs Momo ar Mjetu aizskrēja pāri tiltam, abi kā
bērni rokās saķērušies.
— Debesu tētiņ! — Menū ievaimanājas un jož turpu. Mēs, pa pusei smiedamies, pa pusei nopietni ieinteresējušies, drāžamies viņai pakaļ. Izrādās, ka mēs visi esam iemīļojuši lielo ķēmarausi. Tagad, grupās sadalījušies, pārmeklējam visu pili, iegriezdamies gan pagrabos, gan malkas šķūņos, gan dzīvojamās mājas pirmā stāva telpās. Pēkšņi man iešaujas prātā Mjetas apņemšanās un es iesaucos: