Klusēdams es noskatos uz Marselu. Cik briesmīgai gan jābūt Filbēra tirānijai, ja pat tādam cilvēkam, kāds ir Marsels, galvā nākušas līdzīgas domas.
— Paklau, — viņš atkal ierunājas, — vai pagājušo svētdien, kad Filbērs atgriezās Larokā, tu viņam iedevi maizi? -
— Maizi un sviestu.
— Jā, tā jau arī Zozefa teica. Viņa, paldies dievam, ir pļāpīga.
'— Maize bija domāta jums visiem.
— Tā jau man likās.
Marsels paplēš rokas, parādīdams savas melnās, sarepējušās delnas.
— Redzi, cik tālu esam nonākuši, — viņš saka. — Ja Filbērs rītdien nospriedīs, ka tev jānosprāgst, tad tu, cilvēks, arī atstiepsi kājas. Ja viņam ienāks prātā, ka
tu negribi piedalīties dievkalpojumā vai iet pie grēkKiidzes, tad tik sāksies spaidi. Samazinās tev pārtikas devu. O, pavisam jau to neatņems, nekādā ziņā! Tikai samazinās. Pamazītēm. Bet, ja tu sāksi kurnēt, tad pie tevis mājā ieradīsies Armāns. Ne jau pie manis, iicL»— Marsels izsliedamies piebilst. — No manis viņš vel maķenīt raustās. Tāpēc, ka man ir šitenais.
Un Marsels no skoteles kabatas izvelk kā bārdas nazis aso kurpnieka ģelzi zoļu apgriešanai. Nazi nozibsnījis, viņš to tūlīt atliek atpakaļ kabatā.
— Paklausies, Marsel, — es pēc kāda brīža ierunājos. — Mēs ar tevi esam pazīstami jau kur tas laiks. Arī tēvoci tu labi pazini, un viņš tevi cienīja. Ja tu nr Katī un Evelīnu pārceltos pie mums uz Malvilas pili, mēs tevi labprāt pieņemtu.
Evelīna nepagriežas, bet, stipri sažņaugdama manus īkšķus, sakļauj manas rokas sev uz krūtīm.
— Tencinu, Emanuel, — Marsels atbild, un melnajās acīs viņam sariēšas asaras. — Es tev patiesi no visas sirds pateicos. Bet divu iemeslu pēc es nevaru pieņemt tavu piedāvājumu. Vispirms, ir taču Filbēra izdotie dekrēti.
— Dekrēti?
— Jā, padoma tik: kaklakungs izdod dekrētus, pilnīgi pats uz savu galvu, ne ar vienu neaprunājies. Un svētdienās no kanceles mums tos nolasa. Pirmais dekrēts — es to no galvas atceros — ir šāds: privātīpašums Larokā tiek atcelts, un visi nekustamie īpašumi, kas atrodas šaipus pilsētas mūriem, kā arī veikali, pārtikās un lopbarības krājumi pieder kopēji visai Larokas draudzei.
— Nevar būt!
— Pagaidi! Tas vēl nav viss. Otrs dekrēts: neviens Larokas iedzīvotājs bez draudzes padomes atļaujas nedrīkst atstāt savu dzīves vietu. Bet šī padome, ko Filbērs nozīmējis, sastāv no Armāna, Gasela, Fabrelatra un viņa paša!
Esmu kā apstulbis. Un saudzība, ar kādu izturējos pret Filbēru, man jau šķiet pārmērīga. Turklāt pēdējās stundas trīsceturtdaļās esmu tik daudz redzējis un dzirdējis, ka varu būt pilnīgi drošs: ja Filbēra attiecības ar Malvilu pasliktināsies, viņš neatradīs visai daudz aizstāvju.
— Tu pats saproti, ka draudzes padome man neatļaus atstāt Laroku. Kurpnieka amats viņiem lieti noderīgs. Jo sevišķi pašreiz.
— Lai Filbērs iet ellē ar visiem saviem dekrētiem! Nebaidies, Marsel, savāc savas mantiņas un brauc mums līdzi!
Marsels sadrūmis papurina galvu.
— Nē. Es tev pateikšu patieso iemeslu, kālab nevaru aizbraukt. Man negribas pamest sprukās šejieniešus. Zinu jau, zinu, ka viņi ir zaķapastalas. Taču — ja manis šeit nebūs, sāksies vēl trakākas lietas. Mēs ar Pimonu tomēr šos kundziņus maķenīt piebremzējam. Un es nevaru pamest Pimonu vienu, tā no manas puses būtu galīga cūcība.
— Bet, — viņš piebilst, — ja tu gribi ņemt sev līdzi Katī un Evelīnu, tad dari to. Filbērs jau sācis uzplīties, lai Katī pārceļas uz pili viņam par saimnieci. Tu saproti mani!? Nemaz jau nerunājot par Armānu, kurš sen luncinās ap skuķi.
