Tieši šajā mirklī zālē ienāk garais Peisū ar mazo
Kolēnu, tāpēc nepagūstu atbildēt. Žēl gan. Tomēr pie izdevības es Menū pateikšu, ka izsūdzētais grēks viņai piedots.
Šodien pēc vakariņām, kurās visi jūtamies neparasti brīvi, jo beidzot mūsu ciemiņš aizvācies, ap kamīnu sasēdušies, noturam kopsapulci.
Vispirms mēs nolemjam nekādā ziņā neuzņemt Malvilā vikāru, kuru Filbērs mums grib uzspiest. Bet tad, pēc Peisū un Kolēna ierosinājuma, mani vienbalsīgi ievēl par Malvilas abatu.
Tomā piezīmes
Tikko izlasīju iepriekšējo nodaļu. Lai prāts būtu mierīgs, pārskatīju arī nākamo. Taču nekur Emanuēls tuvāk par mūsu kopsapulci nepastāsta. Viņš atzīmē vienīgi to, ka pēc Peisū un Kolēna ierosinājuma ticis vienbalsīgi ievēlēts par Malvilas abatu.
Es domāju, ka lasītājs būs mazliet izbrīnījies. Arī es tāds esmu. Un kā gan citādi, ja trijās rindiņās ietverts trīs stundu ilgas sapulces rezultāts.
Tāpat var rasties jautājums, kā gan Peisū un Kolēnam nācis prātā kaut ko tādu ierosināt, bet jo sevišķi — kāpēc arī mēs ar Meisonjē par to nobalsojām.
Gribu atbildēt uz abiem šiem jautājumiem.
1. Vispirms saruna ar Kolēnu nākamajā dienā pēc balsošanas, kamēr Emanuēls ārējā pagalmā jādelēja Malabāru, bet mēs abi atradāmies noliktavā. Kolēna izteicienus atstāstīšu vārds vārdā.
— Protams, Emanuēls pats mūs ar Peisū lūdza ierosināt, lai viņu izvēlētu par Malvilas abatu. Vai tad mums tas būtu nācis prātā! Viņš ar mums par to runāja savā istabā pēc tam, kad Mjeta bija nomazgājusi Momo. Iemeslus tu jau zini. Vakar vakarā tos taču pārcilājām bez sava gala. Pirmkārt, nedrīkstēja pieļaut, ka Filbērs uzsēdinātu mums uz kakla savu spiegu. Otrkārt, nedrīkstēja pievilt tos Malvilas iemītniekus, kuri vēlas, lai šeit uz vietas tiktu noturēti dievkalpojumi. Pretējā gadījumā svētdienās puse mūsējo vazātos uz Laroku un tikai puse paliktu uz vietas. Tad
vairs nebūtu īstas vienotības un vispār izveidotos nelāga situācija.
— Bet tu taču zini, ka Emanuēls netic dievam, — es iebildu.
— O, es par to nemaz neesmu tik pārliecināts, — Kolēns atbildēja. — Es tev pat teikšu, ka, manuprāt, Emanuēls aizvien bijis drusku ķerts reliģijas jautājumos. Tikai viņš gribēja būt pats sev dvēseles gans.
To pasacījis, Kolēns noskatās manī ar savu zināmo smaidu un piebilst:
— Nu, tagad viņš to panācis.
Kolēna liecībā, manuprāt, jāatšķir divi momenti — pats fakts, ka Emanuēls slepenībā vienojies ar Kolēnu un Peisū, lai tie ierosina izvēlēt viņu par abatu, bet otrs — Kolēna piebildes par Emanuēla reliģisko noslieci.
Pirmais fakts, ko apstiprina arī Peisū, nav noliedzams. Par Kolēna piebildēm var būt dažādās domās. Es, piemēram, tām nepiekrītu.
2. Pati vēlēšanu norise iezīmējās ar to, ka mēs balsojām nevis vienu, bet divas reizes. Pirmās balsošanas rezultāti bija šādi: «par» balsoja Peisū, Kolēns, Žakē, Menū, Falvina un Mjeta, bet mēs ar Meisonje atturējāmies.
Emanuēls par to saskaitās. Mēs nezinot, ko paši darot! Mēs vājinot viņa pozīcijas! Filbērs mūsu atturēšanos Larokas iemītniekiem izskaidrošot kā neuzticības izpausmi! Ar vārdu sakot, mēs graujot Malvilas iemītnieku vienprātību! Bet, ja nu mēs tik ļoti to negribot, viņš neuzplīšoties, atstašot brīvu vietu Filbēra ieliktenim un atmetīšot visam ar roku.
Ar vārdu sakot, Emanuēls izdarīja uz mums spiedienu. Un, tā kā arī pārējie sāka uz mums skatīties kā uz čūskām, ko viņi sildījuši azotē, un turklāt Emanuels savā sašutumā patiesi varēja visam atmest ar roku, mēs galu galā piekāpāmies. Mūsu atturēšanās tika anulēta, pieņēmām lēmumu izdarīt otrreizēju balsošanu, un tad nu arī mēs abi nobalsojām «par».
Tādā kārtā Emanuēls panāca vienbalsīgu ievēlēšanu, kā viņš to bija gribējis.
