Es nepaguvu neko atbildēt, jo ienāca Evelīna un tūliņ atkal iespraucās man starp kājām, bet viņai nopakaļ iesteidzās Katī.
— Katī, — es saku, — man palicis maz laika. Tāpēc runāšu pavisam īsi. Vai tu nāktu ar Evelīnu dzīvot pie mums Malvilas pilī? Tavam tēvocim iebildumu nav.
Katī nosarkst, un no viņas sejas redzams, ka viņa labprāt to darītu. Taču ar atbildi viņa vilcinās.
— Oi, es pati nezinu, ko iesākt, — viņa atbild, acis nodurdama un izlikdamās pavisam samulsusi.
— Es redzu, ka mans piedāvājums tevi neiepriecina, — es saku. — Tev tiesības atteikties, ja tu vēlies. Es neviena nepiespiežu.
— Nē, nē, — Katī aši attrauc, — tā nepavisam nav. Man tikai žēl atstāt tēvoci vienu.
— Te tev nu bija, — Marsels nobrīnās.
— Ja tev viņa tik ļoti žēl, — es saku, — tad jau gan labāk paliec Larokā. Nerunāsim vairs par to.
Katī tūlīt atskārst, ka es par viņu zobojos, pasmaida un lauku meičas tiešumā, kas man patīk daudz labāk nekā viņas parastā klīrēšanās, atklāti atbild:
— Kāpēc zoboties par nabaga meiteni? Tu pats zini, ka mīļuprāt braucu jums līdzi!
Es patiesi iesmejos, tāpat arī Marsels. Viņš droši Vien bija ievērojis īsās sarunas un ilgos skatienus, kas tika pārmīti pie gaļas veikala.
— Tātad tu brauksi līdzi? — es vēlreiz noprasu. — Un vēlāk to nenožēlosi?
— Un pamest tēvoci tev ari nebūs žēl? — Marsels savukārt apjautājas.
Katī aizrautīgi, no visas sirds, iesmejas. Smiekli viņai šķiet pāršalcam augumu no galvas līdz pat kāju pirkstiem, kā šūpās salīgodami plecus, krūtis, gurnus. Tas man tik Joti patīk, ka nespēju novērst no viņas skatienu. Katī droši vien to pamanījusi, jo, valšķīgas acis man uzmezdama, ļaujas jaunai smieklu šaltij.
— Paklausies, Katī, — es ierunājos. — Tu pati sa-, proti, ka lūgt Filbērain atļauju nav vērts, viņš nekad to nedos. Tev un Evelīnai vajadzēs aizbēgt. Larokas iedzīvotāji pēc dažām minūtēm droši vien sapulcēsies pils laukumā, lai noskatītos izrādē, ko es viņiem sarīkošu. Tu tur nenāc. Aizbildinies, ka Evelīnai uznākusi astmas lēkme, un paliec mājās. Līdzko ļaudis būs sapulcējušies pie pils, veicīgi sakravā čemodānus ar savām un Evelīnas mantām, aiznes tos pie mūsu pajūga un paslēp, pārklājot ar maisiem, kuros bija salikti maizes klaipi. Tad abas izejiet pa dienvidu vārtiem uz Malžakas ceļa un dodieties tālāk. Pēc pieciem kilometriem krustojumā uz Rigudī pagaidiet mūs.
— Skaidrs, — Katī nosaka.
— Nerādieties, iekāms neesat pārliecinājušās, ka tie esam mēs. Bet tu, Evelīn, visās lietās paklausi Katī.
Meitene piekrītoši pamāj un, ne vārda neteikdama, veras manī ar mēmu aizrautību. Iestājas klusums.
— Es tev pateicos, Emanuel, — Kati izjusti saka. — Vai drīkstu visu pastāstīt Tomā?
— Nestāsti viņam neko. Tev arī nav daudz laika. Abas ar Evelīnu pazūdiet ātrāk tavā istabā.
Un Katī patiešām pazūd, taču vēlreiz atskatās, lai redzētu, vai es nolūkojos viņai pakaļ.
— Nu, Marsel, tagad iešu arī es. Negribu, lai Filbērs pamana, ka esmu pie tevis. Tas tev varētu kaitēt.
Marsels mani nomutē. Gaitenītī pagriežos atpakaļ, izņemu no kabatas tīstokllti un nolieku uz galda.
— Lūdzams, pieņem to no manis. Tas tev noderēs, kad Filbērs, uzzinājis par Kati aizbēgšanu, samazinās tev pārtikas devu.
