Zirgu steliņģos mums ar Armānu rodas domstarpības. Abas ķēves — turpmāk es par tām pastāstīšu sīkāk — kopš sprādziena dienas droši vien turētas pusbadā, jo dzīvnieki novārguši un applukuši. Negribēdams kāpt mugurā tik neizskatīgiem zirgiem, es ķēros pie skrāpja un sukas, lai gan Armāns blenž manī ar īgnu skatienu. Viņš neatkāpjas no manis ne soļa, taču ij nedomā nākt palīgā. Armāns iejaucas tikai tad, kad es pieeju pie jāšanas piederumu kambara, izvēlos divējus seglus un tos uzlieku uz steliņģu šķērssienas.
— Ko tu gribi darīt ar segliem? — viņš sapīkušā balsī iejautājas.
— Protams, apseglot abus zirgus.
— Nekas nebūs, — Armāns paziņo. — Tā es neesmu ar mieru! Man ir rīkojums tev izsniegt abas ķēves, bet par segliem nebija nekādas runas. Pēc izrādes atgādā man tos atpakaļ.
— Bet kā tad zirgus varēs aizjāt uz Malvilu? Vai tāpat neapseglotus? Šitādus zirgus?
— Nav mana daļa. Varēji paņemt līdzi savus seglus.
— Malvilā mums lieku seglu nav. Ko lai es lieku mugurā ķēvītēm?
— Liec, ko gribi.
— Bet, paklau, Armān, es taču Laroku neizputinu. Jums paliek trīs zirgi un treji segli.
— Bet ja tie nolietosies? Ar ko es tos aizvietošu? Turklāt tu pievāc vislabākos. Es pats kopā ar veco Lormio tos nopirku Parīzē pie Ermsa. Lielu naudu par tiem izgāza. Tu labi zini, ko ņem. Deguns tev smalks. Bet es arī pazīstu drēbi!
Neko viņam neatbildu. Sāku atkal ar suku apstrādāt vienu ķēvi. Ka Armāns rūpētos par savu saimnieku interesēm, vienalga, vai tas būtu Lormio vai Filbērs, ir kaut kas pilnīgi jauns. Bet kāpēc viņš ietiepjas? Vai tā būtu sīka atriebe par salēkšanos ar Kolēnu?
— Nevaru saprast, kāda velna pēc tu tā centies? — pēc brīža es ieminos. — Filbēram segli bijuši nebijuši.
— Tā jau nu gan būtu, — Armāns piekrīt. — Vienīgais, uz ko viņam nags, tā ir kumēdiņu spēlēšana. Bet, ja es Filbēram teikšu, lai šos seglus neatdod, jo tie maksā lielu naudu, tad viņš tev noteikti parādīs garu degunu. Vismaz par velti tu ne velna nedabūsi.
No viņa vārdiem es izdaru divus secinājumus. Vispirms, skaidri jaušams ir neliels izspiešanas mēģinājums. Otrkārt, pilnīgs cieņas trūkums pret savu saimnieku, Un tas, savukārt, liek domāt, ka abi nekrietne]i havā starpā sadalījuši varu, bet Gasels un Fabrelatrs viņiem tikai velkas astē, bez tiesībām kādu vārdu līdzi runāt.
— Redzi, Armān, — es ierunājos un izslienos ar suku vienā, bet skrāpi otrā rokā. — Nesaki Filbēram
neko,
— Nezinu, kā iznāks.
— Tev nav nekādas jēgas to darīt.
— Bet nav arī nekādas jēgas to nedarīt.
Tā, tagad viss skaidrs. Uzsmaidu Armānam, lai apliecinātu, ka esmu viņu sapratis un nedomāju skopoties. Taču viņš vairs neko nesaka. Es atkal sāku strādāt ar skrāpi. No tā, ka pārrunas ieilgušas, ķēvītes baltais kažoks tikai iegūst. Spodruma ziņā tas jau var sākt sacensties ar Gasela balto uzsvārci.
Ar abiem elkoņiem atbalstījies uz steliņģu starpsienas, Armāns nolūkojas manī, bālganās skropstas pār ūdeņainajām acīm blisinādams.
— Tev ir varen smuks gredzens, — beidzot viņš ieminas.
— Vai gribi to uzlaikot?
Novelku gredzenu no zeltneša un pasniedzu viņam. Biezās lūpas kāri pastiepis, viņš to aplūko, tad aptausta un beidzot uzspīlē uz mazā pirkstiņa. To paveicis, uzliek delnu uz starpsienas un ar puspievērtām acīm tīksminās ap gredzenoto pirkstu. Tad arī es nolieku suku un skrāpi un sāku apseglot ķēves. Mēs vairs nepārmij am neviena vārda.
