— Briesmīgi krata.
— Nokrist tu nevari, manas rokas satur tevi no abām pusēm.
Iekārtojos tā, lai meiteni stingrāk satvertu, un klusēdams nojāju divus vai trīs simtus metru.
— Tā, vai tagad labāk?
— Jā, — Evelīna-atbild jau citādā, skanīgā balsī. — Varen jauki! Es esmu bruņinieka līgava, un viņš mani ved uz savu pili.
Meitene to sagudrojusi, lai atvairītu izbailes. Runādama viņa pagriež galvu uz manu pusi, uz kakla jūtu meitenes silto elpu. Pēc brīža viņa ieminas:
— Tev vajadzētu iekarot Laroku un Kursēžaku.
—Ka — iekarot?
— Ar ieročiem rokās.
So izteicienu viņa droši vien atceras no pēdējām
mācību stundām vēsturē. Un tās tad arī uz laiku laikiem paliks Evelīnas pēdējās vēstures mācību stundas.
Un kas ar to tiktu grozīts? — es pajautāju.
— Tu ar zobenu rokā sodītu Armānu un Filbēru un pats kļūtu par šīs zemes ķēniņu.
Es sāku smieties.
— Nav vārdam vietas, tā ir jauka rīcības programma. Sevišķi man patiktu «sodīt ar zobenu rokā».
— Tātad — norunāts? — Evelīna pagriežas atpakaļ un ar svinīgām acīm nolūkojas manī.
— Es vēl padomāšu.
Meluzīne iezviedzas. Viņai atbild Malabārs, kurš rikšo mums aiz muguras kādu četrdesmit metru attālumā. Bet priekšā ceļa līkumā piepeši iznirst Morgana, bezceremoniāli uzlikusi purnu uz galvas Tomā, kurš skūpstās ar Katī.
— O, cik smieklīgi viņi visi trīs izskatās! — iesaucas Evelīna.
— Emanuel, — saka Tomā, miglainām acīm uz mani skatfdamies. — Vai es drīkstu uzcelt Katī seglos?
— Nē, to tu nedrīksti.
— Bet tu pats esi uzcēlis Evelīnu.
— Tas ir pavisam cits smagums. Un apjomi ir pavisam citi,..
Mēles galā man bija piebilde: arī jātnieks pavisam cits. Taču Katī dēļ es to nepasaku.
Tūlīt klāt arī Malabārs, kas ļoti uztraucies, un, tā kā Žakē viens vairs nespēj ērzeli novaldīt, no vezuma nokāpj Kolēns, lai to saturētu pie galvas, kamēr Katī nosēžas blakus savai vecmāmuļai. Kādreizējie «Dīķu» ļaudis ir gan priecīgi, taču neizrāda nekādu izbrīnu, jo, no Larokas izbraucot, Mjeta bija pajūgā atradusi maisos ietītos čemodānus, tos atvērusi un pazinusi māsas mantas.
— Nāc, Tomā, — es saku, pajādams gabaliņu uz priekšu. — Ja mēs paliksim tik tuvu, Malabārs nebūs novaldāms.
Tikko atstatums man liekas piemērots, es no rikšiem pāreju uz soļiem.
— Emanuel, — Tomā ierunājas aizelsies, it kā būtu kājām skrējis. — Kati grib, lai tu rītdien mūs salaulā.
Es noskatos uz Tomā. Nekad viņš vēl nav izskatījies tik skaists. Sengrieķu statuja, kurā viņš līdz šim bija it kā ieslēdzies, tagad šķiet atdzīvojusies. No viņa acīm, nāsīm un pavērtās mutes versmo dzīves kvēle. Es neticīgi atkārtoju:
— Katī grib, lai es jūs rītdien salaulāju?
— Jā.
— Un tu?
Pārsteigts viņš paskatas uz mani.
— Pats par sevi saprotams, ka arī es.
— Tas nemaz nav pats par sevi saprotams. Galu galā, tu taču esi ateists.
— Ja tu runā tā, — viņš paskarbi atcērt, — tad atļauj atgādināt, ka tu neesi īsts garīdznieks.
— Te nu tu alojies, — es atbildu. — Filbērs gan nav īsts garīdznieks, viņš par tādu tikai uzdodas. Turpretim manas garīdznieka tiesības izriet no to cilvēku ticības, kuri mani ievēlējuši šajā amatā. Es esmu, tā sakot, viņu ticības izstarojums. Tāpēc es arī izturos visaugstākā mērā nopietni pret tām kulta izdarībām, kuras no manis tiek sagaidītas.
Tomā dzijā izbrīnā blenž manī.
— Bet tu taču pats, — viņš beidzot ieminas, — nemaz neesi ticīgs.
