Pulksten vienpadsmitos es no dzīvojamās mājas atnesu uz mazas paplātes krūzīti saldināta silta piena un sviestmaizes šķēlīti un pamodinu meiteni. Taču panākt, lai viņa kādu kumosu iebaudītu vai malciņu iedzertu, nav nemaz tik viegli. Beidzot, pārmaiņus lietojot glaimus un draudus, man tas izdodas. Patiesībā es viņai draudēju tikai ar vienu — tāpēc daudzskaitlis šeit nav īsti vietā —, un proti, ka nekavējoties, vēl šovakar pat, likšu pārnest viņas guļvietu uz trešo stāvu, ja viņa tūlīt neēdīs. Tas palīdzēja, jo Evelīna dažus kumosus iebaudīja, taču tūlīt pēc tam gluži neticamā atjautībā uz manu šantāžu atbildēja ar pretšantāžu: piedraudēja pavisam atsacīties no pārtikas, ja es neapsolīšos paturēt viņu savā istabā. Galu galā mēs vienojāmies par kompromisu. Par katru iedzertu piena malciņu es apsolījos paturēt viņu pie sevis vienu dienu. Par katru no sviestmaizes rieciena nokostu kumosiņu — vēl vienu. Taču tikai pēc lielas kaulēšanās mums izdevās vienoties, kādam īsti jābūt piena malciņam un kādam — maizes kumosiņam.
Kad Evelīna beidza brokastot, viņa drīkstēja vēl divdesmit divas dienas baudīt manu viesmīlību. Bet, tā kā es baidījos, ka turpmāk varu nokļūt pilnīgi viņas varā, paturēju sev tiesības šo dienu skaitu samazināt ik reizi, kad viņa nākamajā azaida reizē neapēdīs savu liesu. «Ir gan viltībnieks!» Evelīna iesaucās. «Tā jau tu vari nezkādas ēdamā kaudzes sakraut uz mana šķīvja!» Man vajadzēja galvot, ka blēdīšanās nenotiek, hot porciju lielums būs atbilstošs viņas vecumam un saskaņots ar pārējiem pie galda sēdošajiem. Acīmredzot Evelīnas trauslajā augumiņā slēpās lielas spēka rezerves, ja viņa pēc grūti pavadītās nakts spēja tik mundri ķīvēties ar mani. Tikai pašās beigās meitenīte it kā pagura. Viņa gribēja celties no gultas, taču es neatļāvu. Uzstāju, ka jāguļ līdz pusdienas laikam, kad es viņai atnākšu pakaļ. «Vīrs un vārds, Emanuel?» lis stingri to apsolu. Kad eju laukā pa durvīm, mazā slimniece nolūkojas man pakaļ. Viņas bālā sejiņa uz spilvena šķiet gluži bez jebkāda svara. Iezīmējas tikai divas milzīgas acis. Liekas', viņai nemaz nav auguma, nav sejas, ir acis vien.
Kad es kāpju lejup, nesdams paplāti ar tukšo krūzīti, pagalmā pie sardzes torņa ievēroju cilvēku bariņu. Tur ir Tomā, Peisū, Kolēns, kurš sabāzis rokas kabatās, un Mjeta. Viņa, liekas, gaida mani. Un patiesi, kolīdz Mjeta mani pamana, viņa izņem man no rokām paplāti un pagriežas, lai to nestu prom, taču aiziedama uzmet man savādu skatienu.
— Zini, Emanuel, kas par desām, — ierunājas Peisū, — atvestie Kolēna dzelži visi sakārtoti. Un mums vairs nav nekāda darba.
— Ko dara Meisonjē?
— Kas Meisonjē nekaiš, — Peisū atbild. — Viņam darba pilnas rokas, jo ir ko noņemties ar šaujamiem lokiem, kurus tu liki uztaisīt. 2akē un Momo apkopj kustoņus. Bet ko lai iesākam mēs? Nevar taču visu Jaiku noskatīties, kā zeļ mūsu tīrumiņš.
— Varētu vēl likt meitiešiem, — ar savu šķelmīgo smaidu piebilst Kolēns, — lai no rītiem ilgāk pavalstās migā, un mēs šām pienestu gultā brokastis.
Visi iesmejas.
— Kolēn, — es noprasu, — vai tava pēcpuse kāro pēc pamatīga kājas spēriena?
— Lai nu kā, — ierunājas Tomā, — bet sava taisnība viņam ir. Tāda dīkā nīkšana briesmīgi nomāc.
Es noskatos uz Tomā. Viņš nepavisam neizskatās nomākts. Drīzāk ir nomiegojies. Un neizskatās arī pārlieku noilgojies pēc darba. Vismaz šorīt. Un, ja ari viņš dirn šeit un piebalso dīkā palikušo korim, neraugoties uz kvēlo vēlēšanos būt pavisam kur citur, tad tikai tāpēc, lai biedri nedomātu, ka viņš ieķēries savas jaunās sievas brunčos.
