dzīvības, es jūtos atbildīgs par larokiešu niecīgajiem krājumiem, un tāpēc tev mani jāatvaino, ja es skopošos.
— Dāvana paliek dāvana, — es salti nosaku. — Bet apmaiņas darījums ir apmaiņas darījums. Ja gribam, lai tādi starp Malvilu un Laroku notiktu arī turpmāk, mums par gaļu jāsaņem kaut kas līdzvērtīgs. Manuprāt, es nebūšu prasījis pārmērīgi daudz, ja par teļa pusi gribētu saņemt desmit kilogramu cukura un piecpadsmit paciņu mazgājamā pulvera.
— Paskatīsimies, Emanuel, — Filbērs labsirdīgā balsī atbild. — Nevaru pateikt, cik daudz cukura mums vēl ir (un es redzu, ka viņš ar acīm nozibsnī uz Gaselu, kurš paver muti, lai ko sacītu), bet rnēs darīsim visu iespējamo, lai tu justos apmierināts vai vismaz gandrīz apmierināts. Tu jau pats būsi ievērojis, ka mēs šeit dzīvojam galējā nabadzībā. Mūsu rocību nevar ne salīdzināt ar pārticību, kāda valda pie jums Malvilā. (Pie šiem vārdiem viņš nozīmīgi paskatās uz saviem draudzes locekļiem.) Ceru, tu, Emanuel, neņemsi ļaunā, ka mēs tevi nevaram pat pacienāt ar pusdienām.
— Mēs tā kā tā gribam doties atceļā, līdzko būsim saņēmuši zirgus, šautenes un norunātos produktus. Tikai pirms tam es vēl labprāt pajādelētu ar zirgiem, lai tie dabū ielocīt kājas.
Un es viņam pastāstu par savu nodomu pils laukumā nodemonstrēt jāšanas vingrinājumus.
— Tā taču ir lieliska izdoma! — Filbērs iesaucas, jo viņam nav iebildumu uz citu rēķina spēlēt gādīga namatēva lomu. — Mums diemžēl nav tikpat kā nekādas iespējas izklaidēties. Noskatīsimies tavus demonstrējumus ar prieku, Emanuel. Ja vien tev pašam tie nav pārāk bīstami. Labi, tad nu arī iesim, — viņš uzaicina un laipni pamāj ar rokām, sava ganāmpulka avis sev līdzi saukdams. — Ja tev steiga, tad nezaudēsim veltīgi laiku. Tikai es neredzu šeit Katī, — viņš pēkšņi ieminas, kad Gasels un Armāns, viņa mājienam paklausīdami, atver abas vārtu puses, pa kurām laukumā sapulcējas mazliet jau atdzīvojušies larokieši,, kuri tomēr vēi neuzdrošinās sarunāties kaut cik skaļā balsī.
— Dzirdēju, ka Evelīnai uznākusi astmas lēkme un Katī palikusi, lai viņai palīdzētu, — es paskaidroju.
Nevēlēdamies dot Filbēram iespēju iztaujāt, es ašiem soļiem aizsteidzos tālāk pa gatvi.
Zirgus es gribētu saņemt pašās beigās, tāpēc lūdzu Filbēru izsniegt man vispirms šautenes, patronas un mums pienākošos produktus. Filbērs mani nodod sava vikāra ziņā, iepriekš pasniegdams tam atslēgu saišķi un pie reizes klusu ko iečukstēdams. Žakē un Kolēns nāk man nopakaļ ar diviem prāviem maisiem.
Es vairs neatceros, kurš no slavenā amerikāņu komiķu pāra Lorela un ITārdija bija resnulis un kurš — sīkaļa, bet Gasels man noteikti atgādināja mazāko no tiem. Viņam ir tāds pats izstīdzējis kakls, izģindusi seja, smails zods, izvalbītas acis, vientiesīgs izskats. Tikai amerikāņu komiķim mati bija izpūruši, bet Gaselam tie rūpīgi sasukāti, turklāt iecirtoti, gluži tāpat kā savā laikā manām māsām. Pleci viņam ir šauri, viduklis tievs un kuplie gurni iežņaugti spodri baltā uzsvārcī, kas apjozts nevis jostas vietā, kā to mēdz darīt vīrieši, bet krietni augstāk. Balss viņam nav ne vīrišķīga, ne arī sievišķīga, bet kaut kāda vidēja.
Kopā ar Gaselu mēs ejam pa bezgalīgi garu ar marmora plāksnēm izklātu gaiteni.
— Gasel, — es ierunājos, — esmu dzirdējis, ka Filbērs tevi gribot iesvētīt garīdznieku kārtā.
— Nē, nē, tā gluži nav, — Gasels savā grūti raksturojamajā balsi saka. — Mācītāja kungam padomā izvirzīt manu kandidatūru Larokas draudzes nobalsošanai.
— Un pēc tam nosūtīt tevi uz Malvilas pili?
— Tikai tādā gadījumā, ja jums nebūtu iebildumu,— Gasels pazemīgi paskaidro, turklāt dīvainā kārtā šķietami bez jebkāda viltus.
— Mums nekas nav pret tevi, Gasel. Tikai, man liekas, tev pašam būs žel aizbraukt no šejienes un savas mājiņas pilsētā.
— Tā ir gan, — Gasels tik patiesā vaļsirdībā atzīstas, ka es jutos pārsteigts. — Sevišķi žēl mājiņas.