Abas baltās ķēves es savā laikā tiku nopircis no kāda cirka mākslinieka, kuram vajadzēja atsacīties no uzvedumiem. Vienu ķēvīti sauca par Morgānu, otru — par Meluzīni. Sie vārdi man nepalika, taču jāatzīst, ka uz cirka afišām tiem vajadzēja izskatīties lepni.
Abas bija sniega baltumā, ar garām astēm un kuplām krēpēm.
Vecais Lormio tās ieraudzīja pie manis un par varēm gribēja nopirkt kopā ar trim kastrētiem angļuarābu sugas zirgiem. Veltīgi es nopūlējos viņam ieskaidrot, ka tie ir cirka izrādēm vai kinostudiju vajadzībām speciāli apmācīti, bet parastām izjādēm bīstami zirgi. Taču viņš neatlaidās un, būdams ietiepīga rakstura cilvēks, beidzot panāca savu. Visus piecus vai nevienu — tāds bija viņa noteikums. Tad nu es arī piekāpos. Lai gan samaksātā summa bija tik liela, ka runāt par piekāpšanos šeit īsti nebūtu vietā.
Es domāju, ka Lormio savos staļļos ilgi neturēs zirgus, kuriem pats baidās mugurā kāpt. Taču tā nenotika. Tie viņam noderēja sava prestiža celšanai. Septiņdesmit sestā gada vasarā viņš pa divi lāgiem lūdza Biržitu ar tiem izjāt par godu saviem viesiem, maksādams divi simti franku par katru seansu. Tiesa, galvenais izrādes numurs bija kritieni. Taču materiāli ieinteresētā Biržita par tādu samaksu būtu bijusi ar mieru katru dienu krist no zirga.
Kad es beidzot parādījos pils laukumā, vezdams aiz pavadas Morgānu, bet man nopakaļ nāca Armāns ar Meluzīni, visi larokieši jau bija sapulcējušies pils terasē. Piegāju viņiem tuvāk un lūdzu nesteigties man palīgā un neuztraukties, ja es noveltos no zirga. Patiesībā tāds lūgums bija lieks. Tā kā es larokiešiem tagad aizstāju televīzijas izrādi, tad, pats par sevi saprotams, viņi varēja būt tikai pasīvi vērotāji. Skatītāju sejās atplaiksnījās bērnišķīgs prieks, taču laiku pa laikam viņi uzmeta biklus mirkļus Filbēram, it kā juzdamies vainīgi par to, ka iedrošinājušies šeit sapulcēties, lai papriecātos. To redzot, man sažņaudzās sirds.
Bumbas sprādziens zālienu pils laukumā bija tikai apsvilinājis rūsganu, nevis pilnīgi izpostījis. Apgāju divas reizes apkārt laukumam, kas ar apdegušo zāli atgādināja salmu paklāju, gan ar acīm, gan kājām pārbaudīdams, cik stingra ir augsne. To nevarēja uzskatīt par sliktu, jo lietū zeme gan bija atvilgusi, taču ne tadā mērā, ka būtu kļuvusi staigna. Uzlēcu seglos un apjāju soļos vēl divus apļus, bet pēc tam vēl vienu, jau likdams Morgānai izpildīt dažādus paņēmienus, lai pārliecinātos, ka tā nav aizmirsusi dresūru. Tad uzsāku ceturto apli un devu ķēvei zīmi, pareizāk sakot, veselu virkni zīmju, paskubinādams viņu galvenā numura izpildei. Saspiedu ar abiem stilbiem Morgānas sānus, saņēmu pavadu kreisajā rokā, tad vēl ciešāk sakļāvu kājas un piepeši pametu uz augšu labo roku. Morgāna tūlīt reibinošā ātrumā sāka lēkāt un līdzīgi vilciņam virpuļot uz visām pusēm tā, ka, no malas noskatoties, likās, ka zirgs par katru cenu cenšas izmest jātnieku no segliem, lai gan patiesībā tas tikai paklausīgi izpildīja dotās pavēles. Izpurināts es tiku pamatīgi, bet nekādas briesmas man nedraudēja pat tajos mirkļos, kad es šķietami izmisīgi ar pastieptu roku tvarstīju gaisu, it kā vairs nespēdams -noturēties trakojošā zirga mugurā.
Izdarīju trīs šādu lēcienu sērijas, ko nomainīja īsi atelpas brīži, un tad, apjājis vienu apli soļos, nokāpu ne zirga.