Lūk, tāpēc mūsu valstī rūpēties par cilvēka fizisko attīstību nebūs ļauts katram atsevišķi, tas nebūs tikai vecāku uzdevums vien. Nē, pati valsts šai problēmai veltīs milzīgu uzmanību, jo tā ir nācijas pašapliecināšanās programma, kuras veselības aizsargāšana ir valsts uzdevums.
Šo audzināšanas darbu vajag sākt ar jaunajām mātēm, jo desmitiem gadu ilga un rūpīga darba rezultātā mums ir izdevies panākt, ka dzemdības notiek sterilā vidē un dzemdību drudzis kļūst par arvien retāku parādību.
Tagad mums jānodarbojas ar mūsu māsu un māšu audzināšanu un jāpanāk, lai tās dzemdētu veselus bērnus. Ar to mēs tiešām būsim likuši pamatus patiesi veselu pēcnācēju radīšanai.
Skolai mūsu tautiskajā valstī ir jāpievērš daudz lielāka uzmanība un laiks fiziskajai audzināšanai. Nav lietderīgi jaunās smadzenes apgrūtināt ar tādu balastu, kāds tām tiek uzkrauts tagad. Pieredze rāda, ka no visa tā milzīgā daudzuma, kas tiek saukts par skolas zināšanām, smadzenes ir spējīgas paturēt tikai nelielu daļu, turklāt daudzos gadījumos tieši to, kas nemaz nav tik svarīgs. Mūsu mācību iestāžu audzēkņiem vienkārši nav dota iespēja atšķirt svarīgo no nesvarīgā, un galu galā viņi iegaumē tikai sīkumus, otršķirīgas lietas. Ja vidusskolu programmās vingrošanai tiek atvēlētas kādas divas stundas nedēļā, un pie tam šis priekšmets nemaz nav obligāts, tad, salīdzinot ar laiku, kādu mēs veltām garīgajai attīstībai, tas ir viens vienīgs pārpratums. Katram jaunietim dienā vajadzētu veltīt dažādiem sporta un vingrošanas veidiem vismaz pa stundai priekšpusdienā un vakarā. Turklāt nekādā gadījumā nevajag atteikties no kāda svarīga sporta veida, uz kuru pat mūsu aprindās diemžēl skatās necienīgi — es šeit domāju boksu.
Tā saucamās "izglītotās" sabiedrības aprindās šajā sakarā nākas dzirdēt pilnīgi neticamas muļķības. Ja jaunietis mācās paukot un vēlāk caurām dienām nododas paukošanai, tas tiek uzskatīts par pašsaprotamu un pat pagodinošu lietu. Bet, ja viņš nodarbojas ar boksu, tas šķiet kaut kas ļoti rupjš. Kāpēc? Mēs nepazīstam nevienu citu sporta veidu, kurš tik lielā mērā attīstītu cilvēkā spēju uzbrukt, spēju zibenīgi pieņemt lēmumus un vispār tik ļoti veicinātu organisma norūdīšanos. Ja divi jauni cilvēki kādu konfliktu risina ar dūres palīdzību, tas nemaz nav rupjāk nekā ar uzasinātu un nopulētu dzelzs gabalu palīdzību.
Ja cilvēks pret uzbrukumu aizstāvas ar dūrēm, tas nemaz nav necilāk nekā aizbēgt vai saukt policistu. Mūsu veselīgajam zēnam jau no mazotnes ir jāiemācās paciest sitienus. Lai prātvēderi brēkā, ka sludinu kaut ko mežonīgu; taču uzskatu, ka mūsu valsts uzdevums nebūs audzināt trauslu estētu un fizisku deģenerātu koloniju.
Mūsu valsts ideāls nebūs "cienījams" mietpilsonis un labdarīga vecmeita. Mūsu vīrieša ideāls ir vīrišķā spēka iemiesojums. Mūsu sievietes ideāls ir spēja dzemdēt mums jaunu veselīgu vīriešu paaudzi.
Sports mums ir vajadzīgs ne tikai tāpēc, lai audzinātu atsevišķus stiprus un drosmīgus cilvēkus, bet arī, lai norūdītu mūsu bērnus un sagatavotu viņus tā, ka vajadzības gadījumā tie spētu izturēt arī netaisnus likteņa triecienus.
Ja viss mūsu garīgais augšslānis savulaik būtu apguvis ne tikai labas manieres, bet to vietā, piemēram, būtu labi apguvis boksu, tad pie mums nebūtu bijusi iespējama visiem zināmā novembra revolūcija, kuru īstenoja suteneri, dezertieri un tamlīdzīgi salašņas. Tas, ka šie salašņas 1918. gada novembri guva panākumus, ir izskaidrojams nevis ar šo "revolūcijas mahinatoru" enerģiju un sparu, bet gan ar to cilvēku rakstura vājumu, kuri tolaik vadīja valsti. Tur jau ir tā nelaime, ka visi mūsu idejiskie vadītāji bija guvuši tā saucamo "garīgo" audzināšanu. Tāpēc arī viņi bija pilnīgi bezspēcīgi brīdī, kad pretējā, puse lietoja spēku. Tāds bija rezultāts, jo mūsu augstākās mācību iestādes principā audzināja nevis īstus vīrus, bet gan tikai ierēdņus, inženierus, tehniķus, ķīmiķus, juristus, literātus un, lai visi šie radījumi neiznīktu, — attiecīgo specialitāšu profesorus.