Uz ielas pie manis pienāk gara un masīva auguma dāma, ģērbusies zilā svīterī un platās biksēs. Viņai ir īsi, biezi, iesirmi mati, spēcīgi vaigu kauli un zilas acis.
— Konta kungs, — viņa saka zemā, labi nostādītā baisī, — atļaujiet iepazīties: Judīte Medāra, matemātikas skolotāja, neprecējusies. Es saku «neprecējusies», nevis «vecmeita», lai novērstu pārpratumu.
Šāda veida iepazīšanās mani uzjautrina, un, tā kā viņas izrunā nav nekādu vietējās izloksnes pazīmju, es apjautājos, vai viņa ir larokiete.
— Nē, esmu no Normandijas, — viņa paskaidro, satverdama manu labo roku un to spēcīgi sažņaugdama. — Es dzīvoju Parīzē. Pareizāk sakot, tiku dzīvojusi Parīzē, kad pasaulē vēl bija tāda pilsēta. Taču man ir arī mājiņa Larokā, un tāpēc esmu paglābusies.
Atkal viņa sažņaudz manu roku. Es viegli pamēģinu atbrīvoties no vikingietes ciešā spiediena, bet viņa — varu apzvērēt, ka tas notiek gluži neapzinīgi — vēl stingrāk sažmiedz pirkstus.
— Jā, tāpēc esmu paglābusies, — viņa atsāk, — un guvusi iespēju iepazīties ar visai savdabīgu teokrātisku diktatūru.
Tātad atradies vismaz viens cilvēks, kurš nebīstas Fabrelatra garo ausu. Savus lielos lokatorus viņš nepilnu piecu metru atstatuma pastiepis uz mūsu pusi, taču brašajai vikingietei tas bijis nebijis.
-» Ņemiet vērā, — viņa paziņo savā skaļajā balsī ar skaidro izrunu, — ka es esmu katoliete (trešais mana delma sažņaudziens), taču šāda tipa baznīcas Kalpus man reti kad gadījies sastapt. Un ko lai saku par savu līdzpilsoņu pasivitāti? Viņi samierinās ar visu! Varētu domāt, ka Filbērs tiem laupījis viņu vīrietības atribūtus!
Par dūšīgo vikingieti turpretim varētu sacīt, ka viņa, neraugoties uz savu dzimumu, saņēmusi šos citiem nolaupītos atribūtus. Tā viņa šeit stāv savās platajās biksēs, ar spēcīgi sakniebtiem šķautņainajiem žokļiem virs atrotītās svītera apkakles un zilajām, dzirkstošajām acīm. Un Larokas galvenajā ielā skaļā balsī met izaicinājumu varmācībai.
— Ir tikai viens izņēmums, — viņa paziņo, — un tas ir Marsels. Viņš šeit ir vienīgais vīrietis!
Nez vai viņa tāpat iztausta Marsela bicepsus kā manējos? Tas gan varētu būt. Un tur arī būtu, ko aptaustīt. Neraugoties uz saviem sešdesmit gadiem, Marsels veidots no viena vienīga muskuļu kamola, un ir ne mazums sieviešu — turklāt ne tikai neprecētās vien —, kurām vēl patīk gar tiem paknaibīties.
— Konta kungs, — Judīte turpina savā tribūna balsī, — es jums izsaku atzinību. Atzinību par to, ka nevilcinājāties ar pārtikas sadali (viņa atkal sažņaudz manu delmu), jo tā bija vienīgā iespēja, lai no atvestā kāds mazumiņš tiktu arī mums. Atzinību arī par drosmīgo uzstāšanos pret vietējiem esesiešiem (mans delms sajūt vēl vienu žņaudzienu). Es nebiju piecēlusies, citādi būtu ieradusies jums palīgā.
Piepeši viņa noliecas pie manis (es saku «noliecas» tāpēc, ka man visu laiku tāda sajūta, it kā viņa būtu centimetrus četrus garāka par mani) un iečukst man ausī:
— Ja jūs, Konta kungs, kādu dienu gribētu spert noteiktākus soļus pret šo nelieti, varat rēķināties ar manu palīdzību.
Viņa saka «rēķināties ar manu palīdzību» klusi, bet ļoti apņēmīgā balsī. Izsliedamās viņa pamana, ka Fabrelatrs pielavījies turpat jau aiz muguras, palaiž vaļā manu roku un tik sparīgi .apeērtas atpakaļ, ka ar plecu uztriecas izstīdzējušajam garstilbim, kurš nolīgojas vien.