Filbērs ar svinīgu seju stāvēja skatītāju pirmajā rindā starp Gaselu un Fabrelatru. Atbalstījies uz mūra balustrādes, viņš uzsauca man īsu «bravo» un divas reizes it kā sasita plaukstas. Bet tad notika kaut kas pilnīgi negaidīts. Filbēra plakšķus pārbrāzmoja nevaldāms sajūsmas vilnis. Visi larokieši aplaudēja cik vien spēka, un aplausi turpinājās vēl ilgi pēc tam kad Filbēra pāris skopie pieklājības plakšķieni jau sen bija izskanējuši. Saīsinādams Meluzīncs kāpšļu siksnas, es tīšām vilcinājos, paslepšus vērodams Filbēru. Viņš stāvēja nobālis, ar sakniebtām lūpām un šaudīgu skatienu. Jo ilgāk turpinājās aplausi, nepavisam vairs neatbilzdami manam īslaicīgajam sniegumam, jo skaidrāks kļuva, ka tie patiesībā vērsti pret Filbēru.
Es atkal iesēdos seglos. Ar Meiuzīni bija pavisam cita programma. Tās galvenā nagla bija kritieni. Cik jauks un paklausīgs dzīvnieks ir Meluzīne! Un cik daudz naudas tā bija ienesusi savam kaskadierim, kad filmu uzņemšanas laikā tai vēl un vēl nācās krist no pretinieka lodēm, ievadījums šiem kritieniem bija diezgan ilgs. Meluzīnei vajadzēja iesildit visus muskuļus, lai droši, nekādu ļaunumu nenodarot, varētu sabrukt zemē. Līdzko jutu, ka lēkšotāja iesilusi, es izņēmu kājas no kāpšļiem un to siksnas parāvu augšup seglu priekšā. Pēc tam sasēju pavadu mezglā, lai tā būtu īsāka un zirgs kritienā nevarētu tajā sapīties. Bet pēc tam laidu ķēvīti auļos. Biju nolēmis kritienu izdarīt apļa pagriezienā, izejot uz taisnes pilij vistuvākajā vietā. Tikko šis pagrieziens bija sasniegts, es pievilkti kreiso pavadu, bet pats nosvēros uz pretējo pusi, tādējādi laupīdams Meluzīnei līdzsvaru. Zirgs nogāzās, gluži kā lodes ķerts. Es aizkūleņoju pāri viņa kaklam un aizvēlos pa kaujas lauku krietnu gabalu tālāk. Skatītāji izbailēs ievaidējās, lai man pieceļoties atvieglojumā nopūstos. Bet Meluzīne visu laiku gulēja kā sastingusi, pat galvu piespiedusi pie zemes, ar aizvērtām acīm. Es piegāju tuvāk, atraisīju pavadu un paklakšķināju ar mēli. Un mirklī ķēvīte pielēca kājās.
So programmu es nodemonstrēju divas reizes, bet, tā kā pēdējā kritienā diezgan pamatīgi sasitos, nospriedu, ka esmu devis Katī pietiekami laika un arī larokiešiem jābeidz uzjautrināties. Nokāpu no zirga un ar zināmu izaicinājumu pametu pavadu Armānam. Aiz patmīlības viņš to satvēra. Tā kā Armāns jau turēja Morgānu, abas rokas viņam tagad bija aizņemtas.
