— Un kas tu tāda esi? — es pajautāju meitenītei, kuru Katī tur pie rokas. Kamēr virs viņas galvas krustojas skatienu ugunis, meitenīte jau kopš kāda brīža, acis nenovērsdama, seko katrai manai kustībai. — Kā tevi sauc?
—Evelīna, — meitenīte atbild, nolūkodamās manī ar savām zilajām nopietnajām, dziļi iekritušajām un tumšu apļu noēnotajām acīm, kuras aizņem vai pusi vājās sejiņas. To ieskauj gaiši, gluži taisni mati, kas sniedzas gandrīz līdz viduklim. Satveru meitenīti zem padusēm un paceļu, lai viņu noskūpstītu. Drudžaini viņa ar kājām apskauj manus gurnus, bet vājās rokas apvij ap kaklu. Laimē vai kusdama, Evelīna atbild uz maniem skūpstiem, ar rokām un kājām turēdamās pie manis tik spēcīgi, ka esmu pārsteigts.
— Emanuel, — Marsels ierunājas, — ja tev ir brīvs brīdis, ienāc pie manis darbnīcā, kamēr vēl nav uzkūlušies šie maitas.
— Labprāt, — es atbildu. — Jūs abi (es to saku Tomā un Katī) varētu iet palīdzēt Kolēnam. Kāp zemē, Evelīna, laid mani vaļā, — es paskubinu meitenīti, atraisīdams viņas mazās, vājās roķeles. Bet Katī satver Tomā pie rokas un aizvelk viņu sev līdzi uz ielas.
— Nē, nē, — Evelīna tiepjas, man pieplakdama. — Aiznes mani tāpat līdz Marsela darbnīcai.
— (Jn pēc tam tu kāpsi zemē, ja es tevi nesīšu?
— Kāpšu.
— Ja tu šai mazajai palaidnei paklausīsi, tad tev vairs glābiņa nebūs, — Marsels noburkšķ un piebilst: — Pēc sprādziena viņa mitinās pie manis. Katī ar viņu noņemas. Reizēm tas nemaz nav tik viegli, jo mazā slimo ar astmu. Naktīs palaikam ir pavisam nelādzīgi.
Tātad Evelīna ir tā pati bārenīte, par kuru Filbērs stāstīja, ka Larokā neviens negribot ar to nopūlēties. Ir gan nekrietnelis. Melo vienā melošanā pat tad, ja tas nemaz nav vajadzīgs.
Marsels ieved mani nevis savā darbnīcā, kur mūs varētu kāds ieraudzīt, bet mazā ēdamistabiņā ar logiem uz gandrīz tikpat mazu pagalmiņu. Pirmais, ko es tur pamanu, ir ceriņu krūmi. Mūru aizsegā tie nav nodeguši, tikai mazliet apsviluši.
— Vai redzi? — Marsels iesaucas, melnajām acīm priekā nodzirkstot. — Tie jau pumpuros. Mani ceriņi nav aizgājuši bojā, drīz vien atspirgs. Sēdies, Emanuēli
Es paklausu. Evelīna tūlīt iespraucas man starp kājām, satver delnās abus manus īkšķus un, muguru uzgriezusi, sakrusto tos sev uz krūtīm. To izdarījusi, viņa paliek mierīgi stāvam.
Nosēdies es sāku apskatīt virs riekstkoka kumodes iekārtotos plauktus, kur Marsels sarindojis savas grāmatas. Tur ir tikai kabatas formāta un sēriju izdevumi. Laikam gan tādēļ, ka šāda formāta izdevumi bija visur nopērkami un tāpat arī sēriju izdevumus nevajadzēja meklēt grāmatnīcās. Atceros, pirmo reizi es par Marselu nobrīnījos tad, kad man bija gadu divpadsmit. Gribēdams tēvocim parādīt kādu no savām grāmatām, viņš virtuvē zem krāna ilgi ziepēja un mazgāja rokas.
Taču tās pēc tam nemaz neizskatījās baltākas — tik dziļi to platajās, sarepējušās delnās bija iesēdušās melnas rievas.
— Nav man nekā, ar ko tevi pacienāt, Emanuel, — viņš teica, apsēzdamies man pretim.
Tad Marsels skumji nošūpo galvu:
— Nu, vai redzēji, kādas pie mums tās lietiņas?
— Jā-ā.
— Tomēr jābūt taisnīgiem. Sākumā no viņa bija savā labums. Viņš lika mums apbedīt bojā gājušos. Savā ziņā arī uzmundrināja. Tikai vēlāk kopā ar Armānu saņēma mūs spīlēs.
—Un jūs tik vienkārši paļāvāties?
