Es noģiežu, ka tas ir mājiens uz mazo ķīviņu ar Tomā, par ko viņš Katī pastāstījis, un pasmaidu.
— Es gribēju tevi brīdināt, —Katī jau klusāk ierunājas, — ka Evelīnai šonakt droši vien uznāks lēkme. Viņa jau divas dienas gandrīz nepārtraukti klepo.
— Un, ja tā sākas, kas tādā reizē darāms? es jautāju.
— Nekas liels. Tev tikai jābūt pie viņas, viņa jānomierina un, ja vien tev ir kāda lāsīte odekolona, ar to viņai jāsamitrina piere un krūtis.
Es ievēroju šo «tev». Tāpat no Katī sejas redzu, ka visgrūtāko viņa vēl nav pateikusi. Apņemos viņai palīdzēt.
— Un tu gribētu, lai šonakt es viņu pielūkoju?
— Jā, — Katī atvieglota atzīstas. — Tu pats saproti, ka mana vecmāmuļa uztrauksies, sāks rosīties,-nemitīgi kladzinās, ar vārdu sakot, darīs taisni to, ko nedrīkstētu.
Neko sacīt, Katī trāpīgi raksturo Falvinu. Es piekrītoši pamāju.
— Tātad es vecmāmuļai varu teikt, lai viņa pasauc tevi, ja Evelīnai uznāk lēkme?
Es papurinu galvu.
— Tā nekas nesanāks. Naktī sargtorņa durvis no iekšpuses vienmēr ir noslēgtas.
— Bet vai tad šovakar nevarētu?…
— Nekādā ziņā, — es stingrā balsī nosaku. — Drošības jautājumos nedrīkst būt nekādi izņēmumi,
Katī paskatās uz mani, neslēpdama vilšanos.
— Ir cita izeja, — es saku. — Lai Evelīna pārnakšņo manā istabā uz kušetes, kur līdz šim gulēja Tomā.
— Vai tu būtu ar mieru?! — Katī priecīgi iesaucas.
— Kāpēc ne?
— Es tevi brīdinu, — Katī godīgi saka. — Ja šonakt viņa pārgulēs tavā istabā, tad ir beigas. Viņu no turienes vairs laukā nedabūs.
Es pasmaidu.
— Neraizējies. Gan jau kādu dienu dabūsim.
Ari Katī pasmaida. Un es redzu, ka viņa jūtas ļoti atvieglota.
Evelīna pirmo nakti pēc ierašanās Malvilā bija pārgulējusi dzīvojamās mājas trešā stāva istabā pie Falvinas un Žakē. Uzzinājuši, ka es viņu pieņemšu savā istabā, meitenīte aiz prieka nezina kur dēties. Taču tas nav uz ilgu laiku. Tikko viņa atgūlusies uz kušetes un no istabas izgājusi Mjeta, kura man palīdzēja uzklāt Evelīnas guļvietu, sākas astmas lēkme. Meitenītei trūkst elpas. Deguntiņš kļūst pavisam smails, sviedri straumēm plūst no pieres. Es nekad vēl nebiju redzējis cilvēku, kuram uznākusi astmas lēkme, un redzētā aina man ir briesmīga — dzīvam cilvēkam vairs nav elpas. Iekāms apvaldu uztraukumu, paiet vairākas minūtes. Taču nomierināties ir nepieciešams. Evelīna nolūkojas manī ar izbaiļu pilnām acīm, un, lai viņu nomierinātu, es pats nedrīkstu izrādīt satraukumu. Mēģinu meitenīti nosēdināt tā, lai viņa ar muguru atlaistos pret spilvenu, taču tas neizdodas, jo kušetei nav pagalvja paliktņa. Tad es viņu aiznesu uz savu gultu. Tā ir no tēvoča mantota plata divguļu gulta ar polsterētu pagalvi, pret kuru tagad atbalstu mazo slimnieci. Es izvairos skatīties uz viņu. Redzot meitenīti tvarstām elpu, man liekas, ka viņa tūlīt nosmaks. Kvēpeklis met tikai nespodru gaismas loku, taču nakts ir gaiša un ciešanās sašķiebtā meitenes seja ir skaidri saskatāma. Atveru līdz galam vaļā logu un skapī sameklēju savu pēdējo odekolona flakoniņu. Samērcēju tajā mazgājamo cimdu un ar to noberzēju meitenes pieri un plecus. Evelīna vairs uz mani neskatās. Viņa nespēj pat parunāt. Ar atpakaļ atgāztu galvu viņa stingi blenž kaut kur sev priekšā, aizgūtnēm klepo un tvarsta elpu, sviedriem straumēm plūstot pār vaigiem. Tā kā pāri pierei lēkšķēm noslīgušie mati viņu traucē, es rakstāmgalda atvilktnē sameklēju kādu aukliņu un tos sasienu.
