— Fabrelatra kungs! — es viņam uzsaucu.
Viņš apstājas, paskatās atpakaļ, un tagad jau visu acis vērstas uz viņu.
— Fabrelatra kungs, — piegājis tuvāk, es, jautri smaidīdams, saku, — tas nu gan nav gudri — aiziet tieši sadales laikā!
Nejūtu nekādu pretestību, tāpēc, vēl aizvien smaidīdams, paņemu viņu zem rokas un šķelmīgi piebilstu:
— Jūs taču neiesiet traucēt Filbēra kunga atdusu. Kā jau pats zināt, viņam ir trausla veselība. Tāpēc nedrīkst Filbēra kungu modināt.
Es jūtu, ka Fabrelatra gļēvā roka dreb zem manējās, un, palaidis to brīvāk, lēnītiņām aizvedu Fabrelatru atpakaļ pie veikala.
— Vajadzētu gan mācītāja kungam ziņot par jūsu ierašanos, — viņš neskanīgā balsī ieminas.
— Nav nekādas steigas, Fabrelatra kungs. Pulkstenis ir tikai pusdeviņi. Palīdziet labāk Tomā sadalīt produktus.
Un viņš, izstīdzējusī maiksts, paklausa! Viņš padodas! Viņš ir pietiekami gļēvs un dumjš, lai piedalītos
sadalē, kurai pats nebija piekritis. Marsels, rokas uz skoteles salicis, palaiž skaļu smējienu, taču neviens, izņemot Pimonu, viņam nepiebalso. Uz Pimonu, ar kura sievu man nupat bijusi maiga skatienu apmaiņa, man tagad neērti skatīties.
Eju pie Katī, bet mani aiztur vecais Pužess. Es viņu labi pazīstu. Ja atmiņa mani neviļ, viņam ir kādi septiņdesmit pieci gadi. Pužess ir augumā pamazs; pamaz viņam arī tauku, matu un zobu, bet pavisam jau' maz — patikas strādāt. Vienīgais, ar ko viņš jo bagātīgi apveltīts, — tās ir ūsas. Man liekas, ka Pužess uz savām dzeltenīgi iesirmajām nokarenajām ūsām ir varen lepns, jo laiku pa laikam, valšķīgus skatienus apkārt mezdams, viņš tās noglauda. «Pēc paskata,» viņš mēdza dižoties, mums Malžakā agrāk satiekoties, «manī nekā liela nav, bet visus esmu ķešā iebāzis. Vispirms jau savu lauleni, kas nelaikā atstiepa kājas. Un kas tas bija par meitieti! Veilata, ne sievišķis! Bet pēc tam, kad sešdesmit piecu gadu vecumā sālcu saņemt zemkopja pensiju, es savu pleķi uzsitu gaisā un ari no šitenās naudiņas sāku saņemt augļus. Un tā es mierīgā garā teitan mielojos no divām bļodām. Dzīvošana, nav vārdam vietas, tikpat kā dieva azotē. Pašam ne mazais pirkstiņš nav jāpakustina. Tā jau gadus desmit es dzīvoju cepuri kuldams. Un dzīvošu vēl labu laiku. Mirt es domāju kādu deviņdesmit gadu vecumā. Tātad gadus piecpadsmit vēl dzīvošu jo zaļi. Bet citi lai maksā ragā!»
Malžakā es veco Pužesu ar viņa ūsām sastapu tāpēc, ka katru dienu, pat tad, ja sniga un putināja, viņš ar velosipēdu nobrauca tos piecpadsmit kilometrus, kas Laroku atdalīja no Malžakas, lai izdzertu divas glāzes baltvīna mazajā krodziņā, ko Adelaida vecumdienās bija atvērusi līdzās pārtikas preču bodītei. Tikai divas glāzes, ne vairāk. Vienu, par kuru viņš maksāja pats no savas kabatas. Otru, ar ko viņu pacienāja Adelaida, kas allaž bija laipna pret vecajiem klientiem. Bezmaksas vīna glāzi iztukšot Pužess nesteidzās.
— Kā tad tā atgadījās, — ūsas braucīdams un šķelmīgi manī vērdamies, Pužess noprasīja, — ka manu balsi tu nemaz neņēmi vērā?
— Nepamanīju tevi balsojam, — pavīpsnādams es paskaidroju. — Laikam jau nebūsi pacēlis roku pietiekami augstu. Nākamo reizi esi drosmīgāks.
— Lai nu kā, — viņš teica un pavilka mani sāņus,
— es nobalsoju «par». Liec aiz auss, Emanuel, ka es balsoju «par». Man nav pa prātam tas, kas teitan notiek.
Bet iepiņķēties nepatikšanās viņam tāpat nebija pa prātam, — par to es biju pārliecināts.
— Tev laikam grūti iztikt bez mazajiem pastaigas braucieniem un ierastajām divām baltvīna glāzēm, — es laipni saku.
Pužess paceļ galvu un uzmet man ašu skatienu.
— Ar braucieniem es šā tā izlāpos, Emanuel. Tu neticēsi, bet arī tagadiņ es katru mīļu dieniņu izbraucu uz šosejas pavizināties. Tikai nelādzīgi tas, ka nav kur pēcgalā atvilkt elpu. Tepat pilī jau nu gan vīniņš būtu, bet tu, cilvēks, vari kauču izstiepties, tikpat šie badakāši tev nenovēlēs ij piņģerota tiesu! — viņš sirdīgi piebilst.
