Tāda izturēšanās mani apbēdina, taču es viņus nenosodu. Verdzībai piemīt sava baismīga iekšēja loģika. Ieklausos vārdos, ko man saka Marsels, kurš palicis šeit, lai viņiem palīdzētu, bet ar kuru neviens no Larokas iedzīvotājiem, izņemot Pimonu un Judīti, vairs nesarunājas. Jā, Judīte šeit ir tikpat kā debesu sūtīta! Revolūcijas nerimtīgais nemiera gars! Viņa ir mūsu Žanna d'Arka — lai gan «pārpratumu novēršanai» pati apliecināja, ka neesot jaunava. Judīte pamanījusi, ka
Marsels noskumis, jo pēkšņi iznirst blakus un satver viņa delinu. Marsels labprāt to atstāj Judītes ziņā — tas redzams no tā, ar kādām pateicīgām acīm viņš nolūkojas sievišķīgā vikinga raženajā augumā.
No Pimona larokieši izvairās mazāk. Es viņu redzu sarunājamies ar diviem vīriešiem, kuri izskatās pēc zemniekiem. Ar acīm sameklēju Aņesu. Viņa tepat netālu. Kolēns nodevis Morgānas pavadu nerunīgajam, nervozajam Tomā un pats tikai ar lielām pūlēm var novaldīt Meluzīni, taču turpina tērzēt ar Aņesu. Kādreiz mēs bijām sāncenši. Pēc savas ierosmes viņš aizgāja no cīņas lauka un, runājot Rasina vārdiem, «sirdij savai citu mājasvietu rada». Bet, kad arī es atkāpos no Aņesas, viņa, kurai nupat vēl bija divi pielūdzēji, palika pavisam bešā. Tur nu gan būtu ko skaisties, ja vien Aņesa vispār to spētu. Es ievēroju, ka viņa pret Kolēnu izturas vēlīgi, tikai visu laiku piesargās no nemierīgās Meluzīnes. Bet Mjeta izmanto Aņesas izklaidību, lai apmīļotu viņas zīdainīti. Dīvaini, ka es nemaz neesmu greizsirdīgs. Satraukums, kas manī uzvilnīja, Aņesu ieraugot, ir jau aprimis.
Atvadījies no Marsela, es pieeju pie Tomā un klusā balsī saku viņam:
— Tu kāp mugurā Morgānai.
Tomā paskatās uz mani, tad uzmet izbiedētu mirkli ķēvītei.
— Vai tev prāts! Pēc visa tā, ko es nupat redzēju!
— Tu redzēji tikai Morgānas cirka numurus. Ķēvīte ir pavisam rāma.
Pāris vārdos paskaidrojis, kādus žestus viņš nedrīkst izdarīt, es no Kolēna paņemu Meluzīni, jo Malabārs vairs nav novaldāms. Ielecu seglos un pajāju gabaliņu uz priekšu. Tomā man tūlīt seko. Pirmajā ceļa pagriezienā es no rikšiem atkal pāreju uz soļiem, jo baidos, ka Malabārs, ķēves vairs neredzēdams, pārāk strauji varētu mesties mums pakaļ. Tomā tūlīt piejāj man cieši līdzās un klusēdams paskatās uz mani. Tomā acīs vairs nav manāms nekas no viņam raksturīgā miera.
— Tomā!
— Klausos! — viņš atbild apvaldītās dusmās.
— Nākamajā līkumā pārej uz rikšiem un jāj mums pa priekšu. Piektajā kilometrā ceļi sadalās, un tur uzstādīts akmens krusts. Pie tā pagaidi mani.
— Atkal kaut kādi noslēpumi, — Tomā īgni noburkšķ, taču tūlīt ar papēžiem piecērt Morgānai pie sāniem. Ķēvīte uzņem savu līgano riksi.
Mirkli padomājis, es viņu panāku.
— Tomā!
— Klausos! (Vēl aizvien nelāgā omā un uz mani neskatīdamies.)
— Ja ieraugi kaut ko negaidītu, atceries, ka tu sēdi mugurā Morgānai, un nepacel augšup labo roku. Citādi tu atjēgsies tikai tad, kad gulēsi jau zemē.