Mūsu idejiskā vadība vienmēr ir bijusi spoža. Toties tur, kur bija nepieciešams kaut kāds gribasspēks, vairumā gadījumu bijām ārpus jebkuras kritikas.
Protams, ar audzināšanu vien no cilvēka, kas no dabas ir bijis gļēvs, drosminieku neizveidosi. Taču arī tāds cilvēks, kuram daba devusi drosmi, būs kā paralizēts, ja fiziskās audzināšanas trūkumu dēļ nonāks neizdevīgākā stāvoklī nekā viņa pretinieks. Armijas piemērs vislabāk pierāda, cik ļoti sava fiziskā spēka un veiklības apziņa modina cilvēkā vīrišķību un uzbrukuma garu. Saprotams, ka armijā nav tikai varoņi vien. Vairumā gadījumu mums ir darīšana ar vidusmēra cilvēkiem. Taču vācu karavīra fiziskā audzināšana miera laikā iepotēja šim gigantiskajam organismam suģestīvu ticību savām priekšrocībām. Tas karavīru padarīja par cilvēku, kurš dziļi tic, ka ir pārāks par ienaidnieku. To noliegt nevarēja arī pretinieks. Tas, ko mūsu armijām izdevās paveikt 1914. gada vasarā un rudenī, kad neapturami virzījāmies uz priekšu un izcīnījām nemirstīgu slavu, bija tikai daudzu pirmskara gadu nenogurstošas audzināšanas rezultāts. Tieši pirmskara gados armijā ar labi nostādītu audzināšanas darbu sagatavojām cilvēkus šiem pilnīgi neticamajiem varoņdarbiem, jo iedvesām viņiem tādu ticību savām spējām, kas neapdzisa pat nedzirdēti asiņaino kauju šausmās.
Tieši vācu tautai, kurai šobrīd nākas ciest pazemojumus no visas pārejās pasaules, visvairāk pietrūkst iekšējas ticības saviem spēkiem. Taču šo iekšējo ticību var ieaudzināt tikai mazotnē. Bērni ir jāaudzina tā, lai tie ticētu, ka tieši mēs, vācieši, neapšaubāmi būsim visstiprākie pārējo vidu. Visam māsu audzināšanas darbam jāiedveš tautā apziņa, ka mūsu nācija atkal kļūs neuzvarama. Tas, kas savulaik nodrošināja vācu armijām vienu uzvaru pēc otras, bija tas paļāvības kopums, kādu izjuta gan katrs kareivis sevī, gan visi kopā attiecībā uz saviem vadītājiem. Ja kas vēl spēj no jauna aizraut un celt augšup vācu tautu, tad tā ir tikai pārliecība, ka atkal iekarosim brīvību. Bet šī pārliecība radīsies tikai tad, j a miljoniem cilvēku būs spējīgi vienādi uztvert šo sajūtu.
Arī šajā ziņā nevajag lolot nekādas ilūzijas.
Mūsu tautas sagrāve bija drausmīga, un būs nepieciešamas neticamas pūles, lai kādā dienā beidzot varētu likvidēt šīs sakāves rezultātus. Vai tiešām varētu noticēt, ka mūsu tauta, ja to turpināsim audzināt "klusuma un kārtības" idejas pielūgsmei, jebkad atradīs sevi spēku saraut verdzības važas un iesviest tās pretiniekam sejā? Nē, tā domāt būtu sāpīga kļūda. Šo stāvokli var labot īsta, stipra nacionālā griba, brīvības alkas un vislielākā dedzība.
* * *
Arī jaunatnes apģērbam ir sava nozīme. Mūsu jaunatnei ir jāģērbjas tā, lai tas sekmētu izvirzītā mērķa sasniegšanu. Žēl skatīties, kā jaunatne kļūst par vismuļķīgākās modes upuri. Vecais sakāmvārds, ka vīru skata no cepures, iegūst viskroplīgāko jēgu.
Apģērbam jākalpo jaunatnes audzināšanai. Tas jaunais puisis, kurš vasaras laikā valkā garās bikses un staigā ievīstījies līdz acīm, līdz ar to jau nodara ļaunumu savam fiziskajam rūdījumam. Mums jaunajā cilvēkā ir jāieaudzina arī zināma patmīlība un — nekautrēsimies saukt lietas īstajā vārdā — arī godkārība. Jāpanāk tikai, lai par godkārības objektu tiktu uzskatīts nevis skaists apģērbs, kādu citi nevar nopirkt, bet gan skaists ķermenis, kādu vēlēdamies var izveidot ikviens.