— Mēs nekad vēl neesam iztirzājuši manas reliģiskās jūtas, — es pasausi attraucu. — Taču jautājumam,
vai es esmu ticīgs vai neticīgs, nav nekāda sakara ar manu abata amata pienākumu izpildi.
Pēc īsa brīža Tomā drebošā balsī noprasa: > — Vai tas nozīmē, ka tu atsakies mūs salaulāt, tāpēc ka es esmu ateists?
— Nepavisam ne, — es iesaucos, — nekādā ziņā! Tava laulība gūst likumīgu spēku jau tāpēc vien, ka tu to vēlies. Pietiek ar tavu un Katī vēlmi, lai jūsu apvienošanās stātos spēkā.
Taču mazliet vēlāk piebilstu:
— Tu vari būt mierīgs, es jūs salaulāšu. Tas gan ir neprāts, bet es to izdarīšu.
Sašutis viņš noskatās manī.
— Neprāts?
— Kas gan cits! Tu gribi salaulāties tikai tāpēc, ka Katī, vadīdamās no bojā gājušās pasaules priekšstatiem, vēlas, lai jūsu apvienošanās būtu svaidīta ar laulības ceremoniālu pat tad, ja viņa nemaz nedomā saglabāt tev uzticību.
Tomā nodreb un tā pievelk pavadu, ka Morgāna apstājas kā zemē iemieta un līdzi tai arī Meluzīne.
— Gribētos zināt, no kurienes tu kaut ko tādu esi grābis.
— Ne no kurienes. Tās gluži vienkārši ir manas
domas.
Viegli iespiežu papēžus zirgam sānos. Tomā dara to
pašu.
— Tātad tu domā, ka es rīkojos aplam, jo viņa mani pievils? — Tomā iejautājas vairāk jau ar bažām nekā ironiju.
— Tu rīkojies aplam no jebkura viedokļa. Tev taču zināma mana nostāja: monogāmija nav iespējama tādā sabiedrībā, kas sastāv no sešiem vīriešiem un divām sievietēm.
Klusums.
Pēc brīža Tomā atsāk sarunu?
— Es viņu mīlu.
Ja man nevajadzētu turēt pavadu, es paceltu rokas pret debesīm.
— Bet es ari viņu mīlu! Tāpat Meisonjē! Un Kolēns! Un Peisū iemīlēs, tikko viņu ieraudzīs!
— Es to nedomāju šādā nozīmē, — Tomā iebilst.
— O, tu domā gan šādā nozīmē! Nav pat divas stundas pagājušas no tā brīža, kad tu viņu pirmo reizi redzēji.
Gaidu, ko viņš atbildēs, taču lielajam strīdniekam pārgājusi patika ielaisties tālākā diskusijā.
— Labi, — viņš pikti nosaka, — tu mūs salaulāsi vai ne?
— Es jūs salaulāšu.
Sausā tonī pateicis man paldies, Tomā apklust kā ūdeni mutē ieņēmis. Nolūkojos viņā. Runāt viņam vairs nav patikas. Vienīgais, ko viņš vēl vēlas, ir palikt vienatnē un sapņot par Katī, ja jau Morgānas dēļ šobrid nav iespējams būt ar viņu kopā. Sejā viņam atmirdz savāds gaišums, kas šķiet izstarojam no katras miesas poras. Un šis no viņa dziļākās būtības izplūstošais mirdzums mani aizkustina. Es savu jauno draugu Tomā apskaužu, bet tajā pašā laikā man viņa arī drusku žēl. Maz sieviešu viņš pazinis, ja Katī līdzīga meitene uz viņu atstājusi tik spēcīgu iespaidu. Bet lai jau puisis ļaujas vien šiem laimes mirkļiem. Gan viņš drīz iepazīs arī sirdssāpes. Palaižu Meluzīni auļos un aizjāju Tomā garām, aizbildinādamies, ka gribu jāt pa ceļa malu. Tomā auļo man nopakaļ.
Pēc tam krietnu stundu dzirdama tikai mūsu zirgu kāju dipoņa, bet kaut kur tālāk mainīgā atstatumā klakšķ Malabāra pakavi un pa ceļa šķembām dārd pajūga riteņi.
Nez kāpēc katru reizi sirds man palecas, kad es no tālienes ieraugu Malvilas pili. Kādus simts metrus šaipus vārtu torņa redzu izslejarnies Peisū stāvu. Bise viņam siksnā uz pleca, ģīmis saverkšķīts platā smaidā, iis apstājos.
— Ko tu šeit dari? Vai kas noticis?
— Man ir labas vēstis, — viņš paziņo, paplezdams savu smaidu vēl platāku. Un tad uzvarošā balsī piebilst:
— Rinas tīrumiņā sadīdzis sējums!