Es izslejos, ne vārda nesacīdams, paskatos uz viņu, pagriežos un eju uz paceļamā tilta pusi. Sev aiz muguras dzirdu, ka Peisū viņu kaunina.
— Eh, puis, kāda gan jēga no tavām augstajām skolām, ja tu esi tik neaptēsts stulbenis! Vai tu patiesi domā, ka Emanuēls grasās skuķus atdot? Tad tu viņa nepazīsti!
— Bet kāda velna pēc, — Tomā kliedz (viņš patiesi kliedz!), — tāda māžošanās?
— To tu pajautā viņam, — Meisonjē strupi nosaka.
Dzirdu sev aiz muguras skrejošu soļu dipoņu. Palūk, Tomā jau klāt. Viņš pienāk man blakus. Es viņu, protams, neredzu un skatos tikai uz paceļamo tiltu. Eju
ātriem soļiem, rokas kabatās sabāzis, zodu augšup
paslējis.
— Atvaino, lūdzu, — Tomā ierunājas aizsmakušā balsī.
— Man uzspļaut uz tavu atvainošanos, mēs neesam nekādā augstāko aprindu salonā.
' Sākums ir Tomā visai nelabvēlīgs. Taču ko gan lai ' viņš citu dara — atlaisties nedrīkst.
— Peisū saka, ka tu meitenes neatdošot.
— Peisū maldās. Es rītdien tevi salaulāšu, bet pēc divām nedēļām nosūtīšu Katī uz Laroku, Filbēram uz kārā zoba.
Tas, protams, ir diezgan apšaubāmas gaumes joks, taču Tomā tūlīt nomierinās.
— Bet kāpēc tad spēlēt šādu komēdiju? — Tomā jautā pavisam žēlā balsī, kas citādi viņam nepavisam nav raksturīga. — Es neko nesaprotu.
— Tu neko nesaproti tāpēc, ka domā tikai pats par sevi.
— Es domāju tikai pats par sevi?
— Bet par Marselu? Vai par Marselu tu esi padomājis?
— Un kāpēc man vajadzētu domāt par viņu?
— Tāpēc, ka Marselam viss būs jāizcieš.
— Kā — jāizcieš?
— Visi spaidi, pārtikas devas samazināšana un tā tālāk.
Uz mirkli iestājas klusums.
— AI To es nezināju, — Tomā bēdīgi nosaka.
Es turpinu:
— Tikai tāpēc es spiedu šim draņķim roku un visu iztēloju kā abu meiteņu aušību. Gribēju novelt vainu no Marsela.
— Bet kas notiks pēc divām nedēļām?
Sis nelga vēl nav gluži nomierinājies.
— Nāks laiks, nāks padoms. Es aizrakstīšu Filbēram, ka jūs esat viens otru iemīlējuši, es jūs esmu salaulājis un Katī, protams, jāpaliek pie sava laulātā drauga.
— Bet vai pēc tā Filbērs nepielietos pret Marselu spaidus?
— Kāpēc lai viņš to darītu? Notikumi pieņēmuši negaidītu pavērsienu, un tas Filbēru atbruņo. Nekāda sazvērestība nav notikusi. Marsels nekur nav vainojams.
Vēsā balsī es vēl piebilstu:
— Tāpēc bija nepieciešama šī māžošanās, kā tev labpatika izteikties.
Ilgs klusuma brīdis.
— Emanuel, vai tu dusmojies?
Es paraustu plecus, uzgriežu viņam muguru un eju atpakaļ pie Peisū un Meisonjē. Vēl taču jānokārto jautājums par Tomā vajadzīgo istabu. Sie abi ir krietni puiši. Viņi ne tikai kā neņem ļaunā to, ka jāizvācas no savas istabas, bet pat vēl nopriecājas. «Lai jau nu abi balodīši iekārto sev ligzdiņu,» Peisū labsirdīgi nosaka, aizmirsdams, ka nule vienu no balodīšiem nosaucis par «neaptēstu stulbeni».
Kad es nākamajā dienā lielajā zālē laulāju Katī ar Tomā, visi ir vēl vairāk aizkustināti. Iekārtojamies tāpat kā Filbēra noturētā dievkalpojuma laikā: es stāvu ar muguru pret abiem plašajiem logiem, galds noder par altāri, bet tam otrā pusē iepretim man divās rindās sēž visi Malvilas pils iemītnieki. Menū kļuvusi neparasti izšķērdīga un uzlikusi uz galda divas lielas sveces, lai gan diena ir skaidra un saules spožums straumēm ieplūst pa lielajiem, spraišļotajiem logiem, uz akmens kula izveidodams divus milzīgus ēnu krustus.
