Tā visa rezultātā mūsu tautiskajam pasaules uzskatam neapšaubāmi izdosies panākt, ka sāksies laikmets, kad cilvēki par savu augstāko uzdevumu neuzskatīs uzlabot suņa, zirga, kaķa kvalitāti, bet gan izveidot daudz augstāka līmeņa cilvēku rasi. Tas būs laikmets, kad vieni ar apziņu, ka tas ir nepieciešams, klusējot no kaut ka atteiksies, bet citi priecīgi upurēs un dos.
Lai mums nesaka, ka par kaut ko tādu pasauli nebūtu iespējams pat sapņot. Vai tad arī tagad nav redzams, ka simtiem un tūkstošiem cilvēku tikai baznīcas ietekmē vien sasaista savu dzīvi ar celibātu? Vai tiešām mēs nevarēsim panākt to pašu, ja baznīcas vietā visa valsts sāks sistemātiski norādīt, cik lielu pārmantojamības grēku izdara cilvēki, kas sistemātiski saindē rasi un traucē nākt pasaulē visspēcīgā radītāja patiesi cienīgus cilvēkus?
Protams, mūsdienu nelaimīgo mietpilsoņu armija to nesapratīs. Tie tikai paraustīs plecus un pēc sava paraduma sāks atkārtot pierasto muļķīgo frāzi: jā, pats par sevi tas ir ļoti labi, bet to taču nedrīkst darīt. Jā, kungi, mēs viņiem atbildēsim — ar jums kopā tas, protams, nav izdarāms! Jūs ar savām morālajām īpašībām tam nederat! Jūs, kungi, mietpilsoņi, pazīstat tikai vienas rūpes: rūpes par sevi! Jūs, kungi, pazīstat tikai vienu dievu: savu naudu! Mēs vēršamies ne pie jums, bet pie tās milzīgās nabagu armijas, kura ir pārāk nabadzīga, lai savu dzīvi uzskatītu par augstāko laimi zemes virsū. Mēs vēršamies ne pie tiem, kuri tic vienīgi zelta teļam, bet gan pie tiem, kuri pazīst arī citus dievus. Un vispirms mēs vēršamies pie mūsu vācu jaunatnes plašās armijas. Tā nobriest laikmetā, kad tuvojas lielais pavērsiens. Stāvoklis, kāds radies tēvu vienaldzības dēļ, tagad noteikti modinās bērnus uz aktivitāti un cīņu. Vai nu tagadējā vācu jaunatne kļūs par jaunas tautiskas valsts cēlāju, vai arī tai nāksies kļūt par liecinieci visas buržuāziskās pasaules kraham un bojāejai.
Nevajag lolot ilūzijas. Ja kāda paaudze redz un pat atzīst savas kļūdas, bet tajā pašā laikā — kā to dara mūsdienu buržuāziskā pasaule — turpina apmierināties ar lētiem saukļiem, ka pret pastāvošo ļaunumu nekas nav iesākams, tad jāsaka skaidri un gaiši: tāda sabiedrība ir lemta iznīcībai. Visraksturīgākā mūsdienu buržuāziskās pasaules pazīme ir tā, ka tai vairs nav drosmes noliegt šos ļaunumus. Tā ir spiesta atzīt, ka daudz kas pie mums ir slikts un pūstošs, bet tomēr nespēj rast sevī apņēmību stāties pretī šim ļaunumam, sakopot 60 - 70 miljonu lielas tautas enerģiju un tādējādi uzsākt ar šo ļaunumu izšķirošo cīņu. Pat, ja pie šīs lietas ķeras kāds cits, tas saņem tikai trulu izsmieklu, un parādās centieni atrast iespējami vairāk "teorētisku" argumentu, lai pierādītu, ka panākumus gūt nav iespējams. Ikviens arguments te šķiet piemērots, lai tikai "attaisnotu" savu mazdūšību un niecību. Piemēram, ja viss Amerikas kontinents iestājas pret saindēšanos ar alkoholu un uzsāk cīņu pret šo indi, tad mūsu eiropeiskā buržuāziskā pasaule prot tikai grozīt galvu un muldēt niekus. Cilvēkiem pat neienāk prātā, cik viņi ir niecīgi, pieļaujot apsmiet šo pasākumu. Ja izsmiekls nelīdz un tomēr kādā zemeslodes malā atrodas drosminieki, kas piesaka karu rutīnai un gūst arī zināmus panākumus, vienmēr atradīsies līdzeklis, kā viņus savaldīt. Viņus apmelos, visus viņu panākumus apšaubīs, pret drosminiekiem vērsīsies ar tā saucamajiem "morālajiem" apsvērumiem, lai gan šo drosminieku pūliņi būs vērsti uz to, lai iznīdētu visriebīgākās antimorālās lietas.
