Te nu bija!
— Marksisms atvedināms no industrializētas sabiedrības. Marksisms nav derīgs pirmatnējam agrāram komunismam.
Meisonjē pārstāj soļot, pagriežas pret mani un lūkojas man sejā. Mani vārdi liekas viņu ietekmējuši. Jo vairāk tāpēc, ka es savu domu pateicu mierīgi, it kā zināmu faktu konstatēdams.
— Un kā tu definē mūsu mazo Malvilas pils sabiedrību? Kā pirmatnēju agrāro komunismu?
— Kā gan citādi?
Diezgan apbēdināts viņš turpina;
— Bet pirmatnējais agrārais komunisms taču nav nekāds īsts komunisms?
— Ne jau man tevi mācīt.
— Tas taču būtu atkritiens zemākā attīstības pakāpē?
— Tu pats to labi zini.
Tas ir tik dīvaini. Iznāk, ka viņš vairāk paļaujas uz manu spriedumu nekā uz savējo, lai gan es neesmu marksists. Šķiet, no maniem vārdiem viņam kļuvis vieglāk. Ja nu viņš arī vairs nevar tiekties pēc patiesā komunisma, tad drīkst to vismaz saglabāt savā dvēselē kā cildenu ideālu.
Pēc brīža es atkal atsāku:
— Atkritiens zemākā attīstības pakāpē tādā nozīmē, ka zinātne un tehnika ir iznīcināta. Tātad cilvēka eksistence kļuvusi nedrošāka, vieglāk ievainojama. Bet tas nenozīmē, ka cilvēks būtu kļuvis nelaimīgāks. Drīzāk gan otrādi.
To pateicis, gribēju sev vai mēlē iekost, jo es taču runāju ar cilvēku, kurš tikai pirms diviem mēnešiem zaudējis visus tuviniekus. Tomēr Meisonjē, liekas, par to šobrīd nedomā, viņš neizskatās arī aizvainots. Manī nolūkodamies, viņš lēnām pamāj ar galvu, taču nesaka ne vārda. Tātad viņš tāpat sajutis, ka kopš Notikuma dienas mīlestība pret dzīvi kļuvusi kvēlāka un sabiedriskais prieks dziļāks.
Arī es klusēju. Un domāju. Vērtību mēraukla tagad ir cita, un tas viss. Piemēram, Malvila. Agrāk tā bija kaut kas diezgan samākslots — atjaunota senlaiku pils. Es tajā mitinājos viens. Es ar savu pili lepojos un, vadīdamies pa pusei no godkāres, pa pusei no praktiskiem apsvērumiem, biju nolēmis to atvērt tūristiem. Bet tagad Malvilas pils ir pavisam kas cits. Tagad Malvila ir cilts — ar savu zemi, ar kustoņiem, ar lopbarības un pārtikas krājumiem, ar vīriešiem, kuri savā starpā cieši vienoti, tikpat kā vienas rokas pirksti, ar sievietēm, kuras mums dzemdēs bērnus. Un reizē tā ir arī mūsu patvērums, mūsu mājoklis, mūsu ērgļa ligzda. Mēs esam patvērušies aiz tās mūriem un zinām, ka tur arī tiksim apbedīti.
Vakarā Evelīna, kas gandrīz nemitīgi klepo, nosēzdamās man labajā pusē, izspiež Tomā no viņa ierastās vietas. Bez jebkādiem iebildumiem viņš pāriet vienu vietu tālāk. No viņa pa labi apsēžas Katī. Nu mēs pie galda esam jau divpadsmit cilvēku. Visi pārējie palikuši agrākajās vietās, izņemot Momo, kurš nez kāpēc
Apmeties galda viņā galā, kur agrāk sēdēja Menū. Viņa iekārtojusies Kolēnam kreisajā pusē. Momo straicģiskā pozīcija ir apskaužama. Kad pienāks ziema, viņš būs siltumā, jo turpat aiz muguras ir kamīns. Bet tc'igad Momo acis iepriecē kā Katī, kura sēž pa kreisi, la arī Mjeta galda pretējā pusē. Stūķēdams sev mutē cdmaņu, viņš pārmaiņus blenž vienā un otrā. Taču Momo uz katru no meitenēm nolūkojas ar atšķirīgām acīm. Uz Katī viņš noskatās laimīgā pārsteigumā, gluži sultāns, kurš savā harēmā pamanījis jaunu seju. Turpretim Mjetā viņš noraugās ar dievinājumu.
Momo tuvums Katī ne mazākā mērā netraucē. Viņai I atīk redzēt, ka atradusi piekrišanu. Citi Tomā biedri viņai šķiet pārāk atturīgi. Bet Momo ir pavisam citāds. Viņa acīs zaigo reizē bērna nevainība un satīra bezkaunība. Un vispār viņa tuvums vairs nav atbaidošs. Kopš Mjeta ņēmusies Momo apmazgāt, no viņa vairs nenāk pretīgā smaka. Nepatīkami tikai tas, ka viņš bāž mutē pārāk lielus kumosus, lai pēc tam ar pirkstiem tos iestūķētu dziļāk. Seit Katī tomēr visai sparīgi iejaucas. Viņa paņem Momo šķīvi un sagriež šķiņķi sīkos kumosos, tāpat arī maizi, un pēc tam noliek viņam priekšā. Momo sajūsmināts ļauj meitenei rīkoties. Kad Katī beigusi, viņš pastiepj savas garās pērtiķa rokas, vairāk reižu paplikšķina meitenei pa plecu un paslavē: «Zirtsbuģīd, zirtsbuģīd, zirtsbuģīd!» (Sirdspuķīti) Menū šajās izdarībās neiejaucas.
