No nedzīva mehānisma, kuram līdz šim ir bijusi tikai pašnospiedoša nozīme, beidzot radīsies patiesi dzīvs organisms, kura vienīgais mērķis būs kalpošana augstākajai idejai.
Vācu valstij sevī ir jāapvieno visi vācieši un tās svarīgākajam uzdevumam ir jābūt ne tikai apvienot un saglabāt, bet pakāpeniski arī palīdzēt ieņemt vadošo lomu tiem rases ziņā visvērtīgākajiem elementiem, kuri mums ir saglabājušies par spīti visam.
Bet tas, protams, nozīmē arī to, ka pašreizējais prostrācijas laiks ir jānomaina ar cīņas periodu. Vispirms mums jāiegaumē divas lietas: pirmkārt, zem guloša akmens pat ūdens netek, un, otrkārt, labākais aizstāvēšanās veids ir uzbrukums, jo tikai tas nodrošina uzvaru. Jo lielāks ir mērķis, uz kuru vērsti mūsu skati, un jo mazāk šī mērķa lielumu apzinās plašās tautas masas, jo lielāka nozīme būs mūsu panākumiem. Ja pareizi esam sapratuši savu mērķi un bez šaubīšanās, ar ciešu pārliecību savai lietai dosimies cīņā, panākumi nebūs ilgi jāgaida.
Pašreizējiem ierēdnieciskajiem valsts stūrmaņiem, protams, daudz mierīgāk šķiet "strādāt", lai saglabātu status quo, nekā būt spiestiem cīnīties par nezināmu nākotni. Daudz vieglāk ir valstī arī uz priekšu saskatīt vienkāršu mehānismu, kas pastāv tikai savas pastāvēšanas dēļ. Daudz vieglāk ir atkārtot tukšās frāzes, ka visa mūsu dzīve "pieder valstij". Cilvēks, protams, pastāv tādēļ, lai kalpotu cilvēcei, bet visam, kas nāk no tautas dzīlēm, jākalpo tautai. Saprotams, ka ir daudz vieglāk valsts varā saskatīt tikai noteiktas organizācijas mehānismu nekā pašsaglabāšanās instinkta augstāko iemiesojumu, kas piemīt konkrētajai tautai. Pirmajā gadījumā vājie cilvēki valsts varā saskata pašmērķi. Otrajā gadījumā valsti nākas uzskatīt tikai par varenu ieroci lielajā un mūžīgajā cīņā par izdzīvošanu. Tā priekšā ikvienam jānoliec galva, jo šajā gadījumā runa ir ne tikai par vienkāršu formālu un mehānisku iestādījumu, bet gan par dzīvības saglabāšanas kopējās gribas izpausmi.
Lūk, tādēļ priekšā stāvošajā lielajā cīņā par mūsu pasaules uzskatu iegūsim ļoti maz sabiedroto no tās vides, kas jau ir novecojusi, par nožēlu, ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Tikai izņēmuma gadījumā pie mums atnāks sirmgalvji ar jaunām sirdīm un radošu prātu. Protams, ka no sabiedrības pie mums nekad nenāks tie, kuri par savas dzīves uzdevumu uzskata pašreizējās kārtības saglabāšanu.
Mums jārēķinās ne tikai ar tiem slāņiem, kuriem ir ļauna griba, bet arī ar bezgalīgi lielo armiju. Tā, no vienas puses, sastāv no liekuļiem un vienaldzīgajiem, bet, no otras puses,— no cilvēkiem, kas ir tieši ieinteresēti pašreizējās kārtības saglabāšanā. Mūsu izvirzītais lielais uzdevums pirmajā mirklī var likties bezcerīgs. Taču īstenībā tieši tā lielumā slēpjas realizēšanas iespējas.
Kaujas sauklis kļūst par signālu, kas mūsu rindās sasauc visus, kas ir stipri. Tieši mērķu lielums uzreiz atbaida sīkos ļautiņus vai arī tos atsijā pēc kāda laika. Toties zem mūsu karogiem pulcējas visi īsti kaujinieciska rakstura cilvēki. Pilnīgi skaidri jāapzinās: ja vienā pusē redzam augstākās enerģijas un noteiktības koncentrāciju, bet otrā — plašas vienaldzīgo masas, tad nelielais mazākums, kas pulcējies pirmajā nometnē, vienmēr gūs uzvaru pār milzīgo vairākumu otrā pusē. Pasaules vēsturi veido mazākums, ja vien šajā mazākumā ir iemiesota liela griba un noteiktība.
Uzdevumu grandiozitāte liedz noticēt mūsu uzvaras iespējamībai: īstenībā tieši tie nosaka uzvaru. Tieši uzdevumu lielums un grūtības nosaka to, ka mūsu nometnē sapulcēsies tikai labākie cīnītāji. Un tieši šī atlase ir visu panākumu garantija.
