— Pagaidi, Menū! Es parādīšu, kur ir tavs dēls!
Velku vecenīti uz sargtorni. Visi steidzas mums nopakaļ. Otrā stāvā, pārskrējis pāri plašajam kāpņu laukumam, es apstājos pie vannas istabas durvīm. Mēģinu tas atvērt, bet durvis ir aizbultētas. Dauzu ar dūri pa smagajiem ozola dēļiem.
— Momo! Vai tu esi tur?
— Vādziesbrom! (Vācies prom!) — atskan Momo
balss.
— Viņš ir kopā ar Mjetu! Un tik drīz laukā nenāks!
— Bet ko viņi tur dara?! Ko viņi tur dara?! — Menū šausmās kliedz.
— Nekā ļauna viņa jau tavam Momo nenodarīs, — Peisū mierina vecenīti.
Skaļi smiedamies, viņš no visa spēka ar delnu uzšauj Žakē pa muguru, bet pēc tam sāk pliķēt sev pa gurniem. Un mēs visi viņam piebalsojam. Tas ir savādi, bet pret Momo mums nav nekādas greizsirdības. Viņš taču arī ir viens no Malvilas pils iemītniekiem. Viņš ir mūsējais, nevis kāds pieklīdenis. Un viņam ir tiesības uz savu daļu. Lai arī ar zināmu nokavēšanos. Nē, kaut kādam citnovadniekam viņš nav pielīdzināms.
— Mjeta viņu mazgā, — es paskaidroju. — Viņa pati man teica, ka to izdarīšot.
— Un nevarēji tu man agrāk pasacit, — Menū vaimanā. — Es būtu Momo vērīgāk pieskatījusi.
Mēs visi uztraucamies. Menū nedrīkst aizliegt Mjetai mazgāt Momo! Viņš taču smird pēc āža, tavs Momo! Mums visiem būs vieglāk, ja Mjeta nošķūrēs viņam netīrumu kārtu! Mēs būsim arī drošāk pasargāti no slimībām! Par utīm nemaz nerunājot.
Menū aizsvilstas:
— Lai nu kas, bet utis manam Momo nekad nav bijušas!
Te nu veča gan samelojās, un neviens viņai netic. Sakņupuši un bāla viņa tekalē gar vannas istabas durvīm gluži kā klukste, kura pazaudējusi cāli. Mums klātesot, viņa neiedrošinās lauzties durvīs vai saukt Momo laukā. Menū gluži labi zina, kāda būs dēla atbilde.
— Kauču zilās ugunis viņi sadegtu, šie svešzemnieki, — Menū šķendējas. — Jau no' pirmās dienas es zināju, ka laba gala tas neņems. Nedrīkst kristīgie Jauži mitināties zem viena jumta ar pagāniem!
Falvina jau bikli pierāvusies maliņā. Visa vaina tiks uzvelta viņai, par to Falvina nešaubās. Žakē ir vīrieša cilvēks, turklāt glītus puišus Menū nekad neaiztiek. Aiz Mjetas kā nesatricināms mūris stāvam mēs visi. Bet kas paglābs nabaga Falvinu?
— Kādi svešzemnieki un pagāni? — es bargi noprasu. — No kurienes tu to esi grābusi? Falvina taču ir tev rada!
— No baltās ķēves devītā augumā! — Menū nošņāc caur sakostiem zobiem.
— Ja tu tā runā, tad paskaties pati uz sevi. Ar ko tu esi pārāka? — es vietējā dialektā baros. — Labāk ej un sameklē savam Momo tīru veļu. Arī bikses tu viņam varētu iedot, citādi skrandas vien karājas.
Kad vannas istabas durvis beidzot atvērušās, Kolēns atnāk man pakaļ, jo es biju aizgājis" uz savu istabu salikt statnēs bises. So skatu esot vērts redzēt.
Momo sēž uz pīta ķeblīša, ietinies manā ar zilām un dzeltenām puķītēm rotātajā peldmētelī, kuru es īsi pirms Notikuma dienas biju iegādājies. Viņš izskatās pilnīgi atplaucis, ar mirdzošām acīrn, muti no vienas auss līdz otrai smaidā atplētis, bet Mjeta stāv viņam aiz muguras, savu veikumu vērodama. Momo, gandrīz !:dz nepazīšanai pārvērties, sēž kā valdnieks tronī. Sejas krāsa viņam kļuvusi daudz gaišāka, vaigi gludi noskūti, mati apgriezti un sasukāti. Un ož viņš gluži kā augstāko aprindu palaistuve, jo Mjeta uz viņa izlējusi veselu flakonu Sanela smaržu, ko Biržita bija aizmirsusi tualetes skapītī.