— Neraizējies, Gasel, — es viņu mierinu, — tev nevajadzēs to darīt. Malvilas ticīgie ļaudis svētdienas vakarā par abatu vienbalsīgi ievēlēja mani.
Aiz muguras dzirdu kādu ieirgojamies; man liekas, tas ir Kolēns, taču es neatskatos. Bet Gasels apstājas un ar savām izvalbītajām acīm veras manī. Tā kā acis viņam izspiedušās, turklāt uzacis augstu uzrautas, sejai piemīt mūžīga izbrīna izteiksme. Sīs pašas īpatnības pēc Gasela seja izskatās muļķīga, taču tāds iespaids ir maldīgs, jo Gasels nepavisam nav dumjš. Viņa izstīdzējušā kakla vienā pusē es pamanu pietūkumu. Tas droši vien ir kākšļa aizsākums, bet, tā kā ar šo kaiti parasti sirgst tikai pavecākas sievietes, tad esmu ļoti izbrīnījies. Sā vai tā, nabaga zēnam, liekas, kaut kas nav kārtībā ar dziedzeriem.
— Vai mācītāja kungam jūs jau to teicāt? — Gasels savā smalkajā balstiņā vaicā.
— Nē, vēl kaut kā nav iznācis.
— Mācītāja kungs par to būs gauži apbēdināts, — Gasels saka, jau atkal soļodams man līdzās.
Manuprāt, tam vajadzēja nozīmēt, ka viņš, Gasels, nepavisam nejūtas apbēdināts. Droši vien domas par to, ka būtu jādodas prom un jāzaudē patīkamā iespēja spodrināt un aizvien no jauna uzkopt jau tā tīro mājiņu, viņam šķiet briesmīgas. Patiesībā šis Gasels nemaz tik pretīgs nav. Labestīgs vientiesītis, kurš dievina savu dvēseles ganu un par to vien sapņo, kā ar koši sacirtoticm matiem, nevainojami baltā uzsvārcī un ar neskartā šķīstībā saglabātu dvēseli kādu dienu nokļūt jaunavas Marijas klēpī. Vispār nekaitīgs cilvēciņš. Bet varbūt tomēr savā ziņā bīstams, ja viņš pakļaujas tādam cilvēkam, kāds ir Filbērs, un samierinās ar netaisnību.
Pagraba durvis noslēgtas. Atslēgu divas reizes pagriežot, Gasels tās atdara un ieiet telpā, kurā savākti no Larokas iedzīvotājiem ar viltīgu pierunāšanu izkrāptie labumi. Pagrabs pārdalīts divās daļās. Pirmajā, kur atrodamies mēs, pārtikas krājumu nav. Gaļas produkti, vīns un citas pārtikas vielas glabājas aiz durvīm, kuras nodrošinātas ar milzīgu piekaramo slēdzeni. Tur Gasels man neatļauj ieiet. Tikai, kamēr viņš nodalījuma durvis atdara un tās atkal noslēdz, es pagūstu tur iemest skatienu.
Priekšējā telpā statīvos salikti šaujamie ieroči, bet plauktos rūpīgi sašķirotas patronas.
— Tā, — Gasels neskanīgi nosaka, — šeit tu vari izvēlēties.
Par šādu devīgumu esmu pārsteigts. Taču tūlīt atskārstu — tas izskaidrojams vienīgi ar to, ka Filbērs un Gasels nenieka nesajēdz no ieročiem. Taču es ne ar vienu vaibstu neizrādu savu izbrīnu un uzmetu skatienu arī Kolēnam, lai tikai viņš nepasaka kādu vārdu nevietā. Saskaitu pavisam vienpadsmit ieročus, bet šo vienpadsmit vidū, kas lielāko tiesu ir parastās laucinieku divstobrenes, brīnišķīgā izcilībā, tikpat kā tīrosiņu zirgs nožēlojamu ādinieku vidū, atmirdz lieliska Springfīlda firmas šautene, kuru Lormio droši vien savā laikā iegādājies, lai piedalītos kādās augstāko aprindu sarīkotās tropu apvidu medībās. Tas ir dārgs Ierocis, ar kuru pusotra simta metru attālumā iespējams nogāzt bifeli (protams, ar tādu noteikumu, ka turpat tuvumā paslēpušies trīs labi šāvēji, kuru uzdevums ir iejaukties, ja augstais klients izrādījies pārāk nemākulīgs). Tūlīt es to neņemu, bet iepriekš pārbaudu munīciju. Atbilstoša kalibra patronas šeit pietiekamā skaitā. Pārējo divu ieroču izvēle ir ātra: paņemu 22. kalibra šauteni ar optisku mērķēkli, kas droši vien piederējusi Lormio dēlam, un vienu no labākajām medību divstobrenēm. Arī tām munīcijas netrūkst. To saberu vienā no maisiem un turpat ielieku arī visas trīs šautenes, bet Žakē piekodinu maisu cieši apvīstīt ar auklu, lai ieroči ceļā nenoberzētos. Gasels paņem otru maisu, piesaka mums uzkavēties turpat, priekšējā telpā — ta tas teitan esot pieņemts, viņš atvainodamies paskaidro —, bet pats ieiet otrā nodalījumā. Pēc brīža Gasels atgriežas un pasniedz man piepildīto maisu.