* * *
Bieži vien pati daba izdara savus labojumus tautu sajaukšanās procesā, un šie labojumi ir vērsti uz rases tīrības saglabāšanu. Daba nemīl rasu sajaukumus. Īpašas grūtības pēc nācijas sajaukšanās nākas piedzīvot trešajai, ceturtajai un piektajai paaudzei. Tām vairs nepiemīt ne augstākās rases īpašības, ne arī asins vienotība; tām nav ne vienotas gribas, ne arī vienotas dzīves enerģijas vispār. Kritiskos brīžos vienota rase ātri pieņemtu vienprātīgu lēmumu. Taču šādi sašķelta rase noteikti būs neizlēmīga, un visi tās pasākumi būs tikai nekonsekventi padarīts darbs. Tas nozīmē, ka sašķeltās rases ir ne tikai vārgākas par vienotajām, bet arī tieši šī vārguma dēļ var būt nolemtas straujākai iznīcībai. Vēsturē ir zināmi ļoti daudzi gadījumi, kad, pastāvot vieniem un tiem pašiem nosacījumiem, vienota rase kaujā spēj noturēties, bet sajaukta — aiziet bojā. Tā mēs esam spiesti ieraudzīt pašas dabas izdarītās korekcijas. Taču daba bieži vien iet vēl tālāk. Tā ierobežo sajaukušos nāciju dzimstības spējas. Tādējādi daba vispār traucē sakrustotu tautu tālāku vairošanos, un tas var beigties ar kādas tautas pilnīgu izmiršanu.
Ja noteiktas rases viena persona stājas sakaros ar daudz zemākas rases personu, tad iesākumā pazemināsies tikai pēcnācēju attīstības līmenis; vēlāk radīsies novājināta paaudze salīdzinājumā ar to laulāto pēcnācējiem, kuru rases nav sajaukuši. Ja turpmāk nebūs augstākas rases svaigu asiņu pieplūduma, tad, turpinot mūsu minētā pirmā pāra pēcnācēju krustošanos, šīs līnijas pēcnācēji vai nu vispār izmirs gudrās dabas iejaukšanās rezultātā, vai arī gadu tūkstošu laikā, tūkstoškārt sajaucoties, parādīsies jauna suga, kas būs pilnīgi atšķirīga no pirmajām sajauktajām rasēm. Būs radusies jauna tautība ar tai raksturīgu pretestības spēku, taču tā būs nonākusi uz daudz zemākas pakāpes nekā augstākā rase, kura bija piedalījusies pirmajā rasu sajaukšanās procesā. Bet arī šajā gadījumā jaunā, daudz zemākā rase nenovēršami ies bojā cīņā ar augstāko rasi, ja vien tāda uz zemes vēl būs palikusi. Šī daudz zemākā rase nekad nevarēs izturēt cīņu ar tikpat vienotu, tomēr uz kultūras kāpnēm daudz augstāk stāvošu rasi. Tai nepietiks ne radošo spēju, ne garīgā elastīguma, jo daudzkārtējas sajaukšanas rezultātā tā būs cietusi tikai zaudējumus.
Tādējādi var teikt: jebkura veida rasu sajaukšanās agri vai vēlu nenovēršami noved pie tās pēcnācēju paaudzes bojāejas, kura radusies sajaukšanās rezultātā, ja vien uz zemes tīrā veidā kaut daļēji ir saglabājusies augstākā rase, kas piedalījusies sajaukšanās procesā. Tikai tad, ja pilnīgi visa augstākā rase līdz pat beigām piedalās sajaukšanās procesā, sajaukšanās galaproduktam vairs nedraudēs briesmas.
Šajā secinājumā slēpjas zināma garantija, ka ir iespējama pakāpeniska dabiskā atdzimšana.
Tā kā uz zemes saglabāsies rases ziņā tīri elementi, kas nebūs piedalījušies sajaukšanās procesā, tad arī pakāpeniski samazināsies rasu saindēšanās.
Tas notiks pats no sevis, ja iedzīvotājiem būs spēcīgi izteikts rases instinkts un viņi tikai īpašas apstākļu sakritības dēļ uz laiku ir novirzījušies no rasu ziņā normāli tīras vairošanās ceļa. Kad ārkārtējie apstākļi būs beigušies, tā rases daļa, kura būs saglabājusi savu tīrību, atkal tieksies pēc laulībām tikai ar rasu ziņā tīriem elementiem un tādējādi pienāks gals tālākai rasu sajaukšanai. Tad rasu sajaukšanās rezultātā radušies iedzīvotāji atkal atstās priekšplānu, ja vien skaitliski tie nebūs kļuvuši par tik gigantisku spēku, ka nekāda savas rases tīrību saglabātāju elementu pretestība vairs nebūs iespējama.
Ja cilvēks pats ir zaudējis instinkta tīrību, tad viņam nav ko cerēt uz dabas palīdzību. Lai daba palīdzētu, cilvēkam pašam ar saprāta spēku ir jācenšas atjaunot instinkta trūkumu. Tad var palīdzēt vienīgi saprāts. Taču bieži vien mēs vērojam pavisam ko citu. Savā aklumā cilvēks turpina nīdēt savas rasiskās tīrības pēdējās atliekas, kamēr galu galā viņš to pazaudē pilnīgi un galīgi. Tad mēs jau iegūstam to viendabīgo un bezveidīgo rases masu, kurā daudzi mūslaiku cilvēces labdari saskata ideālu. Tā ir visas cilvēces lielākā nelaime. Šāds sajaukums neradīs cilvēku, kurš būs spējīgs būt par kultūras nesēju vai, labāk sakot, par kultūras pamatu licēju un tās radītāju. Šāds sajaukums tikai rada lielu baru, lielu un bezveidīgu dzīvnieku bara masu.