— Kad atjēdzāmies, bija jau par vēlu. Sākumā mums pret viņu nekāda neuzticība neradās. Filbēram ir zelta mēle. Vispirms viņš teica, ka visus pārtikas krājumus vajagot no veikala pārvākt uz pili, lai novērstu bez īpašnieka palikušo preču izlaupīšanu, šis ierosinājums šķita prātīgs, un tā mēs arī izdarījām. Vēlāk tāpat notika ar gaļas produktiem. Tad pienāca kārta bisēm. Nevajagot tās glabāt mājās. Galu galā sākšot vēl cits citu apšaut. Drošāk esot ieročus glabāt pilī. Arī tas likās tīri jēdzīgs priekšlikums. Turklāt kāda velna pēc turēt bises, ja medījuma vairs nav. Un tā kādā jaukā dienā izrādījās, ka pili ir viss: lopbarība, graudi, zirgi, cūkas, gaļa un citi produkti, arī bises. Nepieminu šeit govi, ko tu šodien atvedi. Un, raugi, ieģājās tā, ka pilī mums ik dienu sāka izsniegt iztikas devu. Bet tas notika pēc deguniem, vienam vairāk, otram mazāk. Saproti? Un dažādā daudzumā arī dažādās dienās, kā nu saimniekam labpatikās. Tā nu viņš mūs tur kā siekstā iežņaugtus. Ar dienišķās iztikas palīdzību.
— Un ko tad pilī dara Armāns?
— Arrnāns pārstāv laicīgo varu. Viņš ir iebiedēšanai. Tāpat kā Fabrelatrs izspiegošanai. Kā jau tev bija izdevība pārliecināties, pats par sevi viņš gan ir gļēvs lupata.
— Un Zozefa?
— Zozefa esot saimniece. Viņai gadu piecdesmit, turklāt paskata gluži nekāda. Taču patiesībā viņa noder ne tikai saimniecības apkopšanai — ja tu mani pareizi saproti. Viņa dzīvo pilī kopā ar Filbēru, Armānu un Gaselu. Kad Gasels būs pienācīgi iedīdīts, Filbērs grib viņu iecelt pie tevis par vikāru.
— Kas šis Gasels ir par vīru?
— Viņš drīzāk ir meitietis! — Marsels sāk skaļi smieties, un mani viņa smiekli iepriecina. Biju taču pieradis viņu redzēt darbnīciņā aizvien jautru — melnajām acīm dzirkstot, kārpai uz deguna trīsot, platajiem pleciem kratoties smieklos, kurus vienmēr vajadzēja apvaldīt, tāpēc ka mute viņam parasti pilna ar kurpnieka nagliņām. Viņš ņem tās citu pēc citas un dzen labojamā apava pazolē. Prieks bija noskatīties, cik aši un droši, nevainojami taisnā rindiņā, nekad ar āmuru garām nenositot, tas tika darīts!
— Gasels, — Marsels atsāka, — ir gadu piecdesmit vecs atraitnis. Redzot viņu rītos ap pulksten desmitiem uzkopjam savu māju, var aiz smiekliem vai nobeigties. Aptinis dvieli turbāna veidā ap galvu, lai nepieputētu mati, viņš mazgā, berž un spodrina, bet tam isam nav nekādas jēgas, tādēļ ka viņš apmeties pilī. Taču Gasels par to nevar vien nopriecāties, jo paša māja paliek nepielāčota.
— Un citādi?
— Citādi jau vīrelim nebūtu nekādas vainas, tikai viena nelaime — pārlieku dievticīgs. Tālab Filbērs viņu tin ap pirkstu. Ja šo aizsūta uz Malvilu, tad nu gan neuzticies viņam nevienā lietā.
Es vērīgi paskatos uz Marselu.
— Malvilā nekāda vikāra nebūs. Svētdienas vakarā biedri mani izvelēja par Malvilas abatu.
Evelīna atlaiž manus īkšķus, pagriežas un ar izbiedētām acīm ielūkojas man sejā. Taču redzētais, liekas, viņu nomierina, jo meitene atkal iekārtojas iepriekšējā pozā. Bet Marsels, teikto izdzirdējis, atpleš muti vai līdz ausīm un mirkli vēlāk sāk nevaldāmi smieties.
— Mats matā kā tavs tēvocis! — žagodamies viņš nosaka. — Zēl gan, ka tu nedzīvo Larokā! Tu mūs būtu paglābis no šā riebekļa. Starp citu, — viņš piebilst atkal ar nopietnu seju, — es gan arī esmu izdomājis', ko iesākt, ja lieta kļūtu pavisam nopietna, taču vienīgais cilvēks, ar kuru es varētu rēķināties, ir Pimons. Tomēr pat viņš dieva kalpam negribēs ne pirksta piedurt.