Nē, par to mums nav ne mazāko šaubu: mūsu tagadējie birģeri nav tā vērti, lai piedalītos cīņā par cilvēces augstākajiem uzdevumiem. Tie šajā ziņā ir pilnīgi neprašas, kas paši apauguši ar pārāk sliktām īpašībām. Lūk, tādēļ arī politiskie klubi, kuri ir pazīstami ar kolektīvo nosaukumu "buržuāziskās partijas", jau sen vairs nav nekas cits kā savtīgas profesionāļu, kārtu vai šķiru interešu aizstāvības apvienības. Par savu augstāko uzdevumu tie pašlaik uzskata vienīgi savu šauri egoistisko interešu iespējami veiksmīgāku aizstāvēšanu. Tas ir skaidrs, ka šāda buržuāzijas "politikāņu" ģilde der visam kam, tikai ne nopietnai cīņai augstāka mērķa vārdā. Šo buržuā pūliņi bez šaubām ir lemti pilnīgai neveiksmei, ja pretējā pusē stāv nevis vecā "piesardzīgā^' tirgoņu kompānija, bet gan īstas proletāriešu masas, kuras marksisti sistemātiski satracina un uzkurina līdz baltkvēlei, un tādēļ tās ir gatavas nevis pļāpāt, bet rīkoties.
* * *
Ja par svarīgāko valsts uzdevumu uzskatām rases labāko elementu aizsargāšanu un sistemātisku atbalstīšanu, tad valstij, protams, jārūpējas ne tikai par zīdaiņiem, bet sistemātiski jāpalīdz audzināt šos bērnus, kamēr tie izaug un kļūst par vērtīgiem sabiedrības locekļiem, kas tālāk paši turpina veselīgu vairošanās procesu.
Ir jau zināms, ka veselīgas garīgās attīstības panākumu ķīla ir tīra rase. Tādā pat mērā var teikt, ka katra cilvēka fiziskā veselība ir galvenais veselīgas garīgās audzināšanas priekšnosacījums. Ja nerunājam par atsevišķu cilvēku, bet gan par visiem kopumā, tad, protams, ir taisnība, ka vesels gars mājo tikai veselā miesā. Šis teiciens nemaz nav pretrunā atsevišķiem gadījumiem, kad ģēniji ir fiziski vārgi vai pat slimi cilvēki. Šeit ir runa tikai par izņēmumiem, kuri — kā visur — tikai apstiprina likuma pareizību. Bet, ja tauta kopumā sastāv no fiziskiem deģenerātiem, tad tikai ļoti retos gadījumos no šādas vides var rasties patiesi liels gars. Ja tāds arī parādīsies, tas negūs lielus panākumus. Vai nu apkārtējā deģenerējusies pasaule viņu vispār nesapratīs, vai arī tās griba būs tik paralizēta, ka tā vienalga nespēs pacelties līdzi šim atsevišķam varonim ērgļa cienīgā lidojumā.
Ievērojot šos visus minētos apstākļus, tautiskā valsts par savu galveno uzdevumu uzskatīs nevis "iebāzt" bērniem galvās pēc iespējas vairāk "zināšanu", bet gan pirmām kārtām izaudzināt pilnīgi veselus cilvēkus. Tikai pēc tam domāsim par garīgo spēju attīstīšanu. Un arī šajā jomā vispirms domāsim par to, lai mūsu jaunatnei ieaudzinātu stingru raksturu, gribu un gribasspēku un tad tālāk sistemātiski strādāsim, lai jaunatnei attīstītu atbildības sajūtu. Par skolas izglītību domāsim visbeidzot.
Mūsu valsts vadmotīvs būs: mums nav vajadzīgi fiziski vārgi cilvēki, lai arī tie būtu garīgi ļoti apdāvināti, mums vajadzīgi fiziski veseli cilvēki ar stingru raksturu, izlēmīgi un enerģiski, lai arī tiem trūktu pietiekami plašas izglītības. Ja tauta sastāvētu vienīgi no zinātniekiem, būtu fiziski deģenerējušies cilvēki ar vāju gribu, turklāt vel pacifisma pielūdzēji, tad par tādu tautu jau iepriekš var teikt, ka tā ne tikai neiekaros debesis, bet nespēs arī uz zemes nodrošināt sev kaut cik pienācīgu eksistenci. Smagajā cīņā, kad izšķiras cilvēku un tautu likteņi, sakāvi cietīs ne tas, kurš mazāk zina, bet gan tas, kas ir vārgāks un neprot izdarīt praktiskus secinājumus pat ar savām niecīgajām zināšanām. Galu galā arī šeit ir jāsaglabā zināmas proporcijas, jo starp fizisko veselību un garīgajām zināšanām vajadzētu pastāvēt zināmai harmonijai. Trūdošs ķermenis nekļūs pievilcīgāks, ja arī tajā būs iemiesojusies vispoētiskākā dvēsele. Cilvēki nekad nebūtu tiekušies attīstīt garīgās spējas, ja tas pastāvīgi saistītos ar noteikumu, ka jākļūst par fizisku graustu, vāja rakstura kropli. Grieķu skaistuma ideāls tāpēc arī kļuva nemirstīgs, ka apvienoja apbrīnojamu fizisko skaistumu ar dvēseles cēlumu un plašu prāta vērienu.