— Kolēns tevi apvainoja? — es jautāju. — Ko tad viņš tev tādu pateica?
— Viņš teica: es tev uzkrauju čupu, — Armāns pikti atkārtoja, — uzkrauju čupu tev un taviem dekrētiem.
— Vai tu tā teici? — Es pagriežos pret Kolēnu un pamirkšķinu viņam ar aci.
— Teicu, — Kolēns, vēl aizvien nikns, apstiprina. — Teicu un uzkr …
Es nejauju viņam pabeigt.
— Kā tev nav kauna, rupuci tāds! — es, ska|ā balsī runādams vietējā dialektā, sabaru Kolēnu. — Tūlīt ņem savus vārdus atpaka). Mēs neesam atbraukuši uz šejieni, lai celtu naidu.
— Labi, labi, lai notiek tā, — Kolēns saka, beidzot izpratis manus gājienus. — Es ņemu savus vārdus atpakaļ. Bet viņš arī mani nogānīja par mazo sūdu renguli.
— Vai tu Kolēnu tā nosauci? — es pagriežos pret Armānu un stingri viņam noprasu.
— Viņš man aizdeva dusmas, — Armāns paskaidro.
— Nu, tu gan arī esi labais. «Mazais sūdu rengulis» katrā ziņā ir briesmīgāks apvainojums nekā «es tev uzkrauju čupu»! Mēs šeit esam ieradušies pēc Larokas baznīckunga ielūguma. Tāpēc tu, Armān, nedrīksli palaist muti. Mēs jums atvedam govi, pusi teļa, divus klaipus maizes un kilogramu sviesta, bet tu mūs apsaukā tādā nesmukā vārdā!
— Es tikai viņu vienu nosaucu par mazo sūdu renguli, — Armāns taisnojas.
— Mūs visus vai tikai viņu, tas vienalga, Armān, tev jāņem tavi vārdi atpakaļ, tāpat kā darīja Kolēns.
«— Ja jau tas tev sagādā prieku, varu arī ņemt atpakaļ, — Armāns visai negribīgi noburkšķ.
— Bravo! — es iesaucos, juzdams, ka nebūtu gudri prasīt vēl ko vairāk. — Bet tagad, kad jūs esat izlīguši un mēs varam mierīgi runāt, paskaidro, kā viss iznāca. Itas tāds par dekrētu?
Armāns man skaidro, bet es tajā laikā varu pārdomāt savu atbildi.
— Skaidrs, — es saku, kad Armāns beidzis. — Dibinādamies uz sava baznīckunga dekrētu, tu neļāvi Kolēnam aizvest mantas no viņa darbnīcas, jo tas tagad ir draudzes kopīpašums.
— Tieši tā, — Armāns apstiprina.
— Nu, ko tur sacīt, manu zēn, es tevi nevainoju. Tu esi tikai izpildījis savu pienākumu.
Armāns ir pārsteigts un neuzticīgi blenž manī, mirkšķinādams savas baltās skropstas pār ūdeņainajām acīm. Tad es turpinu:
— Te, Armān, ir tikai viens āķis. Arī pie mums, Malvilā, izdots dekrēts. Un saskaņā ar šo dekrētu visa mantība, kas agrāk piederējusi Malvilas iemītniekiem, tagad pieder visai pilij, neatkarīgi no tā, kur šī mantība atrodas. Kolēna darbnīca Larokā tātad ir Malvilas pils īpašums. Ceru, ka tu necelsi iebildumus, — es nopietnā balsī saku, pievērsies Kolēnam.
— Protams, es nekādus iebildumus neceļu, — Kolēns paskaidro.
— Manuprāt, — es atsāku, — tas ir sevišķs gadījums. Armāna baznīckunga dekrēts šajā gadījumā nav piemērojams, jo Kolēns dzīvo nevis Larokā, bet Malvilā.
— Var jau būt, — Armāns augstprātīgā balsī atbild, — bet to noteiks mācītāja kungs, nevis es.
— Nu labi, — es saku, viņu pie rokas paņemdams, lai tādā kārtā dotu Armānam iespēju ar godu atkāpties. — Ej in manā vārdā pasaki to visu Filbēram. Pie reizes atgadini viņam, ka mēs atrodamies šeit un ir Jau pavēls, tādēļ mums jāpošas mājup. Bet jūs, — es izmetu pāri plecam, — pagaidām turpiniet kraut mantas vezumā. — Kad esam atgājuši jau vairāku «oļu attālumā, es Armānam saku: — Nu, bez jebkādas lielīšanās teikšu, ka esmu paglābis tevi no briesmīgas ķezas. Mani puiši ir baigie kaušļi, bet mazais Kolēns — bīstamākais no visiem. Taisni brīnums, ka viņš tev nav sašķaidījis galvu. Ka tu viņu nosauci par sūdu renguli, tas vēl nebūtu pats briesmīgākais, bet par mazo sūdu renguli — pasargi dievs! Vārdu «mazais» viņš nevienam nepiedod. Bet lai nu kā, Armān, — es s;iku, ar spēku sažņaugdams viņam delmu, — vecu dzelžu pēc Laroka taču nesāks karot ar Malvilu. Ja nu arī Filbērs negribētu atzīt Malvilas tiesības uz Kolena darbnīcu, mēs sanāktu ragos un sāktos šaudīšanas. Nebūtu nekāds prieks tādu nieku pēc dabūt lodi pierē. Starp citu, ja jūs izdalīsiet saviem ļaudīm bises, kuras glabājas pilī, vēl nemaz nevar zināt, uz kuru pusi viņi pavērsīs stobrus,
— Nesaprotu, ar kādām tiesībām tu tā runā, — saka Armāns un apstājas, nobālis no dusmām un bailēm.