Izbrīnītām acīm viņš blenž manī, bet tad visu saprot. Acumirklī viņa seja noskaidrojas, un, aizmirsdams savas bailes no Morgānas, viņš laižas auļos. Neprātis! Uz šķembām klātā ceļa! Būtu jājis vismaz pa apmali!
Saturu Meluzīni. Metru piecdesmit mums aiz muguras Malabārs sasniedzis lēzeni lejup vedošu ceļa posmu, kur viņš nekādā ziņā nedrīkst laisties straujākā riksī. Man gribas pabūt vienam, lai pārdomātu Larokā gūtos iespaidus. Esam tikai kādus piecpadsmit kilometrus no Malvilas. Taču šeit pavisam cita pasaule. Un cits organizācijas tips. Visa pilsētiņas lejas daļa, kuru ziemeļu virzienā neaizsargāja vai vismaz pietiekamā mērā nenosedza augstā klints, iznīcināta. Trīs ceturtdaļas iedzīvotāju gājuši bojā. Gluži nekādas sabied
riskās dzīves, kā to labi uztvēris Marsels. Bads, bezdarbība, tirānija. Turklāt vēl nedrošības sajūta. Nocietināta vieta, taču tikpat kā neaizsargāta, neraugoties uz izcilām aizsardzības iespējām. Pietiekamā daudzumā ieroči, taču tos neiedrošinās atstāt iedzīvotāju rokās. Auglīgākā zeme visā apkaimē, taču tās nesto augļu sadale būs acīm redzami netaisnīga. Mazā, nelaimīgā, badā mirstošā un nevienprātības sašķeltā pilsētiņa, kurai nezin vai maz izdosies izdzīvot.
Es no larokiešiem vairs nebīstos. Zinu, ka Filbēram nekad neizdosies tos uzkūdīt pret mani. Bet es esmu nobažījies par viņiem, man viņu žēl. Un šajā brīdī, Meluzīnes rikšu ritmā seglos šūpodamies, apņemos viņiem turpmākajās nedēļās un mēnešos palīdzēt, cik vien spēšu.
Uzmetis acis pavadai, ko turu rokās, nobrīnos, kur palicis mans gredzens. Taču tūlīt atceros notikumus Larokas pils zirgu steliņģos. Kāds gan nejēga ir šis Armāns! Tikpat labi es viņam būtu varējis pasniegt strauta oli! It kā zeltam tagad, kad pēc bumbas sprādziena apritējuši jau divi mēneši, būtu kāda vērtība! Sis laiks taču pagājis vai — varētu sacīt arī tā — vēl nav pienācis. Mēs esam atmesti tālu atpakaļ, pirmatnējā attīstības pakāpē, kad apmaiņa vēl notiek tieši, bez dārgmetālu starpniecības. Dārgmetālu un naudas laikmets mums ir tālā pagātnē vai arī tikpat tālā nākotnē. Varbūt mūsu mazbērni to pieredzēs, bet mēs paši — nekad vairs.
Meluzīne sasmailē ausis un izjauc soļu ritmu — dažu metru attālumā no mums ceļa vidū iznirst sīks augumiņš ar saules spozmē mirdzošiem matiem. Apturu zirgu.
— Es jau tā domāju, ka sastapšu tevi, — Evelīna saka, droši nākdama mums pretim. Līdzās zirga spēcīgajam augumam viņa izskatās pavisam sīciņa' un trausla. — Ēs aizlaidos no šiem abiem. Visu laiku tik bučojas un bučojas. Itin kā nekas prātīgāks nebūtu darāms! Un itin kā manis tur nemaz tuvumā nebūtu!
Smiedamies es nokāpju no zirga.
— Sēdies, tūlīt aizjāsim pie viņiem.
Es meitenīti uzceļu seglos, kur viņa aizņem pavisam maz vietas.
— Ar abām rokām turies pie seglu loka.
Uzkāpju zirgā, pavadu izkārtodams tādējādi, lai tā sīciņo augumu apņemtu no abām pusēm. Evelīnas galva tikko sniedzas man līdz zodam.
— Atbalsties man pret krūtīm.
Laižu Meluzīni atkal rikšos, bet jūtu Evelinu drebam.
— Nu, kā ir?
— Mazdrusciņ baidos.
— Atbalsties ciešāk. Nesaspringsti. Sēdi brīvāk.