— Gaiss man vajadzīgs! Gaiss! — plaši atmezdama rokas, Judīte iesaucas savā spēcīgajā balsī. — Velna milti! Vai tad Larokā vairs nav vietas, kur kāju spert?
— Atvainojiet, cienītā, — Fabrelatrs vārgā balsī nopīkst.
Bet Judīte uz garo maiksti pat nepaskatās. Viņa pastiepj man roku, es to paspiežu un jūtu, ka muskuļi man smeldz. Esmu priecīgs, ka izdevies atrast tādu sabiedroto.
Aizeju pa ielu līdz mūsu pajūgam. Puiši strādājuši čakli, un vezums gandrīz jau sakrauts. Kra-kra, kurš bija izklaiņojies, drupačas knābādams, turpat Lanuai-, jam zem pašām kājām, tagad mācīta vīra cienīgā stājā pastaigājas pa Malabāra plato muguru. Pamanījis mani, viņš draudzīgi ieķērcās un uzmetas man uz pleca, lai sāktu knakstīties. Tomā, kas piesarcis un saspringts laiku pa laikam pablenž uz kurpnieka inājeles pusi, pavelk mani sāņus un apjautājas:
— Kas noticis? Kāpēc Katī aizgāja no mums?
Mani uzjautrina šis «no mums».
— Evelīnai uznākusi astmas lēkme, tāpēc Katī palika pie meitenītes.
— Vai tad tas nepieciešams?
— Protams, ka nepieciešams! — es mazliet sapīcis attraucu. — Astmas lēkme nav nekāda nieka lieta, tā ir ļoti mokoša. Vajadzīgs, lai kāds būtu tuvumā.
Tomā apmulsis nodur acis, tad pēkšņi tās atkal paceļ un, šķietami sasparojies, neskanīga balsī iejautājas:
— Saki, vai tas radītu lielas grūtības, ja Katī pārceltos uz Malvilas pili pie savas māsas un vecmāmuļas?
Es noskatos uz viņu. «Pie savas māsas un vecmāmuļas» — tas ir vēl uzjautrinošāk nekā iepriekšējais «no mums».
— Radītu gan, turklāt visai lielas, — es nopietni atbildu.
— Un kādas?
— Filbērs taču noliedzis pārcelties no Larokas uz citu vietu, tāpēc droši vien neļautu viņai to darīt. Katī tad vajadzētu aizvest slepšus.
— Un kas par to?
— Kā kas par to? Vai tu meitieša dēļ gribētu sanīsties ar Filbēru?
— Varbūt tik tālu nenonāktu?
— Nonāktu gan! Filbērs ari metis acis uz šo skuķi. Viņš Katī piedāvājis pārcelties pie viņa uz pili.
Tomā nobāl.
— Tāpēc jo vairāk!
— Ko nozīmē — tāpēc jo vairāk?
— Meitene jāpaglābj no šā cilvēka tīkojumiem.
— Tu esi gan jocīgs, Tomā. Kā tu vari zināt, ko domā Katī? Varbūt Filbērs viņai patīk.
— Noteikti nepatīk.
— Bet kāda tam nozīme? — es saku. — Mēs Katī patiesībā nemaz nepazīstam. Tikai pirms nepilnas stundas pirmo reizi viņu ieraudzījām.
— Viņa ir ļoti laba meitene.
— Tu gribi sacīt — morālā ziņā?
— Protams.
— A, ja tu esi tādās domās, tad tas visu izmaina. Vispār es pilnīgi paļaujos uz tava sprieduma objektivitāti.
Es sevišķi uzsveru vārdu «objektivitāti». Taču tās ir veltas pūles. Jau parastos apstākļos viņam humora izjūta ir sveša. Bet šobrīd jo vairāk.
— Tātad tu esi ar mieru? — Tomā nedroši apvaicājas. — Aizvedīsim Katī?
Šoreiz es uz viņu nolūkojos ar ļoti nopietnām acīm.
— Tev man jāapsola viena lieta, Tomā. Un proti, ka tu šajā pasākumā neizrādīsi nekādu ierosmi.
Tomā vilcinās, taču kaut kas manā balsī un acis liek viņam apdomāties, jo beidzot viņš saka:
— Es tev apsolu.
Pagriežos, aizdzenu no sava pleca Kra-kra, kurš jau sāk man apnikt, un dodos augšup pa galveno ielu. Tās galā lielie tumšzaļie vārti atveras, un acumirklī uz ielas apklust visas sarunas.
Vispirms pa vārtiem iznāk Armāns ar savu drūmo un noslēgto viepli. Pēc tam parādās kāda varen uzposusies būtne, kuru gan es nekad vēl neesmu redzējis, taču pēc Marsela nostāsta uzminu, ka tas ir Gasels. Visbeidzot izsoļo pats Filbērs.
