— Neraizējies, Evelīn, gan jau ar laiku piebriedis.
— Tu tā domā? Esmu tik kaulaina. — Viņa bezcerīgi nopūšas, kreiso roku uzlikdama sev uz krūtīm. — Paskaties, tās tik plakanas, gluži kā puikām.
— Nav svarīgi, vai tu esi kaulaina vai tukla, gan jau krūtis piebriedis.
— Vai tu esi drošs par to?
— Jā, pavisam drošs.
— Ai, cik labi, — Evelīna saka un atkal nopūšas. Un tūlīt sāk klepot.
Sajā brīdī piesardzīgi iešķindas vārtu zvans. Pietrūkstos kājās. Acumirklī esmu pie vārtiem un uzmanīgi par dažiem milimetriem atbīdu novērošanas lodziņa aizvaru. Tas ir Armāns uz viena no Larokas zirgiem. Viņš izskatās sadrūmis, plecā viņam bise.
— A, tu tas esi, Armān, — es draudzīgā balsī saku. — Tev brītiņu jāpagaida, kamēr atnesīšu atslēgu.
Aizvaru atbīdu atkal vietā. Protams, atslēgas ir tepat pie rokas, taču man nepieciešams kāds brīdis laika. Steigšus ateju no vārtiem un izrīkoju Evelīnu:
— Aiztec uz māju un pasaki Menū, lai atnes uz vārtu torni glāzes un pudeli vīna.
— Vai Armāns grib vest mani atpakaļ? — Evelīna jautā. Viņa ir nobālusi un klepo.
— Nē jau. Tev nav ko bažīties. Ja viņš gribēs vest tevi prom, mēs viņu sodīsim ar zobenu rokā.
Es iesmejos. Smejas arī Evelīna, taču savādi aizsmakušā balsī un klepodama.
— Paklau, pasaki vēl Katī un Tomā, lai nerādās, un arī pati paliec pie viņiem.
Evelīna aizskrien. Es ieeju sargtorņa pirmajā stāvā, kur visi, atskaitot Tomā, kārto no Kolēna darbnīcas atvestās mantas.
— Pie mums ieradies ciemiņš — Armāns. Lai Peisū un Meisonjē nāk man līdzi uz vārtu torni, apbruņojušies ar bisēm. Tikai piesardzības dēļ, nekādas briesmas jau nedraud.
— Es gribētu parunāties ar šo lopu, — Kolēns saka.
— Nē, nē, ne tu, ne Žakē, ne Tomā. Pats zini, kāpēc.
Kolēns ieirgojas. Patīkami viņu redzēt tik labā omā. Neilgā saruna ar Aņesu Pimonu viņam nākusi par
labu.
Otrā pagalmā ieraugu Tomā, kurš vēja ātrumā jož šurp no dzīvojamās mājas.
— Esmu klāt.
— Kā tā? — es strupi noprasu. — Es piekodināju lev nerādīties.
— Katī taču ir mana sieva, vai ne? viņš jautā, acis nozibsnīdams.
Redzu, ka man neizdosies viņu aizraidīt.
— Labi, vari nākt, bet tikai ar vienu noteikumu: tu nedrīksti bilst ne vārda.
— Vīrs un vārds.
— Lai ko ari es sacītu, tu nedrīksti vērt vaļā muti.
— Es jau tev apsolīju.
Steidzos atpakaļ pie vārtiem. Tīšām ar atslēgu paklinkšķinājies slēdzenē, es atveru vārtus. Paspiežu Armānam roku, kuras mazajā pirkstiņā redzams mans gredzens. Viņš stāv manā priekšā ar savu ūdeņaino skatienu, balsenajām uzacīm, mūsaino viepli un pusmilitāro ietērpu. Viņam blakus mans nabaga jaukais Faraons. Es noglāstu zirga purnu un pasaku viņam dažus laipnus vārdus. Viņš patiešām izskatās nožēlojams — nav taču nekāda prieka nēsāt uz muguras jātnieku, kurš ar iemauktu dzelžiem tā saplosa sava zirga lūpas. Neraugoties uz stingro taupības režīmu, kurš pie mums noteikts, es kabatā sameklēju cukura graudu, ko Faraons ar maigām lupām tūlīt satver. Pa to laiku jau atnākusi Menū ar savu dēlu un atnesusi pudeli un glāzes. Es nododu Faraonu Momo gādībā, piekodinādams izņemt zirgam no mutes iemauktu dzelžus un iebērt tam mēriņu miežu. Par šādu izšķērdību Menū tūlīt sāk kurnēt, taču es izliekos nedzirdam.
Mēs sēžam vārtu torņa virtuves telpā, kopā ar mums ir ari Meisonjē un Peisū, abi ļoti draudzīgā noskaņojumā, taču apbruņoti. Armāns, paceldams pilno glāzi, izskatās diezgan apmulsis, protams, ne jau glāzes pēc, bet par to, kas viņam sakāms. Es izmantoju šo brīdi un pāreju uzbrukumā, ķerdamies uzreiz vērsim pie ragiem.