Kad es pārvedu Katī un Evelīnu, visvairāk nobažījies biju par to, kā izturēsies Menū. Taču pavisam negaidītā kārtā nekas sevišķs nenotika. «Nabaga Emanuel,» viņa' tikai noteica, «atkal tu esi pārvedis divas čurti spindzeles un divas ķēves.» Citiem vārdiem izsakoties — liekus ēdājus. Bet tagad, kad Rinas tīrumā sējums sadīdzis, Menū vairs tik ļoti nebaidās no bada.
Pēc Malvilā notikušajām laulībām viņa jau jūtas kā septītajas debesīs. Menū vienmēr patikušas laulību ceremonijas. Agrāk, tēvoča laikos, ja Malžakā kāds pāris tika laulāts, kaut arī tie būtu pilnīgi sveši ļaudis, Menū atmeta ar roku visiem darbiem, sēdās savā velosipēdā un traucās uz baznīcu. «Vecā grezele,» tēvocis tad mēdza sacīt, «atkal aizskrējusi izbimbāties.» Un tā patiesi arī bija. Menū nostājās baznīcas priekšnamā — tā kā viņa bija sanīdusies ar mācītāju, kurš atteicās pielaist Momo pie dievgalda, tad Menū pašā baznīcā nespēra ne kāju —, un, tikko parādījās laulājamais pāris, sākās asaru plūdi. Vispār Menū bija ļoti praktiska sieviete, tādēļ es par šīm asaru straumēm biju ļoti izbrīnījies.
Momo met acis arī uz Evelīnu, taču meitene neveltī viņam nekādu vērību. Viņa nenovērš skatienu no manis. Pagriežot galvu uz meitenes pusi, redzu, ka viņa nolūkojas manī, bet, arī galvu nepagriezis, es sajūtu viņas skatienu. Tā vien liekas, ka mans profils meitenes acu svelmē sakaitīs. Bet, ja es nolieku dakšiņu šķīvī un izplāju uz galda delnu, tūlīt samanu, ka zem tās paspraucas sīki pirkstiņi.
Pēc azaida, kad pieceļos, lai paietos dažus soļus pa zāli un izlocītu kājas, pie manis pienāk Katī.
— Es gribētu ar tevi parunāties.
— Kā tad tā? Vai tu vairs no manis nebaidies?
— Pats redzi, — Katī man uzsmaida.
Lai gan viņas acīs nav tās dzīvnieciskās padevības, kas raksturīga Mjetai, abas māsas tomēr ļoti līdzīgas. Sakarā ar laulību Katī novilkusi savas raibās luoatas un ieģērbusies pavisam vienkāršā zilā kleitiņā ar baltu apkaklīti. Tā Katī izskatās daudz glītāka. Viņas sejā jaušams uzvaras prieks un laime. Es negribētu tajā redzēt nekā cita kā vien laimes mirdzumu. Taču ar visu to Katī izstaro gaismu, kas ikvienu ietver savā siltumā. Manuprāt, tajā izpaužas zināms sirds dāsnums. 0, nepavisam ne tāds, kāds piemīt Mjetai, kura ir pati atdevība. Tomēr es atceros, kā Katī sagrieza maizi un gaļu Momo šķīvī un cik nemierīgām acīm viņa paliecās uz Evelīnas pusi, kad meitenītei uznāca klepus.
— Vai tu vēl domā, ka es izturos pret tevi pārāk vēsi? — es jautāju, ar roku apskaudams Katī kaklu un noskūpstīdams viņu uz vaiga.
— 0-o, skatieties, ļautiņi! — Peisū iesaucas. — Tomā, piesargies!
Uzbrāzmo smiekli. Katī man atbild ar skūpstu pa pusei jau uz lūpām un lēnām atraisās no manis, priecīga, ka varējusi sev pie jostas līdzās citiem piekarināt arī manu skalpu. Arī es visumā esmu tīri apmierināts. Zinu, ka nekad negulēšu ar Katī, un tas mūsu attiecībām piešķir tīkamu vieglumu.
— Vispirms, — viņa saka, — paldies par istabu.
— Nu, par to tev vispirms jāpateicas tiem puišiem, kuri istabu atbrīvoja.
— To jau es esmu nokārtojusi, — Katī ķircinās. — Bet tev, Emanuel, paldies par to, ka iebildi manā labā kādu vārdu-. Un vēl paldies par to, ka pieņēmi mani Malvilas pilī. Un visbeidzot, — viņa nosaka ar zināmu mulsu, — paldies par visu kopā.