Viņš ir labs aktieris. Viņš nevis vienkārši iznāk, bet izsoļo. Ļaudams Gaselam rūpīgi aizvērt vārtus viņam aiz muguras, Filbērs sastingst un pārlaiž tēvišķīgas gādības pilnu skatu pils priekšā sanākušajiem ļaudīm. Ģērbies viņš tajā pašā tumši pelēkajā uzvalkā, manis «aizdotajā» kreklā ar pelēko adito kaklasaiti. Uz krūtīm viņam karājas krusts, kura galu viņš satvēris ar kreisās rokas īkšķi un rādītājpirkstu, it kā iedvesmu smeldamies. Saule apmirdz viņa melno matu kasku, iezīmēdama tumšas ēnas sejas askētiskajā maskā, kurā zalgo skaistās šķielējošās acis. Filbērs nedižojas. Taisni otrādi. Seju uz priekšu pasliecis, viņš augumu it kā atbīda otrā plānā, lai pasvītrotu, cik niecīga nozīme tam tiek piešķirta. Viņš veras larokiešos ar rāmu, labsirdīgu skatienu, it kā apliecinādams, ka jebkuru mirkli gatavs mirt mocekļa nāvē.
Ieraudzījis rnani nākam, Filbērs pašķir nelielo ļaužu pūlīti un, rokas pastiepis, ar brālīgā priekā mirdzošu seju traucas man pretim.
— Esi sveicināts Larokā, Emanuel, — Filbērs saka savā labskanīgajā samtainajā balsī,, ar labo roku satver manu delnu un pārklāj to vēl ar kreisās rokas plaukstu, it kā lielu dārgumu saujā turēdams. — Kāds prieks tevi atkal redzēt! Protams, protams, tā nav nekāda problēma! Tā kā Kolēns nedzīvo Larokā, tad ir pats par sevi saprotams, ka mūsu dekrēti uz viņu neattiecas. Viņš mierīgi var no darbnīcas aizvest savas mantas.
Filbērs to visu paziņo ļoti ātri un pat nevērīgi, it kā nekādu domstarpību šajā jautājumā nekad nebūtu bijis.
— Un tad šī nu būtu tā gotiņa, — Filbērs izbrīnījies turpina un paceļ rokas, kā gribēdams lopiņu svētīt. — Vai patiesi tas nav liels brīnums, ka žēlīgais debesu tēvs radījis tādu dzīvnieku, kurš, pārtikdams no zāles un siena, dod cilvēkam pienu? Kā gosniņu sauc?
— Melnaļa.
— Melnaļa tomēr mums dos baltu pieniņu. — Un viņš palaiž ļoti garšīgu sīku smiekliņu, kuram piebalso vienīgi Fabrelatrs un Gasels. — Bet es šeit taču redzu arī tavus draugus, Emanuel. Labdien, Kolēn, labdien, Tomā, labdien Žakē, — Filbērs laipni visus sveicina, taču nepieiet nevienam klāt un nesniedz roku, tādējādi
pasvītrodams, ka viņš ievēro zināmu distanci starp saimnieku un viņa biedriem. Mjetai un Falvinai viņš tikai pamāj ar galvu. — Es jau zinu, Emanuel, ka tu mums esi atvedis jaukas dāvanas, — Filbērs turpina, pievērdams savas melnās, aiz labestības valgās acis. — Maizīti, galiņu, sviestiņu!
Un pie katra izsauciena viņš pamet pret debesīm rokas.
— Abi maizes klaipi un sviests ir dāvana, — es liej tišķi paziņoju. — Bet gaļa gan netiek dāvināta. To, Filbēr, tu ielāgo.
Un, iedams pa priekšu, es Filbēru aizvedu līdz saimnieka veikaliņam.
— Kā pats redzi, gaļas diezgan daudz. Puse teļa. Es Lanuaijam teicu nevilcināties ar sagriešanu, jo diena būs karsta, bet ledusskapju šeit, protams, vairs nav. Kā jau sacīju, maizi un sviestu mēs jums dāvinām, bet gaļu ne. Malvilas pils iemītnieki par gaļu gribētu pretim saņemt cukuru un ziepes.
Manā runā Filbēram nepatīk vismaz trīs lietas. Vispirms, tas, ka es viņu uzrunāju vārdā šeit, viņa dzimtmuižas ļaužu priekšā. Otrkārt, vērsēna pusliemenis jau sadalīts, un nekas tur vairs nav grozāms. Treškārt, es pieprasu produktus. Taču viņš savu īgnumu neizrāda un ar patiku aplūko atvesto gaļu.
— Tas būs pirmais svaigas gaļas kumosiņš, ko mēs iebaudīsim kopš bumbas sprādziena, — viņš saka savā skanīgajā baritonā, ar sērīgajām acīm nolūkodamies pārmaiņus uz mani, uz maniem biedriem un uz larokiešiem, kuri vēl aizvien cieš klusu. — Es priecājos par mums visiem. Kas attiecas uz mani pašu, tad jau tu, Emanuel, zini, ka es iztieku ar mazumiņu. Cilvēkam, kurš ar vienu kāju stāv kapā, nekas liels nav vajadzīgs. Taču, no otras puses, kamēr vēl esmu pie