Es atkal atsāku:
— Labi, ka jūs to pateicāt, jo man padomā plaša programma. Pirmkārt, visiem jāmācās jāt. Otrkārt: jāvingrinās šaušanā. Treškārt: aizsargmūris pie vārtu torņa jāuztaisa augstāks, lai tam nevarētu pārkjūt pāri ar kāpnēm.
— Jāvingrinās šaušanā? — Kolēns novelk. — Bet tā jau mēs izniekosim patronas. Mums nemaz nav tik lieli krājumi.
— Neko neizniekosim. Tu taču zini, ka tēvocis man savā laikā uzdāvināja mazkalibra šauteni. Es to atkal atradu. Uz bēniņiem, ar lielu daudzumu patronu. Treniņiem to vairāk nekā pietiekami.
Peisū interesējas galvenokārt par vārtu torņa mūri. Viņa tēvs bijis mūrnieks, arī pats Peisū pieprot dažādus amatus un tāpēc labprāt uzņemas šo darbu. Turklāt cementa mums netrūkst, to bijām atveduši no «Dīķiem». Arī smilšu bez sava gala, tāpat akmeņu. Peisū jau pats par to esot iedomājies. Lai gan..,
— Lai gan, — viņš paskaidro, — nedrīkst sabojāt pils izskatu. Ceļot mūri vienkārši uz augšu, ietu zudumā izrobojums. Bet bez tā pilij vairs nebūtu nekāda paskata. Lietpratīga acs tūdaļ manītu, ka kaut kā
trūkst.
— Gan jau tu ko sagudrosi, — es viņu mierinu. — Atradīsies taču veids, kā savienot ārējo izskatu ar drošības apsvērumiem.
Peisū savelk domīgu seju un nogroza galvu. Tomēr es pazīstu mūsu Peisū — šāds uzdevums viņu iepriecina. Dienu un nakti viņš lauzīs galvu, līdz galīgam pagurumam. Rasēs plānus. Nodosies jaunradei. Un vēlāk, kad mūris būs gatavs, ik reizi, atgriezdamies no tīruma, pie ieejas pilī nodomās, nekad gan nevienam to neizteikdams vārdos: «Tas esmu es, Peisū, kurš paveicis šo darbu.»
— Tomā, — es saku, — parādi puišiem, kā apseglojams zirgs. Ņem visas trīs ķēves, tikai Daiļavu atstāj. Arī es tūlīt atnākšu uz kūti.
Aizeju uz dzīvojamo māju, kur čakli rosās visas četras mūsu sievietes — abas večas un abas jaunuves.
Falvinas ģimenei tagad ir liels skaitlisks pārsvars — trīs pret vienu. Taču Menū nav tāda, kas ļautu sev kāpt uz kakla. Paverot durvis, es dzirdu, ka viņa uzkliedz Falvinai. Abas jaunās meitas cieš klusu — viena tāpēc, ka ir mēma, bet otra tāpēc, ka ir gudra.
— Mjeta, vai vari iznāld uz brītiņu?
Mjeta teciņus pieskrien pie manis. Es viņu izvedu un aizveru durvis. īsi, nolāpīti vilnas bruncīši, novalkāta blūzīte ar īsām piedurknēm, taču viss ir ļoti tīrs, basas kājas. Mjeta tikko mazgājusi zāles klonu un nav paguvusi vēl neko uzaut. Es paskatos uz pagalma bruģi un meitenes basajām kājām, pēc tam uz viņas krāšņo melno matu ērkuli un beidzot ielūkojos viņai acīs, kas veras man pretim labestīgā padevībā — kā zirgam, kurš pieķēries savam saimniekam. Tad no jauna noraugos viņas basajās kājās. Nezinu, kālab, bet tās. mani aizkustina, lai gan pašām par sevi Mjetas stingrajām un spēcīgajām kājām nekas aizkustinošs nepie; mīt. Droši vien tas notiek tāpēc, ka ar kailajiem stilbiem Mjeta vēl vairāk atgādina bērnišķīgu mežonēnu, nekā man bija licies šorīt no rīta. Un man tā vien šķiet, ka esmu sastapis no gadsimtu dzīlēm izkāpušu akmens laikmeta Ievu. Stulba iedoma. «Seksuāls pārspīlējums,» sacītu Tomā. It kā viņš pats šobrīd jau nebūtu seksuāla pārspīlējuma varā!
— Mjeta, vai tu dusmojies uz mani?
Meitene papurina galvu. Nē, viņa nedusmojoties.
— Kas tad tev noticis?
Viņa atkal noliedzoši paskurina galvu. Nekas viņai neesot noticis.
— Bet, Mjeta, pirmīt tu uz mani tik savādi noskatījies.
Meitene stāv manā priekšā paklausīga, taču sevī noslēgusies.
— Mjeta, parunā ar mani, pasaki, ko neesmu tev pa prātam izdarījis.
Meitenes acīs, kas nekustīgi veras manī, es samanu vieglu pārmetumu.