Drusku vēlāk savā istabā es noturu svarīgu apspriedi ar Peisū un Kolēnu, un pēc tam viņi abi aiziet uz Rinas ieleju. Peisū acīmredzot vientiesīgi cerējis, ka labība pa šo laiku būs jau sadīgusi. Vai ari tas ir mūžsenais zemkopja ieradums, ka pēc katra negaisa tāpat vien, bez noteikta nolūka, jāapskata sējumi. Bet es dodos uz lielo zāli. Tā kā lietus izrādījies nekaitīgs un mums no kakla nost arī daudz kaitīgākais Filbērs, esmu labā omā un svilpodams iegriežos pie Menū. Viņa ir viena, stāv noliekusies pār kādu kastroli, un man redzama" tikai viņas mugura.
— Nu, ko tad tu mums laba celsi galdā?
Uz manu pusi nepagriezusies, Menū atbild!
— Labs nāk ar gaidīšanu.
Tad viņa pagriežas, paklusi iekliedzas, un es. redzu, ka acīs viņai sariešas asaras.
— Es tevi noturēju par tēvoci!
Aizkustināts es nolūkojos uz viņu.
— Taisni tāpatās viņš allažiņ ienāca pie manis, svilpodams un apsveicinādamies: «Ko tad tu laba celsi mums galdā?» Un arīdzan balss uz mata tāda pati. Tas man ķērās pie sirds.
Pēc brīža viņa turpina:
— Tavs tēvocis, Emanuel, allažiņ bija labā omā. Gauži jau viņš mīlēja dzīvi. Tāpatās kā tu. Maķenīt pat pārlieku, — Menū piebilst, atgūdamās, ka uz vecumdienām viņa taču kļuvusi tikumīga un ciest vairs nevar meitiešu dzimumu.
— Nu, nu, nu! — es viņu mierinu, jo gluži labi noģiežu, kas slēpjas aiz viņas vārdiem. — Tu taču neturēsi ļaunu prātu uz Mjetu par to, ka viņa noskrubinājusi sārņus no tava dēliņa. Viņa jau nav tev Momo atņēmusi, tikai pamatīgi uzposusi.
— Nuja, — Menū novelk, — Nuja.
Pēkšņi mani apšalc kvēls prieka vilnis par to, ka Menū pieminējusi tēvoci, mani pielīdzinādama viņam. Un, tā kā par pārmērīgo piekasīšanos Falvinai es pēdējā mēnesī Menū jo bieži esmu uzkliedzis, taga l es viņai uzsmaidu. Menū mans smaids aizkustina, un viņa uzgriež man muguru. Sai vecajai sīkstulei ir diezgan jūtīga sirds, tikai jāprot to atrast zem skarbās ārienes biezās čaulas.
— Zini, ko es tev, Emanuel, gribētupavaicāt — kālab tu negribēji nākt pie grēksūdzes? Ja izsūdz grēkus, sirds tūlītās kļūst tā kā vieglāka. Un arīdzan šķīstāka.
Man negribētos tagad ielaisties ar Menū teoloģiskā disputā. Rokas kabatās sabāzis, nostājos pie uguns. Sī nav nekāda parastā diena. Esmu vēl ģērbies savā «mirstamā uzvalkā». Un jūtos gandrīz tikpat cēls kā Filbērs.
— Par grēksūdzi arī man gribētos ko pajautāt.
— Sper vien vajā, — Menū paskubina, — tu taču zini, ka mūsu starpā nav nekādu noslēpumu..
Savu sarukušo, uz kārnā auguma it kā uzsprausto mūmijas galviņu augšup pacēlusi un pavārnīcu rokā turēdama, Menū vērīgi noskatās manī. Viņa patiesi ir pārlieku sīciņa. Un pavisam maziņa. Bet kas Menū par acīm! Šķelmīgas, gudras, spīdīgas!
— Vai grēksūdzē tu atzinies Filbēram, ka reizēm dari pāri Falvinai?
— Es?! Es darot pāri Falvinai?! — sašutusi viņa iesaucas. — Kas vēl nebūs jādzird? Tālāk vairs nav kur iet! Es katru mīļu dieniņu jau ar to vien izpelnos debesu valstību, ka paciešu savā tuvumā šo gaļas blāķi!
Vērīgi viņa noskatās manī un tad, it kā pēkšņu sirdsapziņas pārmetumu šaustīta, atkal atsāk:
— Kādam pāri nodarīt, jā, reizītēm tā patiesi atgadās, taču ne Falvinai. Tikai savu dēliņu Momo es palaikam spīdzinu. Allažiņ bruku virsū, uzbļauju, lai gan mūžiņš viņam tāpatās grūts. Palaikam pat sadodu pa ausīm, neraugoties uz to, ka nabadziņš jau vīra gados. Tas vēlāk sirdsēdās mani kremt, šo grēku tad es arī Filbēram izsūdzēju. — Un pēc brītiņa bargi vēl piebilst: — Bet tādam grēkam piedošanas nevaid.
Es sāku smieties.
— Kāpēc tu ņirdz zobus? — Menū pikti noprasa.