XIII
Patiesi, mūsu sējums ir sadīdzis.
Es uz ātru roku iekožu šķiņķa šķēlīti, ko Menū burkšķēdama man nogriezusi — viņa dusmojas par to, ka es savu devu esmu atstājis Marselam. Un pēc tam Peisū, platiem soļiem pa priekšu slādams, mani, Kolēnu un Žakē aizved uz Rinas tīrumiņu. Protams, mums līdzi nāk arī Evelīna, kura ne soli neatkāpjas no manis. Mēs ejam, šautenes plecā uzkāruši, jo piesardzības pasākumus negribam pamest novārtā tāpēc vien, ka no larokiešiem vairs nebīstamies.
No tālienes, ejot pa senā strauta oļu gultni, saredzams tikai arums. Taču tur ir jau lekna, melna augsne, kura pēc nolijušā lietus vairs neatgādina agrāko pelniem līdzīgo izdegušo smiltāju. Uzdīgušie asni pamanāmi, tikai pieejot pavisam tuvu klāt. O, tie vēl ir mazi, pavisam, pavisam sīciņi! Tikai dažus milimetrus gari. Un tomēr, redzot kuslos, maigi zaļos asniņus spraucoties no zemes, aiz prieka gribas vai raudāt.
Tiesa, šo zemes gabaliņu mēs esam sevišķi rūpīgi apstrādājuši, tāpat neesam tam žēlojuši mēslojumu, taču, ņemot vērā, ka lietus nolija tikai pirms četrām dienām un saulīte parādījās pirms trim, bet iesētie graudi šaja īsajā laikā piebrieduši un izdzinuši asnus, augšanas spars šķiet tīri vai neticams. Ar delnas virspusi noglāstu zemi. Tā izdveš tādu pašu siltumu kā cilvēka miesa. Un tā vien liekas, ka tajā vajadzētu sajust arī ko asins pulsējutnam līdzīgu.
— Tagad viss plauktin uzplauks! — Peisū tīri vai uzgavilē.
Sis «viss», liekas, apzīmē gan zemi, gan mūsu Rinas piekrastes sējumu, gan arī sagaidāmo ražu.
— Nuja, — Kolēns novelk, —dīgt jau nu dīgst mūsu tīrumiņš, tas acīm redzams, bet… Vajag, lai tas arī sastiebrotu un ieriestu vārpas.
— Pēc pāris nedēļām sējums sāks stiebrot, — Peisū noteiktā balsī paziņo.
— Var jau būt, tikai neaizmirsti, ka tagad ir pavēla vasara. Nevar .vēl zināt, vai vārpas pagūs ienākties un graudi nobriest.
Sāda neticība Peisū liekas vai svētuma zaimošana.
«— Beidz melst blēņas, Kolēn, — viņš bargi nosaka.
Ja labība tik strauji sadīgst, tad tā centīsies atgūt nokavēto.
— Ja tikai… — Žakē bikli ieminas.
Peisū pavērš pret viņu savu nepatikā sašķobīto seju.
— Kas tas par tādu — ja tikai?
— Ja tikai pieturēsies saulainas dienas, — mūsu «dzimtcilvēks» drosmīgi paskaidro.
— Un pa reizītei arī uzlīs, — Kolēns piebilst.
Par šādu neticību sašutušais Peisū tikai parausta savus platos plecus.
— Kā tad nu pēc visām briesmām, ko esam pārcietuši, varētu nespīdēt saulīte vai nenorasināt lietutiņš.
Un, pacēlis stūraino galvu, Peisū paveras debesīs, it kā piesaukdams tās par liecinieku savai pieticīgajai
prasībai.
Tagad, stāvēdams kopā ar biedriem Rinas piekrastes tīrumiņā un turēdams Evelīnas ķepiņu savā platajā saujā, es jūtu, ka manī uzviļņo tā pati neskaidrā, bet spēcīgā pateicības izjūta, ko sevī samanīju toreiz, kad uznāca tik ļoti ilgotais lietus. Es labi apzinos, ka man varētu iebilst — šāda sajūta taču dibinās uz vārdos neizsacītu pieņēmumu, ka kaut kur aiz Visuma robežām pastāv kāds labdarīgs spēks. Jā gan, bet šādā gadījumā tam nav nekāda noteikta veidola. Piemēram, ja es nebaidītos kļūt smieklīgs, tad labprāt nomestos ceļos sējuma malā un noskaitītu: «Paldies tev, siltā zemīte! Paldies tev, kvēlā saulīte! Paldies jums, zaļajiem asniņiem!» Bet no tā jāsper tikai viens solis tālāk, lai dāsno zemi un tās izdiedzētos asniņus simbolizētu kailu meiteņu tēlos, kā darījuši mūsu senči.
Es baidos, ka Malvilas abats atvirzās pārāk tālu no ortodoksālās ticības dogmām.