Un tad sākās gluži neiedomājama jezga. Aplausi dārdēja vēl nevaldāmāk — es sacītu, pat ar tādu kā apzinātu niknumu un spītu — nekā pēc manas pirmās uzstāšanās. Droši vien daļēji tāpēc, ka Armāns uz laiku bija padarīts nekaitīgs, bet daļēji arī tālab, ka šķietami sportiskā sajūsma varēja noderēt par labu aizsegu šādai izrīcībai, skatītāji metās lejup pa kāpnēm, izskrēja zālienā un, skaļi klaigādami, drūzmējās ap mani. Galerijā palika tikai Filbērs ar Gaselu un Fabrelatru — smieklīgi sīciņa, izolēta grupa. Armāns gan bija tepat laukumā, bet viņa uzmanību pilnīgi piesaistīja abi zirgi, kurus pūļa pēkšņais skrējiens bija pārbiedējis. Tie tikai ar pūlēm bija novaldāmi, tāpēc Armāns, muguru man pagriezis, turēja tos visiem spēkiem. To redzēdami, larokieši vairs neapmierinājās ar aplausiem vien, bet sāka skandēt manu vārdu, itin kā notiktu kāds plebiscīts. Vairāki no vietējiem iedzīvotājiem, iepriekš pārliecinājušies, ka viņus neredz Filbērs, kurš nekustīgi stāvēja terasē, ar vērīgām un dusmu pilnām acīm nolūkodamies notiekošajā, tīšām pārmērīgi skaļās balsīs uzsauca: «Paldies tev, Emanuel, arī par to, ka pats sadalīji mums pārtiku!»
Visā šajā situācijā bija jaušams slēpts dumpības gars, un tas mani ļoti pārsteidza. Uz mirkli prātā pat pavīdēja doma, vai nevajadzētu izmantot izdevīgo mirkli, lai satriektu Filbēra varu. Tomēr — Armāns bija apbruņots, bet es savu šauteni pirms izjādes biju atdevis Kolēnam, kurš pašreiz aizrāvies dedzīgā sarunā ar Aņesu Pimonu. Arī Tomā stāvēja domās iegrimis. Bet Žakē vispār tuvumā nemanīja. Turklāt es uzskatīju — un aizvien esmu uzskatījis —, ka līdzīgi pasākumi prasa jo rūpīgu sagatavošanos. Tāpēc es izspraucos no pū|a un gāju pie Filbēra.
Panākdamies man pretim, viņš Gasela un Fabrelatra pavadībā nokāpa no terases kāpnītēm. Viņa dziji iegrimušās valdonīgās acis neuzlūkoja mani, tās stingi vērās ļaužu barā, kurš pirms mirkļa gavilēdams tepat bija drūzmējies, bet tagad, viņam tuvojoties, pašķīrās un apklusa. Vēsā balsī Filbērs apsveica mani ar veiksmīgo uzstāšanos, taču pat nepaskatījās uz manu pusi. Vērīgām acīm viņš pārlūkoja savas draudzes locekļus, it kā cenzdamies nomaldījušās avis atgriezt uz patiesības tekas. Lai cik pretīgs Filbērs bija, nevaru noliegt, ka es apbrīnoju viņa savaldību un ietekmes spēku. Viņš pavadīja mani līdz pils vārtiem, bet ne soli tālāk. Tā vien likās, ka viņam nepatiktos pēc manas aiziešanas atrasties vienam ārpus vārtiem draudzes locekļu ielenkumā.
Filbērs atvadījās bez savas ierastās glumās pieglaimības. Viņš nebārstīja laipnības un arī neuzaicināja viņu atkal apciemot. Tikko no pils pagalma bija iznācis pēdējais larokietis un Kolēns izvedis zirgus, vārti ar blīkšķi aizvērās, noslēpdami mūsu acīm Filbēru, Gaselu, Fabrelatru un Armānu. Es no tā secināju, ka tūlīt tur notiks draudzes padomes sēde, lai pārrunātu, ar kādiem līdzekļiem atkal pārņemt savās rokās avju ganāmpulka vadību.
Bažīdamies, ka Malabārs abu ķēvju dēļ varētu kļūt nevaldāms un šaurajās, cilvēku pārpildītajās ieliņās nodarīt postu, Žakē ar pajūgu bija jau izbraucis ārpus pilsētas. Iziedams pa dienvidu vārtiem, ievēroju, ka pie viena no abiem apaļajiem tornīšiem saglabājusies vēstuļu kastīte, kas gan bija zaudējusi savu koši dzelteno krāsu un pasta uzraksta burtus, pārklājusies rūsganām plēksnītēm un kļuvusi pavisam neglīta.
