Nākamajā dienā mēs nospriežam upurēt vērsīti Princi. Malvilā mums vēl ir no «Dīķiem» atvestais vērsis Herkuless. Arī larokiešiein saglabājies vaislas bullis. Tā kā esam nolēmuši Melnaļu atdot larokiešiem, tad Princi turēt vairs nav nozīmes, jo ar Marķīzes pienu paēdināsim abas telītes, bet no Princeses izslaukto visā pilnībā izlietosim paši.
«Upurēt» — tādā liekulīgā vārdā esam 'nodēvējuši tik baismīgu izrīcību kā dzīvnieka noslepkavošanu. Tikko mēs vērsīti esam aizveduši, Princese sāk tik žēli' maurot, ka mums krūtīs sirds vai pušu plīst. Mjeta glāsta un apmīļo Princi līdz pašam pēdējam mirklim, bet pēc tam nosēžas uz pagalma klona un rūgti raud. Tas mums grūto darbu mazliet atvieglo, jo ari Momo, kurš agrāk šādās apkaunojošās «upurēšanas» reizēs bija tā uztraucies, ka skraidīja apkārt, izgrūzdams briesmīgus kliedzienus, tagad, redzot Mjetu raudam, vispirms mēģina meiteni nomierināt, bet pēc tam nosēstas viņai blakus un arī sāk liet asaras. t
Princim bija jau vairāk nekā divi mēneši. Kad Žake vērsēnu sadalījis, mēs nolemjam pusi gaļas atdot larokiešiem apmaiņā pret cukuru un ziepēm. Braucot uz turieni, līdzi ņemsim vēl trīs laužņus ceļa attīrīšanai no koku stumbriem, kas tur varētu būt sakrituši, bet kā dāvanu turieniešiem aizvedīsim divus klaipus maizes.
Mēs izbraucām trešdienas rītā, gaismiņai svīstot. Ratos iejūgts Malabārs. Man sirds ir bažu pilna, jo pat tikai uz vienu dienu es nelabprāt šķiros no Malvilas. Toties Kolēns priecājas, ka atkal redzēs savu darbnīcu. Pārmaiņa patikama arī Tomā. Mums visiem plecā uzkārtas šautenes.
Vislabākajā omā ir bijušie «Dīķu» ļaudis, jo viņi Larokā sastaps Katī un savu tēvoci Marselu. Mjeta jau iepriekšējā vakarā bija izmazgājusi galvu. Mugurā viņai puķaina kleitiņa, un mēs visi izsakām Mjetai komplimentus, par ko pretim kā pateicības algu saņeinarn bučas. 2akē ir noskuvies un sasukājies. Un Falvina aiz laimes vai kūst, jo viņa ne tikai sastaps brāli, bet uz vairākām stundām būs ari paglābta no majas soļa un Menu tirānijas.
Pie tik lielas laimes Falvina nav pieradusi — tikko mēs esam izbraukuši no Malvilas, sakas neapturami vārdu plūdi, kas šļācas un šļācas, lietojot Kolena izteicienu, tikpat kā govij čurās no astes apakšas. Taču mēs saprotam večas prieka cēloni, un tāpēc neviens' neiedrošinās viņu pārtraukt. Toties pie pirmās izdevības, kad ceļā pagadās pirmais novācamais koka stumbrs, visi četri — ari Mjeta mums seko — izkāpjam no ratiem un atpakaļ vairs nesēžamies. Tikai p'a reizei, kad ceļš iet lejup no kalna, vēl ieraušamies tajos. Tagad Žakē vienam jāiztur vecmāmuļas vārdu plūdi. Par braukšanu rikšos nav ko domāt, jo ratu pakaļā piesietā Melnaļa jau tā ar grūtībām steberē līdzi. Lai pārvarētu piecpadsmit kilometru lielo attālumu līdz Larokai, paiet vairāk nekā trīs stundas. Visu šo laiku Falvina nepieklust ne uz mirkli, kaut gan neviens viņai neatbild. Pāris reižu es ieklausos, lai izprastu šā ārkārtējā runlguma mehānismu. Taču tur nav nekā sevišķa: viens pasacīts vārds izraisa otru primitīvā asociāciju secībā. Falvinas runa atgādina rožukroņa lūgsnu skaitīšanu. Vai, labāk sakot, tualetes papīra rulona lietošanu — pavilkts aiz viena gala, tas pakāpeniski atrisinās visā garumā.