— Priecājos tevi redzēt, Armān, — es saku, ar viņu saskandinādams (glāzi iztukšot es nedomāju, jo nekad šajā stundā nedzeru; tāpēc apslapinu tikai lūpas un pārpalikumu atstāju Momo, kurš tūlīt to izmetīs līdz pēdējai lāsītei). — Es nupat gribēju nosūtīt kādu no saviem ļaudīm pie jums, lai nomierinātu Marselu. Viņš, nabadziņš, droši vien pavisam noraizējies.
— Tātad viņas ir šeit? — Armāns ierunājas tā kā vaicājošā, tā kā apsūdzošā balsī.
— Protams, kur gan citur viņas varētu būt? Abas smalki izdomājušas, kā rīkoties! Mēs viņas ieraudzījām ar čemodāniem Rigudī krustcelēs. Un Kati man paziņoja, ka gribot paciemoties pāris nedēļas pie savas vecmāmuļas. Iedomājies sevi manā vietā — vai tev sirds būtu atļāvusi dzīt viņas prom?
— Viņām nebija tiesību tā rīkoties, — Armāns bargi nosaka.
Pienācis brīdis dot viņam pamatīgu belzienu, tomēr saglabājot draudzīgu stāju. Es paceļu rokas pret debesīm.
— Nebija tiesību! Tiesību šīm neesot bijis! Kā tu, Armān, to domā? Vai patiesi viņām nebūtu bijis tiesību pāris nedēļas paciemoties pie savas vecmāmuļas?
Tomā, Meisonjē, Peisū un Menū ar mēmu nosodījumu nolūkojas uz Armānu. Arī es noskatos viņā. Mūsu pusē ir ģimenes svētums! Viss radniecisko saišu svēlums!
Lai slēptu apmulsumu, Armāns iebāž glāzē savu plakano degunu un izdzer tās saturu līdz pēdējai lāsītei.
— Vai ieliet vēl vienu, Arinān?
— Nenosmādēšu.
Menū pie sevis kaut ko noburkšķ, taču glāzi viņam piepilda. Mēs saskandinām, bet es nedzeru.
— Nepareizi viņas gan rīkojušās tajā ziņā, — es mierīgā un nosvērtā balsī saku, — ka nav palūgušas atļauju Marselam.
— Un Filbēram, — piebilst Armāns, kurš otro glāzi jau pa pusei iztukšojis.
Tomēr es nedomāju viņam pat daļēji piekāpties.
— Marselam, kurš, savukārt, būtu to paziņojis Filbēram.
Armāns nav tāds muļķis, lai nesaprastu, kāda ir šīs nianses jēga. Taču Malvilā atsaukties uz Larokas dekretiem viņš īsti neiedrošinās. Vienā guldzienā viņš izdzer glāzi un noliek to uz galda. Momo var laizīties, cik viņam tīk — glāzē vairs nav nevienas pilītes.
— Labi, bet kas būs tālāk?
— Kas būs tālāk? — es pārjautāju un pieceļos. — Pēc divām nedēļām mēs nogādāsim viņas atpakaļ uz Laroku. Pasaki 'to manā vārdā Filbēram,
Es neiedrošinos paskatīties uz kaktu, kurā apsēdies Tomā. Armāns nolūkojas uz pudeli, bet, tā kā es nedomāju piepildīt trešo glāzi, pieceļas ari viņš un neatvadījies, pat nepateicies par cienastu, iziet pa durvīm. Manuprāt, tas notiek aiz apjukuma: ja viņš neiedveš cilvēkiem bailes, tad vairs nezina, kā izturēties.
Momo ieliek dzelžus mutē laimīgajam Faraonam. Miežus viņš traukā izēdis līdz pēdējam graudiņam, pēc tam vēl rūpīgi to izlaizījis. Jātnieks un zirgs šķiras no šejienes, abi krietni iestiprinājušies. Taču pateicīgs ir vienīgi Faraons. Viņš Malvilas pili neaizmirsīs.
— Uz redzēšanos, Armān!
— Uz redzēšanos, — noņurd jātnieks.
Vārtus es tūlīt neaizveru, kādu brīdi vēl noskatos viņam pakaļ. Es vēlos, lai Armāns būtu pēc iespējas tālāk, kad Tomā beidzot eksplodēs. Vilcinādamies aizveru vārtus, aizbīdu šautras, pagriežu slēdzenē milzīgo atslēgu.
Eksplozija ir vēl spēcīgāka, nekā biju gaidījis.
— Kas tā par cūkošanos? — Tomā kliedz, ar izvalbītām acīm nākdams man virsū.