— Paskat tik, — ieminējās Marsels, kurš gāja man blakus, — tajā ir pat atslēdziņa. Nabaga pastnieks parogļojies tieši tajā brīdī, kad gribējis no kastītes izņemt sūtījumus. Kastītes skārds droši vien bijis nokaitis gluži sarkans, taču sadedzis nav.
Marsels pagrieza atslēdziņu. Kastītes durtiņas bez jebkādas vainas atvērās un atkal aizdarījās. Es pavilku Marselu sāņus un izvedu uz Malžakas ceļa.
— Atslēdziņu pievāc un uzglabā. Ja man būs kas tev ziņojams, kāds no mūsējiem ieliks kastītē zīmīti.
Marsels piekrītoši pamāja ar galvu. Es draudzīgi nolūkojos viņa melnajās, gudrajās acīs, uz degungala drebošajā kārpā un platajos milža plecos, kas tomēr nespēj pasargāt no skumjām, kuras es jau manu iezogamies viņa sirdī. Kādu brīdi mēs vēl parunājamies. Ēs saprotu, kā Marsels jutīsies, kad viens atgriezīsies savā mājiņā bez Katī, bez Evelīnas, labi zinādams, ka turpmākās dienās viņam nāksies paciest Filbēra dusmas un pārtikas devas samazināšanu. Taču pienācīgi sakopot savas domas es nespēju. Visu laiku man prāta Malvilas pils, un es tā vien degu kvēlā nepacietība ātrāk atgriezties mājās. Ārpus Malvilas mūriem es jutos tikpat neaizsargāts un pamests kā gliemezis bez savas gliemežnīcas.
Kamēr mēs ar Marselu sarunājamies, es nolūkojos cilvēkos, kas iznākuši mūs pavadīt. Seit ir itin visi pie dzīvības palikušie Larokas iedzīvotāji, pat abi zīdaiņi ar viņu mātēm — Mariju Lanuaiju, jaunā miesnieka sievu, un Aņesu Pimonu. Mjeta bezgala sajūsmināta staigā no viena pie otra, bet Falvina, pārguruši no lielās iztērzēšanās ar visām Larokas pjāpukulēm, jau apsēdusies vezumā pie Žakē, kurš tikai ar pūlēm novalda satraukto, nemitīgi zviedzošo Malabāru.
Pēc dienasvidus saules apmirdzētajām larokiešu sejām es redzu, cik priecīgi viņi par to, ka uz bridi izrāvušies ārpus pilsētiņas smacīgajiem mūriem. Taču tajā pašā laikā ievēroju, ka pat tagad, kad Fabrelatra tuvumā nav, viņi sarunās nepiemin ne savu dvēse|u ganu, ne pārtikas produktu sadali, ne šodien pieredzēto Armāna sakāvi. Un es sāku noģist, ka ar sīkām viltībām un gudri aprēķinātām tenkām Filbēram izdevies radīt vispārēju nodevības, neuzticības un nedrošības gaisotni. Pamanu arī to, ka viņi pat neiedrošinās tuvoties Judītei, Marselam un Pimonam, it kā reliģiskā vara šos cilvēkus būtu pakļāvusi baznīcas lāstiem. Un arī ap mani viņi vairs nepulcējas tādā aizrautībā, kā to vēl nesen bija darījuši pils laukumā. Tā vien liekas, ka Filbērs ar savām vēsajām atvadām jebkuru tuvošanos man būtu darījis bīstamu. Kad es pēc brīža visiem kopīgi uzsaucu «uz redzēšanos!» — atvadu sveicienu, no kura Filbērs ar gudru ziņu bija izvairījies —, larokieši, iesāņus turēdamies, man atbild tikai ar skatieniem, bīdamies ko sacīt balsī vai ar žestiem. Skaidrs, ka viņi jau atkal sākuši pakļauties, juzdami, ka Filbērs liks viņiem dārgi samaksāt par produktu vienlīdzīgo sadali. Un tā vien liekas, ka, nule ar gardu muti notiesājuši atvesto maizi un sviestu, viņi pat gatavi izsacīt pārmetumus par manu rīcību …