Un tādā gadījumā cilvēces vēsturisko misiju varētu uzskatīt par pabeigtu.
Ja negribam, lai mūsu zeme nonāk šādā stāvoklī, tad mums reiz par visām reizēm jāsaprot, ka vācu valstu uzdevums pirmām kārtām ir principiāli darīt galu jebkurai tālākai rasu sajaukšanai.
Tagadējā nožēlojamā paaudze, protams, tūlīt sāks protestēt, ka nav pieļaujama iejaukšanās cilvēka vissvētākajās tiesībās. Nē, teiksim mēs šiem cilvēkiem, mēs zinām tikai vienas vissvētākās cilvēka tiesības, kas reizē ir arī vissvētākais cilvēka pienākums: cilvēkam nemitīgi ir jārūpējas par to, lai viņa asinis paliktu tīras, jo tikai, saglabājot cilvēces labāko daļu, mēs nodrošinām visai cilvēcei daudz augstākas un cēlākas attīstības iespēju.
Tāpēc mūsu tautiskā valsts par savu galveno uzdevumu uzskatīs laulību institūta pacelšanu jaunā, augstākā līmenī un tā atveseļošanu, lai tas pārstātu būt rases kauna traips. Valsts pacels laulību institūtu tādā līmenī, kurš atbilst augstajam aicinājumam — radīt paaudzi, kas būtu dieva iemiesojums un līdziniece zemes virsū nevis cilvēka un pērtiķa krustojums.
Ja pret to protestē, vadoties no tā saucamā humānisma viedokļa, tad mums ir jāpiebilst, ka tas attiecas uz mūsu laikmetu ļoti maz. No vienas puses, mūsu laikmets uzskata par savu pienākumu noteikti nodrošināt ikvienam nelaimīgam deģenerātam iespēju radīt pēcnācējus, tādējādi vairojot uz šīs zemes bezgalīgas ciešanas. Bet, no otras puses, tieši mūsu gadsimtā ikvienā aptiekā un pat pie ikviena ielu tirgotāja var iegādāties līdzekļus, kas novērš pat īsti veselu vecāku pēcnācēju parādīšanos šai saulē. Kā tad iznāk? Izrādās, ka mūsu izslavētā "klusuma un kārtības" valsts par savu pienākumu uzskata nodrošināt brīvu vairošanās iespēju slimajiem ar sifilisu un tuberkulozi, sirgstošajiem ar iedzimtām kaitēm, kropļiem, idiotiem un noziedzniekiem. Turklāt valsts iemūžina tādu kārtību, kura miljoniem mūsu nācijas vislabāko cilvēku atņem iespēju laist pasaulē bērnus. Ja tā nebūtu taisnība, tad valstij pirmām kārtām vajadzētu censties vai vismaz padomāt, kā radīt priekšnosacījumus to cilvēcisko būtņu paēdināšanai un dzīvības saglabāšanai, kas vienīgās ir spējīgas nodrošināt nākamo paaudžu veselību.
Cik ļoti visa pašreizējā sistēma ir pretrunā jebkādam ideālam, cik zemiska un bezgalīgi nepateicīga ir šāda sistēma! Pašreizējā valsts visu atstāj pašplūsmā un pat nedomā, kas tad būtu jādara, lai palīdzētu pilnveidoties nākamajām paaudzēm. Pats par sevi saprotams, ka šajā ziņā tikpat daudz grēko arī mūsu baznīca. Tā vairāk par visiem klaigā, ka cilvēks ir dieva iemiesojums zemes virsū, un tomēr neuzskata par savu pienākumu kaut padomāt, kas būtu darāms, lai šis cilvēks — dieva gara iemiesojums uz zemes – nedeģenerētos līdz bojā ejoša proletariāta līmenim. Vispirms baznīca, rokas uz gurdenajām krūtīm sakrustojusi, savelk seju skumjā grimasē un brīnās, ka kristietībai nav nepieciešamās ietekmes un "bezdievība" izplatās arvien drausmīgāk utt. Mūsu baznīca laikam nesaprot, ka, cilvēkiem ejot bojā fiziski, viņi deģenerējas arī garīgi. Neprazdama izpildīt savu viselementārāko pienākumu savas tautas priekšā, baznīca to kompensē ar vēlmi aplaimot hotentotus un zulusus. Laikā, kad ar dieva palīdzību esam nodzīvojušies tik tālu, ka Eiropas tautas mūsu acu priekšā sirgst ar īstu fizisku un garīgu spitālību, mēs, lūk, sūtām savus misionārus uz Centrālo Āfriku un viņi tur ierīko misijas nēģeriem. Galu galā lieta nonāks vēl tik tālu, ka mēs ar savu "augstāko kultūru" arī tur pārvērtīsim primitīvo, bet veselīgo tautu par pūstošu rasu krustojumu.
Abas mūsu kristīgās baznīcas rīkotos daudz prātīgāk, ja tā vietā, lai uzspiestu nēģeriem savas misijas, kuras tie negrib un nesaprot, tās uzņemtos pūles pārliecināt eiropiešus, ka slimiem vecākiem daudz labāk ir audzināt veselu bāreni nekā pašiem laist pasaulē vārguļus, kas nolemti nožēlojamai eksistencei.