Un tas ari viss, ko es mazajai sirdzžjal varu palīdzēt — flakoniņš odekolona un 'auklas gabaliņš. Man nav nevienas medicīnas rokasgrāmatas, manas zināšanas šajā jomā līdzinās nullei, un es baidos, ka no tēvoča mantotā Larusa enciklopēdija desmit sējumos man šajā gadījumā neko nedos. Tomēr nespodrajā kvēpekļa gaismā ar pūlēm pārlasu, kas attiecīgajā šķirklī sacīts par astmu. Nekā cita tajā neatrodu kā vien tagad izzudušu medikamentu sarakstu: beladonna, atropīns,_ novokaīns. Ne vārda tajā, protams, nav par tautas ārstniecības līdzekļiem. Lai gan šobrīd vienīgi tie varētu ko līdzēt.
Es paskatos uz Evelīnu un tīri fiziski sajūtu, cik nevarīgi un nabadzīgi mēs esam kļuvuši. Iedomājos ari to, kas notiktu, ja man uznāktu jauna aklās zarnas iekaisuma lēkme, jo aiz nevīžības es nebiju ļāvis lieko piedēkli izoperēt, kamēr vēl pastāvēja tāda iespēja.
Apsēžos pie Evelīnas. Meitene uzmet man skatu, kurā viešas tādas izbailes, ka man aizžņaudzas kakls. Es ierunājos, ka drīz viss būs pāri, bet, kolīdz Evelīnas acis vairs neskatās manējās, es viņu slepšus novēroju. Pamanu, ka mazajai slimniecei lielākas grūtības sagādā izelpa, nevis ieelpa. Nez kāpēc es biju iedomājies pretējo. Ja pareizi esmu sapratis, meitenīte sjnok it kā divu iemeslu pēc: gan tālab, ka viņai neizdodas pietiekami ātri atbrīvot krūškurvi no ieelpotā, vairs nederīgā gaisa, gan arī tālab, ka krūtīs vajadzīgajā ātrumā neieplūst svaigs gaiss. Taču traucējumi šķiet lielāki izelpojot, nekā ieelpojot. Turklāt slimnieci moka klepus. Liekas, ka to izraisa mēģinājumi atbrīvoties no elpošanas kavēkļiem. Klepus ir sauss, viņa visa dreb un ātri nogurst, taču nespēj neko atklepot.
Redzot meitenītes vājo krūškurvi ieplokam un tad atkal paceļamies, man prātā iešaujas doma. Ja nu es mehāniski palīdzētu viņai elpošanas procesā? Nevis noguldot slimnieci augšpēdus, bet tādā pašā stāvoklī, kādā viņa atrodas pašreiz, kad vieglāk ir klepot un vajadzības gadījumā arī izspļaut krēpas. Iesēžos gultā, ar muguru atspiežos pret pagalvja paliktni, paceļu slimnieci uz augšu, turot starp kājām ar muguru pret sevi, un, abas rokas viņai uz krūškurvja uzlicis, ar divkāršu kustību pastiprinu katru izelpu, reizē pavirzīdams slimniecei uz priekšu plecus un viduklī viņu saliekdams. Ieelpas veicināšanai es pavelku slimnieces plecus atpakaļ un paliecu vidukli uz otru pusi, līdz viņas mugura pieskaras manām krūtīm.
Nezinu, vai rīkojos pareizi. Varbūt mediķi par manām manipulācijām tikai pasmietos. Tomēr kaut kādu atvieglinājumu Evelīnai es sagādāju, vismaz morāli, jo viņa vārgā, tikko sadzirdamā balsī nosaka: «Paldies, Emanuēli»
Turpinu, kā sācis. Mazā slimniece pilnīgi paļaujas manu roku kustībām, taču pēc brīža jūtu, ka, neraugoties uz meitenītes pavisam niecīgo svaru, rokas man sāk pagurt. Liekas, es mirkļiem pat iesnaužos, jo pēkšņi ievēroju, ka gaismeklis eļļas trūkuma dēļ izdzisis, taču es to nebiju pamanījis.
Varēja būt ap pusnakti — savu pulksteni es biju nolicis uz rakstāmgalda un līdz ar to zaudējis jebkuru priekšstatu par laika tecējumu —, kad Evelīnai uznāca ilga mokoša klepus lēkme un viņa nespodrā, vāja balsī palūdza man mutautiņu. Dzirdu, ka viņa, attīrīdama sev kaklu, ilgi krēpojas. Klepus lēkme vairāk reižu atkārtojas, un meitenīte aizvien sēcoši atkremšļojas. Līdz beidzot pārguruši, taču atvieglota atslīgst pret manām krūtīm.
Kad es atkal paveru acis, ir jau liela diena un saules palu pilna visa istaba. Neērtā pozā esmu izstiepies šķērsām pāri gultai, bet Evelīna guļ dziļā miegā manās rokās. Es droši vien biju iemidzis tāpat sēdus, pēc tam sakņupis guļus un tā palicis. Piecēlies jūtu, ka viss kreisais gurns notirpis un pa to tekalē tikpat kā skudriņas. Tā kā Evelīna arī saliekusies trejos līkumos, es noguldu viņu ērtāk un uzmanīgi izraisu no viņas matiem aukliņu, ko vakarā biju iesējis. Evelīnai ap acīm zili apļi, vaigi iekrituši, seja bāla, elpa nav dzirdama. Varētu domāt, ka viņa ir mirusi.