— Labi jau, labi, tikai, manu zēn, esi gan drusku piesardzīgāks. Jūs klaigājāt ļoti skaļi, taču neviens tev nenāca talkā. Paskaties vien — uz ielas nevienas dzīvas dvēseles! — Pasmaidījis es vēl piebilstu: — Nevar teikt, ka larokieši būtu steigušies tevi glābt, kad mani puiši giasījās tevi noslānīt.
Es apklustu, lai dotu iespēju Armānam norīt šo rūgto pili. Un viņš klusēdams to norij, tāpat kā manu aizmaskēto ultimātu.
— Labi, vari iet, — es viņam saku. — Ceru, ka tu Filbēram pareizi paskaidrosi, kāds ir patiesais stāvoklis.
— Paskatīšos, ko es varēšu izdarīt, — Armāns atbild, sarausdams savas godkāres nožēlojamās skrandas, kādas pēc strīda ar mums viņam vēl pāri .palikušas.
XII
Armāna aiziešana bija tikpat kā signāls. Logos atkal pavīdēja cilvēku galvas. Mirkli vēlāk visi Larokas iedzīvotāji jau parādījās uz ielas. Vai nu tāpēc, ka nule notiesātais sviestmaizes rieciens bija vairojis viņu spēkus, vai arī pa logiem novērotā Armāna sakāve viņus bija uzmundrinājusi, taču pilsētnieku izturēšanās tagad jau šķita citāda. Ka bailes tomēr nav galīgi izklīdinātas, es redzēju gan no tā, ar kādām izvairīgām acīm viņi noskatījās uz Fabrelatru, gan arī no tā, ka neviens neiedrošinājās ne bilst kādu vārdu par notikušo ķildu, ne paspiest roku Kolēnam, nemaz jau nerunājot par tuvošanos mūsu pajūgam. Un tomēr — visi nu runāja drošākās balsīs, arī kustības vairs nebija tik biklas. Tāpat skatienos varēja manīt apvaldītu satraukumu. Es pakāpos divus pakāpienus, kas veda uz Lanuaija veikaliņu, saplaukšķināju delnas un skaļā balsī paziņoju:
—Pirms mēs abas ķēves aizvedam no šejienes, es gribētu ar tām apjāt dažus apļus pils laukumā, lai zirgi ielocītu kājas. Tā kā ilgu laiku neviens tām nav mugurā sēdējis, domāju, ka tas nebūs tik viegli. Ja šāds skats jūs interesē, es parunāšu ar Filbēru, lai viņš atļauj jums noskatīties. Vai gribat, lai es to daru?
Visi paceļ rokas, un apkārt uzbango tāds prieka vilnis, ka jūtos gluži pārsteigts. Lai gan mums laika maz, es brīdi nolūkojos šajā līksmes uzplūdā, jo patiesībā tajā ir kaut kas gauži nožēlojams. Cik tukšai un skumjai vajag būt šo cilvēku dzīvei, ja viņus tā spēj iepriecināt izredzes noskatīties jāšanas demonstrējumos! Jūtu savā delnā iegulstamies mazu, siltu rociņu. Tā ir Evelīna. Es noliecos pie meitenītes.
— Aizteci pie mūsu pajūga un pasaki Katī, ka es viņu gaidu pie tēvoča. Tikai labi žigli.
Nogaidu, kad Fabrelatrs man pagriezīs muguru, un iclavos kurpnieka mājelē. Pēc īsa mirkļa ierodas Marsels. Arī viņš ir manāmi mundrāks.
— Tu nemaz nevari iedomāties, kādu prieku sagādāsi larokiešiem ar savu priekšnesumu, Emanuel! Mūs šeit galē nost ne tikai netaisnība vien, bet arī garlaicība. Cilvēkiem nav, ko darīt. Es vēl kādu nieku paknibinos savā amatā. Tā būs vismaz tik ilgi, kamēr vēl saglabāsies kāda ādas drīksniņa. Bet ko lai iesāk citi? Pimons, Lanuaijs, Fabrelatrs? Un zemkopji līdz sējas laikam rudenī? Nav taču vairs radio, televīzijas, pat ne plašu atskaņotāju. Sākumā ļaudis gāja uz baznīcu, lai būtu kopā ar citiem un dzirdētu kādu runājam. Filbērs pirmajās dienās bija tikpat kā televizora vietā. Nelaimīgā kārtā viņš ātri apnika, jo mūždien kūla vienus un tos pašus salmus. Tici vai ne, bet mēs labprātīgi katru dienu ietu uz pili šķūrēt mēslus no /irgu staļļiem. Mēslu mcss na tagad kļuvusi par sava veida pagodinājumu. Manuprāt, Filbēra varmācība būtu daudz vieglāk paciešama, ja viņš mums sagudrotu kādu nodarbošanos. Pats nezinu, kāda tā varētu būt. Nu, varētu kauču vai novākt gruvešus pilsētas sagrautajā daļā, kraut akmeņus kaudzēs, salasīt naglas. Un likt to darīt barā, visiem kopā. Pati lielākā nediena ir tā, ka nav mums itin nekādas sabiedriskās dzīvošanas, Itin nekādas. Nīkstam katrs pats par sevi. Un gaidām, kamēr mums kāds ko pasniegs. Ja tas ilgi vilksies, galīgi pazaudēsim cilvēka ģīmi.