— Vai tad to visu tu dod mums? — Marsels Falvins iejautājas aprautā, gandrīz vai skarbā balsī. Atbrīvojies no māsas un tās mazmeitas skavām, viņš nāk man klāt, ādas skotelei pie katra soļa noplivinoties.
Esmu. pārsteigts par dusmām, kādas jaušamas Maršēta Falvina balsī, un izbrīnījies paskatos uz viņu. Es večuku pazīstu jau daudzus gadus, bet parasti esmu viņu redzējis sēžam darbnīcā ar klēpi iespiestu liesi i un lāpām kādu apavu. Viņš ir gadus sešdesmit vecs virs, ar gandrīz pilnīgi pliku pauri, ļoti melnām acīm un pamatīgu degunu, kuram virs labās nāss uzaugusi krietna kārpa. Taču, skatoties uz viņu, visvairāk mani pārsteidz kontrasts starp līkajām īsajām kājām un platajiem milža pleciem.
— Protams, — es atbildu. — Tas domāts jums visiem,
— Tādā gadījumā, — pret Lanuaiju pagriezies, Marsels skaļā balsī nosaka, — nav ko gaidīt. Nekavējoties sadali. Sāc ar maizi.
— Nezinu, vai mācītāja kungam tā patiks, —ieminas Fabrelatrs. — Labāk būtu pagaidīt.
Fabrelatram Larokā bija dzelzs izstrādājumu tirgotava. Viņš ir izstīdzējis garš kā maikste, bāls, ar gļēviem sejas vaibstiem un mazu ūsu kušķīti zem deguna. Bālganās ačteles aiz brillēm dzelzs ietvaros viņam nemitīgi mirkšķinās.
—Viņa daļu mēs atstāsim, — Marsels asi pamāj ar roku, uz Fabrelatru nemaz nepaskatīdamies. — Tāpat Armānam, Gaselam un Zozefai. Neviens nepaliks bešā, esiet mierīgi. Nu, Lanuaij, veicīgāk ķeries klāt! Ko tu vari tik ilgi tūļāties, velns parāvis!
— Nav nekādas vajadzības piesaukt nešķīsto, — Fabrelatrs nosaka pamācošā balsī.
Iestājas klusums. Lanuaijs noskatās uz mani, it kā padomu gaidīdams. Viņš ir jauns puisis, gadus divdesmit piecus vecs, tikpat raženi noaudzis kā Žakē, ar apaļiem vaigiem un vaļsirdīgām acīm. Pēc visa spriežot, viņš ir vienis pratis ar Marselu, taču neiedrošinās uzstāties pret Fabrelatru.
Ap mums sadrūzmējies cilvēku divdesmit liels pūlītis. Es vēroju viņu sejas, starp kurām ir gan pazīstamas, gan ari svešas. Visās lasāms izsalkums, bailes un nomāktība. Es saprotu, ka vajadzēs iejaukties man, un zinu jau, kādā veidā. Taču gribu nogaidīt izdevīgāku bridi.
Pienāk vēl viens vīrietis. Tas ir Pimons, kuram Larokā piederēja tabakas, rakstāmlietu un avīžu veikaliņš. Es viņu labi pazīstu, bet vēl labāk — viņa sievu Aņesu. Abiem gadi trīsdesmit pieci. Pimons agrāk bija centra uzbrucējs futbola komandā, kura uzvarēja malžakiešus tajā dienā, kad autokatastrofā gāja bojā tēvocis un mani vecāki. Viņš ir neliela auguma, žirgts, plecīgs, ar ezīti apcirptiem matiem, arvien smaidīgs. Bet pašreiz viņš sadrūmis.
— Nav nekāda iemesla sadali novilcināt, — Pimons skarbā balsī nosaka. — Mēs visi būsim liecinieki, ka tas notiks taisnīgi un nevienam nenodarīs pārestību.
— Pieklājīgāk tomēr būtu nogaidīt, — sausā tonī iebilst Fabrelatrs, acis aiz dzelzs briļļu stikliem mirkšķinādams.
Es ievēroju, ka ne Pimons, ne Marsels, ne Lanuaijs neskatās uz Fabrelatru, kad tas runā. Pamanīju ari to, ka Marsels, kurš nav uz mutes kritis, neatsēdināja Fabrelatru, kad tas, visiem dzirdot, izsacīja viņam aizrādījumu par nešķīstā piesaukšanu. Redzot klātesošo izbadojušās, alkatīgās acis, ar kādām tie veras abos maizes klaipos, ir skaidrs, ka visi vēlas tūlītēju sadali. Taču, izņemot Marselu un Pimonu, neviens neiedrošinās ko sacīt. Gļēvais, mikstčaulīgais plānā galdiņa urbējs Fabrelatrs notur paklausībā divdesmit cilvēku!
— Ko tur stiept garumā! — pēkšņi ierunājas vecais Pužess, griezdamies pie Lanuaija. Večuks to saka šejienes izloksnē, un man tūlīt skaidrs, ka Fabrelatrs to nesaprot. — Ķeries klāt, dēliņ, man jau tā tek siekalas,, kad paskatos uz maizīti.