Pēc mums ari visi pārējie Malvilas pils iemītnieki dodas apbrīnot sadīgušo sējumu, uz turieni, protams, rokrokā saķērušies, aizstaigā arī Tomā ar Katī. Mēs visi izvairāmies pagadīties mīlas pārītim ceļā, jo viņi neviena neredz un var uztriekties cilvēkam tieši virsū. Pēc atgriešanās mājās Tomā izvadā Katī pa visu pili, un tas prasa daudz laika, jo telpu šeit daudz, turklāt liels skaits visādu slepenu nostūru, kuros tik patīkami pakavēties.
Pēcpusdienas cēlienā pēc izjādes es nosegloju Malabāru, un Evelīna, protams, atnākusi steliņģī kopā ar mani. Meitenīte stāv atspiedusies pret aizžogu, taisnie blondie mati viņai šķipsnās noslīguši pār seju, tumšie, loki zem acīm izpletušies vēl platāki, viņa izskatās pavisam vājiņa un nogurusi, turklāt nepārtraukti klepo, kaklā dziļi kaut kam ieguldzoties. Esmu par viņu ļoti noraizējies, jo pirms kāda laika Katī, kas uz brīdi bija nolaidusies zemes virsū, mani brīdināja, ka parasti tādā veidā Evelīnai sākoties astmas lēkmes.
Tad piesarcis un steidzīgs parādās Tomā.
— Kā tad tu tā? — es apjautājos. — Viens, bez Katī?
—' Kā redzi, — viņš samulsis nomurmina.
Un tad atkal apklust. Es izeju no steliņģa, nesdams sev līdzi seglus, un Tomā, neviena vārda nesacīdams, velkas man nopakaļ. E-ē, puis, tu šeit esi ieradies kādā uzdevumā. Turklāt ne visai patīkamā, jo citādi tu nebūtu viens. Tevi atsūtījusi Katī, par to nevar būt nekādu šaubu.
Es aizveru steliņģa durvis, ar muguru atspiežos pret tā sienu un, rokas kabatās sabāzis, blenžu uz savu zābaku purngaliem.
— Redzi, ir tāda padarīšana, — beidzot Tomā neskanīgā balsī novervelē, — ar istabu.
— Ar istabu? — es pārjautāju. — Ar kādu istabu?
— Ar istabu, kur man ar Katī pēc salaulāšanās dzīvot.
— Vai tu gribētu manējo? — es skaļā balsī vaicāju.
— Nē, taču ne jau, — Tomā sašutis atbild. — Neviens negrib atņemt tev istabu.
— Tad varbūt Mjetai viņas istabu?
— Nē, nē. Mjetai istaba vajadzīga.
Laimīgā kārtā, viņš vēl spēj to apjēgt. Taču pēc Turnā balss nojaušu, ka no Mjetas viņš jau attālinajies. Arī no manis, tikai gan citā jomā. Cik ļoti Tomā ir pārvērties! Es par to reizē priecājos un skumstu, turklāt esmu ari greizsirdīgs. Noskatos uz viņu. Puisis pavisam sašļucis. Nu, pietiks viņu zobot.
— Ja es tevi pareizi saprotu, — smaidīdams saku, un Tomā seja tūlīt noskaidrojas, — tad tu gribētu apmesties trešā stāva istabā, kura atrodas blakus manējai, vai ne?
— Jā.
— Un tu gribētu, lai es palūdzu savus biedrus no turienes aizvākties un pārcelties uz pastāvīgu dzīvi vārtu torņa trešajā stāvā?
Tomā nokremšļojas.
— Jā, lai gan tādu vārdu kā «aizvākties» es nelietotu.
Es pasmejos par šo mazo divkosību.
— Labi. Es paskatīšos, kas dotajā virzienā darāms. Vai tavs uzdevums ar to izpildīts? — es labsirdīgi apvaicājos. — Tev nekas cits no manis nav vajadzīgs?
— Nē.
— Kāpēc Katī nenāca tev līdzi?
— Viņa no tevis baidās. Tu esot jestrs cilvēks.
— Jestrs pret vinu?
— Jā.
— Es taču nevaru lakstoties ap tavu nākamo lau« leni. Ja jau tu esi nolēmis doties laulības ostā.
— O, es neesmu greizsirdīgs, — iesmiedamies Tomā piebilst.
Paskaties, cik drošs viņš par sevi, šis jaunais gailēns.
— Vācies ratā. Es paskatīšos, kas izdarāms.
Tomā patiesi aizvācas, un, es nezinu, kādā kārtā, bet manā saujā atkal jau iegūlusies silta roķele.
— Vai tu domā, — Evelīna jautā, pacēlusi pret mani savu biklo sejiņu, — ka manas krūtis arī kādreiz piebriedis? Tādas, kādas ir Katī? Vai pat Mjetai, kurai tās vēl pilnīgākas?