XI
Naktī pēc manas ievēlēšanas lietus atkal gāž kā ar spaiņiem un es vairākas stundas nevaru iemigt — ne jau tāpēc, ka mani traucētu ūdens šalkoņa, bet gan aiz satrauktām gandrīz vai tīri personiskas pateicības jūtām, kas mani pārņēmušas. Man vienmēr paticis tekošs ūdens, taču šī patika bijusi gaužām pasīva. Cilvēks ātri pierod pie tā, kas uztur viņa dzīvību, un sāk domāt, ka tas ir pats par sevi saprotams. Patiesība ir citādi — nekas mums nav dots uz mūžīgiem laikiem, viss var izzust. Apziņa, ka tagad esmu to atskārtis un atkal sajūtu lietus šļāces, dara mani tik mundru, it kā es atveseļotos pēc ilgas un grūtas slimības.
So istabu esmu izvēlējies tāpēc, ka no tās augstā spraišļu loga paveras plašs skats uz austrumiem pāri Rinas senlejai ar skaisto, tagad gan sagrauto Ruzī pili pretējā krastā. Nākamajā rītā mani pamodina pa logu ieplūstošie saules pali. Es neticu savām acīm. Noticis, kā Peisū pareģoja: viss labais nāk reizē. Pielecu kājās, spēcīgi sapurinu Tomā, un tad abi kopā nolūkojamies divus mēnešus neredzētajā saulē.
Es atceros kādu divdesmit piecus kilometrus garu braucienu ar velosipēdiem Kopas laikos, kad mēs pēc tam vēl pusotras stundas kāpām apvidus augstākajā virsotnē (512 m), lai redzētu uzlecam sauli. Piecpadsmit gadu vecumā šādos braucienos dodas ar aizrautību, bet, gadjem apritot, tā pamazām zūd. Zēl gan! Par dzīvi vajadzētu vairāk priecāties, jo tā nemaz nav tik gara.
— Ejam, — es saku Tomā. — Apseglosim zirgus un aizjāsim uz Pužadu.
Nenomazgājušies un brokastis neieturējuši, mēs tā arī izdarām. Pužadas pakalns, kas paceļas pāri Malžakai, ir šeit visaugstākais. Es jāju ar Malabāru, uz kuru vēl nevar neko lielu paļauties, bet Amarantu atstāju Tomā, jo ķēvīte ir pats lēnprātības un padevības iemiesojums.
Sī rīta izjāde kopā ar Tomā man dziļi iespiedusies atmiņā. Ne jau tāpēc, ka būtu atgadījies kaut kas ievērības cienīgs, — tur nebija neviena cita kā tikai mēs abi un saule. Ne arī tāpēc, ka šīs izjādes laikā būtu kas svarīgs pārspriests, — mēs vispār jājām klusēdami, vārda nepārmīdami. Un tāpat ne tālab, ka no Pužadas būtu pavērusies nezkada krāšņā ainava, drīzāk otrādi — visapkārt pletās mirusi zeme, nodegušas ēkas, nomelnējuši tīrumi, kaili koku ģindeņi. Bet tam visam pāri lējās saules spozme.
Kad sasniedzām virsotni, saules disks jau bija pakāpies krietnu gabalu pāri pamalei, savu sarkano krāsu nomainīdams vispirms pret rožainu, bet pēc tam — pret gaiši sārtu. Lai gan saule jau silda tīri manāmi, debesu spīdeklī vēl varam vērties, acis nemirkšķinādami, jo to klāj viegla dūmaka. No lietū izmirkušās zemes augšup ceļas garaiņi. Tie saveļas miglas vālos, kuri izskatās jo baltāki tāpēc, ka pati zeme ir pārogļojusies gluži melna.
Zirgiem galvas pret austrumiem pagriezuši, mēs līdzās sēžam seglos un klusēdami gaidām, kamēr saule nometīs baltos garaiņu palagus. Kad beidzot tas notiek — un notika tas pēkšņi, vienā mirklī —, abi zirgi sasmailē ausis, it kā brīnīdamies par neredzēto parādību. Amaranta izbijusies pat klusu iezviedzas un pagriež galvu pret Malabāru. Ērzelis tai maigi sāk košļāt purnu, un ķēvīte nomierinās. Kad Amaranta paskatās uz manu pusi, es pamanu, ka viņa aši mirkšķina acis, daudz ātrāk, nekā to dara cilvēks. Ari Tomā paceļ roku un ar delnu aizēno acis, it kā ar plakstiem vien vairs nepietiktu. To pašu daru es. Tagad saule jau neizturami žilbina. Un no tā, cik nepanesama mums šķiet tās spozme, mēs atskārstam, ka veselus divus mēnešus esam nodzīvojuši tikpat kā pagraba krēslainībā. Kolīdz acis mazliet pieradušas pie saules, jūtu uzbangojam nevaldāmu līksmes vilni. Krūtis spēji paplašinās. Es tik alkatīgi ievelku gaisu, it kā ieelpojama būtu pati saules gaisma. Liekas, pat acis pavērušās tik plaši kā nekad agrāk un līdzi tām pavērusies visa mana būtne. Un, peldēdamies saules palos, es jūtu visam augumam pāršalcam neizsakāmu atbrīvotību un atvieglinājumu. Pagriežu Malabāru, lai saules siltums apskalotu man ari muguru un pakausi. Bet pēc tam lieku Malabāram rāmā solī virzīties aplī pa nokalni, lai es varētu pavērst pret sauli visas auguma puses. Amaranta, Tomā paskubinājumu nemaz nenogaidījusi, seko Malabāram. Paskatos lejā uz zemi. Lietavās izmirkuši un irdena, tā vairs neatgādina pelnus, bet šķiet jau gluži dzīvīga. Nepacietīgi sāku ar acīm meklēt kādu zaļu asniņu. Tāpat noskatos mazāk sakropļotajos kokos, it kā tur jau varētu gaidīt parādāmies pumpurus.