Visiem, pat vīriešiem, acis ir valgas. Kad pienāk laiks pieņemt svēto vakarēdienu, tajā piedalās arī Meisonjē. Menū lej asaru straumes — vēlāk es paskaidrošu, kāpēc. Pavisam citādas ir Mjetas lietās asaras. Meitene uiud klusēdama, un pāri viņas ziedošajiem vaigiem rit lielas lāses. Nabaga Mjeta! Arī es sajūtu, ka visās šajās svinīgajās un spožajās izdarībās, ar kurām tiek J-ildināta sievietes apņēmība piederēt tikai vienam vienīgam, ir kaut kas netaisnīgs.
Pēc laulības ceremonijas pavedu Meisonjē sāņus un mēs izejam iekšējā pagalmā, kur bridi pastaigājamies. Ar Meisonjē notikusi kāda tikko jūtama pārmaiņa. Viņa seja vēl tikpat gara, nopietna, ar tuvu stāvošām acīm, kas satraukuma brīžos aši jo aši mirkšķinās. Nē, citādu izskatu viņam piešķir neparastā matu sasuka. Tā kā friziera mums nav, viņa cekuls, kā jau tiku pieminējis, sākumā slējās tieši pret debesīm, bet .tagad tas izaudzis garāks un mati vieglā viļņojumā noslīd lejup, viesdami viņa fizionomijā agrāk nebijušu līniju liegumu.
— Es ievēroju, ka tu arī piedalījies pie svētā vakarēdiena, — es vienaldzīgā balsī ierunājos. — Vai drīkstu zināt, kāpēc tu to darīji?
Meisonjē godīgajā sejā iesitas viegls sārtums, skropstas viņam sāk aši jo aši mirkšķināties.
— Pats nezināju, kā rīkoties, — viņš pēc brītiņa saka. — Tad nodomāju, ka mana atraušanās varētu apvainot pārējos. Es negribēju būt izlēcējs,
— Tu pareizi esi izlēmis, — es piezīmēju. — Var taču dievgaldam piešķirt arī šādu jēgu. Uzskatīt to par kopības apliecinājumu.
Meisonjē paskatās uz mani ar izbrīnītām acīm.
— Vai gribi teikt, ka, piekopdams šo rituālu, tu piešķir tam tieši tādu jēgu?
— Protams. Svētā vakarēdiena sociālā būtība man šķiet ļoti svarīga.
— Svarīgāka par visu citu?
Tas ir viltīgs jautājums. Tā vien liekas, ka Meisonjē nemanāmi grib mani pārvilkt savā pusē. Es atbildu noliedzoši, taču tuvāk savu domu nepaskaidroju.
— Arī es savukārt gribu tev ko pajautāt, — Meisonjē saka. — Vai tu centies kļūt par Malvilas abatu tikai tāpēc, lai nobīdītu pie malās Gaselu?
Ja šo jautājumu man būtu uzdevis Tomā, es atbildi vēl un vēlreiz pārdomātu un tikai tad izteiktu. Bet par Meisonjē esmu drošs, ka viņš neizdarīs pārsteidzīgus secinājumus. Viņš ilgi un rūpīgi apsvērs visu, ko es sacīšu, un savos spriedumos būs piesardzīgs. Tādēļ es tūlīt, gan rūpīgi izvēlēdamies vārdus, atbildu ar šādu apsvērumu:
— Teiksim tā: manuprāt, katrai civilizācijai ir nepieciešama sava dvēsele.
— Un šī dvēsele būtu reliģija?
Teikdams šos vārdus, Meisonjē saviebjas. Viņam derdzas divi vārdi — «dvēsele» un «reliģija». Abi tie jau «novecojušies». Meisonjē ir izglītots aktīvists, jo beidzis partijas kadru skolu.
— Pašreizējā posmā — jā.
Meisonjē apsver šo atbildi, kura reizē ir gan apstiprinājums, gan arī ierobežojums. Viņa doma rosās pagausi, soli pa solītim. Taču viņš savos spriedumos nav paviršs, viņam vēl nepieciešams precizējums.
— Tā būtu civilizācijas dvēsele pašreizējā brīdī, šeit pie mums, Malvilā?
No balss jūtams, ka Meisonjē vārdu «dvēsele» liek pēdiņās un pieskaras tam piesardzīgi, it kā ar pinceti.
— Jā.
— Tu gribi sacīt, ka par šo dvēseli uzskatāmi Malviļas pils iemītnieku vairākuma ticējumi?
— Ne tikai. Lai gan reizē tie ir arī tieši mūsu pašreizējai civilizācijas pakāpei atbilstošā dvēsele.
Patiesībā viss ir drusku sarežģītāk. Es jautājumu vienkāršoju, lai Meisonjē neuztrauktu. Taču viņš jau kļuvis nemierīgs. Viņš pietvīkst un sāk aši blisināt acis, tātad tūlīt dosies pretuzbrukumā.
— Bet šī «dvēsele», lietojot tavu apzīmējumu, varētu būt arī kāds filozofijas virziens. Piemēram, marksisms.