Mūsu tautiskajai valstij būs jāuzņemas visi uzdevumi, kuriem patlaban netiek pievērsta nekāda uzmanība. Valsts padarīs rasi par visas sabiedriskas dzīves viduspunktu. Valsts sistemātiski rūpēsies par rases tīrības saglabāšanu. Tā pasludinās bērnu par visvērtīgāko tautas īpašumu. Valsts rūpēsies, lai pēcnācējus radīta tikai veseli cilvēki. Par kaunu tiks uzskatīts laist pasaulē bērnus, jā vecāki ir slimi. Pat augstāko godu tiks uzskatīts, ja nepietiekami veseli vecāki atteiksies no bērnu laišanas pasaulē. Par nosodāmu tiks uzskatīts nedzemdēt bērnus, ja vecāki ir veseli, jo valstij ir vajadzīgi veseli pēcnācēji. Valsts uzstāsies kā tūkstošgadīgās nākotnes aizstāvis un valsts gribas priekšā būs jāatkāpjas atsevišķu pilsoņu vēlmēm. Valsts dos iedzīvotājiem iespēju izmantot visus īsteni lielos izgudrojumus un modernākos ārstniecības līdzekļus. Tā paziņos, ka visiem slimajiem, ar sliktu iedzimtību tiek atņemtas tiesības radīt pēcnācējus, jo viņu sliktā iedzimtība var pāriet uz nākamajām paaudzēm. Valsts rūpēsies, lai veselīgas sievietes dzemdētu bērnus un neierobežotu sevi nožēlojamā ekonomiskā stāvokļa dēļ, lai bērniem savukārt bērnība nekļūtu par lāstu. Mūsu valsts darīs galu noziedzīgajai vienaldzībai, ar kādu pašlaik visi izturas pret daudzbērnu ģimeni. Tieši pretēji, valsts uzņemsies godpilno uzdevumu aizsargāt ģimeni, kurai jākļūst par tautas svētību. Par bērnu valsts rūpēsies vēl vairāk nekā par pieaugušo.
Fiziski un morāli neveselam cilvēkam nav tiesību iemūžināt savu slimību sava bērna organismā. Mūsu valstij stāv priekšā milzīgs audzināšanas darbs, taču savulaik tas tiks uzskatīts par daudz lielāku varoņdarbu nekā mūsdienu buržuāziskā laikmeta kari, kas beigušies ar visspožākajām uzvarām. Valsts audzinās pilsoņus ar domu, ka būt slimam vai vārgam nav nekāds kauns; bet gan nelaime. Par kaunu ir uzskatāma egoistiskā vēlme iemiesot savu slimību nākamajās paaudzēs. Valsts pārliecinās savus pilsoņus, ka daudz cildenāk būs, ja cilvēki, kas savas slimības dēļ nav vainojami, atteiksies radīt bērnus un savu mīlestību un rūpes ziedos veseliem, bet nabadzīgiem savas valsts; bērniem, kuri nākotnē kļūs par sabiedrības balstu. šo audzināšanas darbu valsts, protams, pabildinās ar tīri praktiskiem pasākumiem. Nesamulstot nekādu aizspriedumu priekšā un neapstājoties, ja iesākumā mūs maz sapratis, mūsu valsts turpinās strādāt tieši laji virzienā.
Tikai kādus 600 gadus valstij vajadzētu stingri īstenot tādu politiku un nācija būtu tā atveseļojusies, ka šolaik to ir grūti pat iedomāties. Ja apzināti un plānveidīgi sāksim īstenot tikai veselīgu vecāku atbalstīšanas politiku, mēs iegūsim tādu rasi, kura sākumā atbrīvosies no tagadējiem Fiziskajiem trūkumiem, un pēc tam pakāpeniski uzlabosies arī tās garīgās spējas.
Tautai un valstij tikai stingri jānostājas uz šī ceļa, un mūsu uzmanība ar laiku būs koncentrēta uz to, lai palielinātu rasu ziņā iespējami vērtīgākās nācijas daļas vairošanu. Tad arī visa tauta sajutīs to svētību, kādu būs ieguvusi nācija.
Lai tā notiktu, pirmām kārtām ir nepieciešams, lai jauniegūto zemju kolonizēšanu valsts neatstātu gadījuma ziņā, bet gan pakļautu noteiktām normām. Šim nolūkam valstij jādibina speciālas "rasu" komisijas, un tikai tās būs tiesīgas izdot pārcelšanās atļaujas uz šīm jaunajām zemēm. Turklāt komisijām būtu jāvadās tikai no tā, cik tīras ir šī pārceļotajā asinis rasu ziņā. Tikai tā ap valsti varam pakāpeniski izveidot koloniju loku ar vienas tīras rases iedzīvotājiem. Tikai tā varēsim veicināt rases pilnveidošanos. Koloniju iedzīvotāji tad kļūtu par visas tautas lielāko dārgumu. Šo koloniju palielināšanas ikvienam tautas dēlam iedvesīs lepnumu un ticību nākotnei. Jo katrs tās uztvers kā visas tautas, pat visas cilvēces dižās nākotnes sākumu.