— Paklausies, — es pāreju uz šejienes izfoksni,
— kāpēc tagad, kad ceļš attīrīts, tu nevarētu laiku pa laikam ar savu vellapēdu atlaist līdz Malvilai? Menū tevi labprāt pacienātu ar glāzi sarkanvīna, kas nepavisam nav sliktāks par Adelaidas baltvīnu.
— Kāda runa! — večuks atbild, gandrīz nemaz neslēpdams mazliet nekautrīgo prieku par izredzēm atkal saņemt bezmaksas vīna glāzi. — Tencinu par laipnību, Emanuel! Tikai nedrīkst nevienam teikt ne pušplēsta vārda, tagadiņ sarastos ne mazums tādu, kas tīko uz citu rēķina iemest.
Večuks draudzīgi uzsit man pa plecu, it kā jau iepriekš pateikdamies par bezmaksas vīna glāzi, un, ūsas nobraucījis, pamirkšķina man ar aci. Un tā mēs šķiramies, abi apmierināti ar savu norunu — večuks tāpēc, ka atradis jaunu labdari, bet es, priecādamies, ka turpmāk man būs drošs un nevienam nezināms informācijas piegādātājs par notikumiem Larokā.
Pārtikas sadale Lanuaija veikaliņā tuvojās noslēgumam. Saņēmuši savu daļu maizes un sviesta, ļaudis steidzās mājup, it kā bīdamies, ka dabūto kāds pēdējā brīdī vēl varētu atņemt.
— Bet tagad sadali arī.gaļu, — es saku Lanuaijam.
— Tas tik ātri nebūs izdarāms, — viņš atbild.
— Vismaz sāc to darīt.
Viņš paskatās uz mani — lāga puisis, tāds zaļoksnis spēkavīrs un tik bailīgs. Tad noceļ no āķa liemeni un ņemas trīt dūci. Veikaliņā palikuši tikai Marsels, Tomā, Katī un kāda meitenīte, ko viņa tur pie rokas. Žakē pēc maizes un sviesta sadalīšanas aizgājis palīgā Kolēnam, kurš tajā pašā ielā, tikai mazliet tālāk, krauj vezumā savus dzelžus. Falvinu un Mjetu es nekur neredzu — viņas droši vien aizgājušas kaut kur pie draugiem. Bet Melnaļa, kuru dīvainā kārtā visi, ieraugot maizes klaipus, tā kā piemirsuši, stāv piesieta pie kāda riņķa pa labi no zaļajiem vārtiem un ar purnu mierīgi rakņājas pa siena klēpīti, ko "Žakē iedomājies viņai atnest.
Beidzot pienācis vaļīgāks brīdis un es varu rūpīgāk aplūkot Katī. Viņa ir slaidāka par Mjetu un nav tik tukla — droši vien Larokā meitene salasījusies sieviešu /urnālus, kuros cildināts slaido līniju kults. Tāpat kā māsai, viņai ir diezgan paprāvs deguns, tāds pats zods un skaistas melnas, tikai jau stipri iekrāšļotas acis un usinssarkana mute. Mati viņai nav tik kupli kā Mjetai, toties daudz rūpīgāk sakārtoti. Katī ģērbusies zilās, cieši apžņaugtās džinsa biksēs, ko apjož plata siksna ar zeltītu sprādzi, un raibā blūzītē. Ap kaklu, ausīs, uz rokām un pirkstiem daždažādi karekļi. Tādā izskatā Katī šķiet tikko nokāpusi no kāda jaunām meitenēm domāta žurnāla vāka, bet visa viņas stāja — brīva, gurnos izgorīta, nevērīga, roka pret sienu atspiesta, vēders uz priekšu izvirzīts — šķiet aizgūta no kādā katalogā nolūkota manekena.
Katī skatienā, manuprāt, nav tādās piemīlības kā Mjetai, taču tajā ietverts liels seksuālas pievilcības spēks, vismaz spriežot pēc tā, ka viņa dažu minūšu laikā bija spējusi pievilkt, savalgot un sev piesaistīt lomā, kurš kā apburts stāvēja viņas priekšā. Acīmredzot Katī jau pirmajā acu uzmetienā, mums izkāpjot no ratiem, bija izdarījusi savu izvēli un tik prasmīgi izlikusi cilpas, ka tajās sagūstītajam, liekas, vairs nebija nekādu cerību paglābties.
— Emanuel, — saka Marsels, — iepazīsties ar manas māsas mazmeitu.
Paspiežu viņa māsas mazmeitai roku un pasaku daus vārdus. Katī man atbild un šā pieklājības rituāla laikā ieurbjas manī ar ašu vērtējošu skatienu. Es sajūtu, ka esmu vērtēts un svērts ne jau pēc savas morālās un vēl mazāk pēc intelektuālās būtības, bet tikai kā iespējams partneris tām izdarībām, kurām viņas acīs vēl ir kaut kāda nozīme. Un, man liekas, esmu guvis-atzinīgu vērtējumu. Pēc tam Katī savas ugunīgās acis atkal pievērš Tomā. Visvairāk mani šajā izrī\parciba pārsteidz ārkārtīgais ātrums un gandrīz vai brutalitāte, ar kādu risinājies Tomā piesavināšanās process. Patiesi, mūsu dzīvē kopš Notikuma dienas gandrīz nekas vairs nenotiek normāli. To pierāda kaut vai tas veids, kādā nupat Larokā tika sadalīta atvestā pārtika. To pierāda arī fakts, ka neviens no mums nav iedomājies, ka vajadzētu noņemt plecā uzkarinātās bises, pat ne Kolēns, kuru, kravājot uz ratiem savu mantību, ierocis manāmi traucē.