Par veco Pužesu es vēlāk pastāstīšu tuvāk. Viņš runa it kā jokodamies un pats par saviem vārdiem iesmejas, taču neviens uz viņa smiekliem neatsaucas. Valda smags klusums. Lanuaijs paskatās uz mani, tad uzmet acis pils lielajiem, tumši zaļajiem vārtiem, it kā bīdamies, ka tie piepeši varētu atvērties.
Kad klusums vēl turpinās, es saprotu, ka pienācis brīdis iejaukties.
— Kas tur daudz ko spriedelēt! — es saku un mundri iesmejos. — Nav vērts mutes dzesināt. Ja domas dalās un nezināt, ko iesākt, tad vajag nobalsot. Tātad, — es uzsaucu skaļāk, — kaš ir par tūlītēju sadali, lai paceļ roku!
Uz brīdi visi apstulbst. Tad rokas pastiepj Marsels un Pimons. Marsels to dara apvaldītā niknumā, Pimons mierīgāk, bet stingrā apņēmībā. Lanuaijs kautri nodur acis. Pēc mirkļa vecais Pužess pasper soli uz priekšu un, ar saprotošu aci uz mani pablenzdams, pavirza labās rokas rādītājpirkstu krūšu augstumā, tā ka Fabrelatrs, kuram priekšā večuks aizstājies, to nevar redzēt. Sīs viltīgās māžošanās pēc man sametas kauns par viņu, un es večuka balsi neskaitu.
— Divi balso «par», — es paziņoju, un neviens man neiebilst. — Bet tagad — kas ir «pret»?
Vienīgi Fabrelatrs paceļ roku. Marsels skaļā balsī izmet kodīgu piezīmi, taču uz Fabrelatra pusi nepagriezdamies. Pimons izsmējīgi novīpsnā.
— Kas atturas?
Neviens nepakustas. Es pārlaižu acis Iarokiešiem. Gluži neticami — pat atturēties viņi neiedrošinās.
— Divas balsis «par», viena «pret», — es vienaldzīgi paziņoju rezultātu. — Tātad pieņemts ierosinājums sākt tūlītēju sadali. Tā notiks dāvinātāju kontrolē. Tomā un Žakē ir atbildīgie.
Tomā, kurš visu laiku dzīvi tērzējis ar Katī (vēlāk, vaļīgākā brīdī, es pastāstīšu par to sīkāk), panāk uz priekšu. Žakē viņam seko. Pūlis paklausīgi pakāpjas sāņus, lai abi atbildīgie varētu iekļūt Lanuaija veikaliņā. Es uzmetu ašu mirkli Fabrelatram. Viņš izskatās pavisam dzeltens un sabrucis. Tam gan jābūt nelgām, ja neiebilda pret balsošanu, turklāt pats tajā vēl piedalījās, tā atklādams savu nevarību. Saprotu, ka šis stulbenis pats par sevi ir pavisam nenozīrņīmīgs. Spēli vada cits spēks, kurš patvēries aiz piis vārtiem.
Lanuaijs veicīgi ķeras pie darba un sāk sagriezt klaipus aprikās, bet šajā brīdī es ieraugu Aņesu.
Kamēr viņas vīrs ieņēmis vietu rindā, Aņesa ar zīdainīti uz rokām nostājusies nomaļus. Viņa izskatās mazliet vājāka, bet ir tikpat pievilcīga ar saviem saulē mirdzošajiem gaišajiem matiem un brūnajām acīm, kas man vienmēr likušās zilas. Pieeju pie viņas. Ieraugot Aņesu, manī atkal pamostas maigums, ko es vienmēr esmu pret viņu izjutis, ari viņa uzmet man maigu un sērīgu skatienu, it kā sacīdama: «Nu redzi, nabaga Emanuel, bijis tu pirms desmit gadiem drosmīgāks, es šodien tāpat būtu Malvilā.» Zinu jau zinu. Bet . tā ir tikai viena no daudzajām garām palaistajām iespējām. Es tagad bieži par to domāju. Brīdi mēs sarunājamies šādā skatienu valodā, tad pārejam uz vārdiem. Ep'noglaudu vaigus zīdainītim, kurš būtu varējis būt arī mans bērns. No Aņesas uzzinu, ka zīdainis ir meitenīte un drīz tai paliks astoņi mēneši.
— Tātad tu negribēji vis mums Malvilā uzticēt savu mazo meitiņu, pat tādā gadījumā ne, ja mēs nebūtu atveduši govi?
Aņesa nolūkojas manī ar plaši ieplestām acīm.
— Kas tev tādas blēņas sastāstījis? Pat runa par kaut ko tādu nav bijusi.
— Pati vari iedomāties, kurš tas bija.
— Ak tad tā gan! — Aņesa ierunājas ar apvaldītām dusmām. Taču pat viņa to saka jau klusākā balsī.
Sajā brīdī es pamanu, ka Fabrelatrs iesāņus mēģina aizlavīties uz zaļo vārtu pusi.