Atbrīvoju īkšķus no Evelinas rokām un, meitenīti pie pleciem paņēmis, pagriežu viņu pret sevi.
— Evelīna, vai tu proti turēt mēli aiz zobiem?
— Protu.
— Tad paklausies — dari visu, ko tev liek Katī, bet nesaki nevienam ne vārda. Skaidrs?
— Jā, — meitenīte atbild tik nopietni, itin kā pie
nllāra kādam solīdamās.
Viņas lielās, nopietnās acis, ko vēl platākas dara tumšās aploces zem tām, mani aizkustina, un es noliecos un noskūpstu meitenīti uz abiem vaigiem, tomēr ueatlaizdams viņas rokas, lai tās atkal mani nesatvertu.
— Es paļaujos uz tevi, — pieceldamies nosaku.
Šajā mirklī uz ielas atskan balsu kņada, tad pa
bruģa akmeņiem skrejošu kāju dipoņa, bet pēc tam ai/elsusies istabā iebrāžas Katī, jau no durvīm man uzsaukdama:
— Nāciet, nāciet ātrāk! Armāns ar Kolēnu tūlīt sāks kauties!
Katī atkal pazūd. Ašiem soļiem izeju no istabas, bet uz sliekšņa, redzēdams, ka Marsels nāk man līdzi, vietējā dialektā viņam saku:
'— Tā kā tu esi nolēmis palikt Larokā, labāk būtu, ja tu nenāktu, bet tepat pieskatītu Evelīnu, lai viņa nejaucas man pa kājām.
Kad aizsteidzos līdz mūsu pajūgam, redzu, ka Arināna stāvoklis nav nekāds apskaužamais un tālab viņš nelabā balsī klaigā. Žakē un Tomā viņu tur aiz rokām. (Tomā apbruņojies ar uzgriežņu atslēgu.) Bet Kolēns, pietvīcis kā gaiļa sekste, vicina Armānam gar galvu svina caurules gabalu.
— Ei, kas šeit notiek? — es pēc iespējas mierīgākā balsī apjautājos.
Ar muguru pret Kolēnu nostājos starp viņu un Arinānu.
— Jūs abi, laidiet vaļā Armānu! Lai viņš paskaidro, kas noticis.
Tomā ar Žakē tūlīt paklausa. Liekas, viņi par manu iejaukšanos pat nopriecājas, jo abi jau krietnu laiku Armānu turējuši un, tā kā Kolēns neiedrošinās zvelt viņam ar cauruli, situācija ir diezgan delikāta.
— Vainīgs ir viņš, — Armānsr tāpat acīm redzami atvieglots, rāda uz Kolēnu. — Tavs drauģelis mani apvainoja.
Es noskatos uz viņu. Kopš neesmu Armānu redzējis, viņš krietni uzbaroj.ies. Laikam gan vienīgais visā Larokā. Armāns ir liela auguma, garāks vēl par Peisū. No platajiem pleciem un druknā skausta redzams, ka viņam piemīt varens spēks. Tā kā viņam bija nodibinājusies nelāga slava, tad jau pirms bumbas sprādziena ar Armāna ierašanos kādās līksmēs pietika, lai tās izbeigtos. Taisni tāpēc arī iznāca tā, ka Armāns nevarēja atrast meiteni, kura pie viņa izietu par sievu, lai gan pilī viņš saņēma noteiktu mēneša algu, turklāt vēl dzīvokli ar bezmaksas apkurināšanu un apgaismošanu. Un, tā kā Armānam pašam savas sievas nebija, viņam vajadzēja apmierināties ar jebkuru jau brangi apviļātu meitieti, bet tas negantniekam aizdeva vēl lielākas dusmas. Tiesa, pie Armāna neveiksmēm vainīga bija arī viņa āriene: ūdeņainas acis, bālas skropstas un uzacis, plakans deguns, izliekts zods un seja vienās pinnēs. Taču tas vēl nebūtu tik svarīgi, jo pat visneglītākais vīrietis vienmēr atradis meitieti, kura izietu par sievu pie Viņa. Visu izšķīra tas, ka viņš ne tikai bija brutāls, bet arī bēga no darba kā velns no krusta. Aizskart citus, tiem uzmākties un tos iebiedēt — tas bija viņa vienīgais prieks. Turklāt Armānam ļaunā ņēma vēl to, ka viņš izlikās par pils pārvaldnieku un medību pārzini, lai gan tāds nemaz nebija. Bet galīgi Armānu sāka ienīst tad, kad viņš sev iegādājās pusmilitāru formas tērpu: vecu laiviņcepuri, melnus samta svārkus ar spožām pogām, tikpat melnas jātnieka bikses un
stulmeņu zābakus. Un, protams, ari bisi. Neaizmirsīsim — bisi! Un staigāja ar to pat tad, kad nebija medību sezona.