Pulksten astoņos mēs piebraucam pie Larokas dienvidu vārtiem. Lielajos vārtos ierīkotās durtiņas nav aizslēgtas. Tās atgrūdis, es ieeju iekšā, atvelku aizšaujamos un atveru abas vārtu puses. Tuvumā neviena cilvēka. Saucu. Nekādas atbildes. Tiesa, šeit pilsētiņa nodegusi un izpostīta, tāpēc nav brīnums, ka neviens šajā pusē nedzīvo. Bet tas, ka vārti netiek apsargāti un nav pat aizslēgti, liecina jau tikai par Filbēra nevīžību.
Laroka ir neliela, it kā uz klints uzsēdusies un ar muguru pret to atspiedusies pilsētiņa. Lejā to apjož vienlaidu mūris, bet augšā uz klints pakāpusies pils. Sādu pilsētiņu, ko savā laikā ļoti iecienījuši bija tūristi, Francijā būs kāds ducis, bet Laroka ir viena no vislabāk saglabātajām, jo visas mājas šeit vecas un nav sabojātas ar vēlākām pārbūvēm. Tikpat labi saglabājušies nocietinājumu mūri ar divējiem skaistiem vārtiem un pie katriem no tiem — apaļi sargtorņi. Vieni vārti atrodas dienvidu, otri — rietumu pusē un iziet uz galvenās šosejas, kura ved uz departamenta galvaspilsētu.
Pa dienvidu vārtiem nokļūstam šauru ieliņu labirintā, kurš galu galā tomēr izved uz galveno ielu. Tā gan ir mazliet platāka, bet par galveno saucas tikai tāpēc, ka šeit gar abām pusēm izvietoti veikaliņi un darbnīcas. To dēvē vēl arī par pilsielu.
Šejienes veikaliņi ļoti jauki, jo laikā, kad sākās vispārējā modernizācija, Senatnes pieminekļu pārvalde bija noliegusi pārbūvēt spraišļotās durvis un logus. Sienas šeit ir no gaiši dzelteniem neapmestiem akmeņiem ar tikko samanāmām salaiduma vietām. Nameļus klāj lēzeni akmens plākšņu jumti, kur vēlāko labojumu vietu gaišie un siltie toņi līkloču līnijām izvijas agrākajā tumši pelēkajā pamatā. Milzīgos nelīdzenos bruģakmeņus, kuri, tāpat kā namiņi, bija savus četri simti gadus veci, gājēju kājas gadsimtu tecējumā nopulējušas spožus.
Galvenā iela kraujā kāpumā ved augšup līdz izrakstītiem un ar sarežģītiem ornamentiem rotātiem milzīgiem pils vārtiem. Taču galeriju ar šaujamlūkām šeit nav, jo līdzīga veida nocietinājumi vēlākajā laikmetā, kad celta Larokas pils, jau vairs nebija «modē». Pils vārti pēc Lormio rīkojuma nokrāsoti tumši zaļi, kas pirmajā acu uzmetienā izraisa izbrīnu, jo visā pilsētiņā logu slēģi saskaņā ar senu tradīciju ir sarkanbrūnā krāsā. Arī pati pils apjozta ar mūri, un ap to piebūvju veidā drūzmējas nameļi, kas tāpat ir krietni senlaicīgi, lai gan celti ne agrāk par 16. gadsimtu tolaik nodegušā cietokšņa vietā. Pils priekšā neliels, metrus piecdesmit garš un trīsdesmit plats, laukums, no kura paveras lielisks skats — dzidrās dienās no šejienes saredzama pat Malvilas pils. Lormio šeit likuši savest neskaitāmus vezumus auglīgas zemes un iekārtojuši angļu gaumē iekoptu zālāju. Aizmugurē pāri pilij slejas klinšu pārkare, kas sprādziena laikā to pasargājusi.
Izbraucot no mazo ieliņu šķembu pārklāja uz pilsielas nelīdzenā akmeņu bruģa, Malabāra pakavi un ratu riteņi saceļ ellišķīgu dārdoņu. Māju logos parādās vairākas galvas. Es lieku Žakē pieturēt pie miesnieka Lanuaija veikala, lai tur izkrautu vērsēna liemeņa pusi. Tikko esam apstājušies pie durvīm, uz ielas iznāk ļaudis.
Man viņi liekas novājējuši, bet galvenais —stipri nomākti. Biju gaidījis, ka mūsu ierašanos larokieši uzņems ar lielu prieku. Taču, lai gan viņu acis iedzirkstās, kad Žakē uzveļ sev uz muguras Prinča liemfeņa pusi un, Lanuaijam palīdzot, uzkarina veikalā uz āķa, šis prieka uzliesmojums ātri vien izdziest. Tas pats atkārtojas, kad es izceļu abus maizes klaipus un sviesta klunci un tos nododu Lanuaijam. Viņš visu saņem vilcinādamies, it kā nobijies, bet ap mums sastājušies Larokas iedzīvotāji uz maizi noskatās kārām, skumjām acīm.