Tam ir nozīme arī turpmākajā dzīvē. Meitenēm ir jāiepazīst savi bruņinieki. Ja, pateicoties visām muļķīgajām modēm, jautājums par skaistu ķermeni nebūtu pašā pēdējā vietā, tad līkkājainie pretīgie ebreju zeļļi nebūtu spējīgi novest no ceļa tūkstošiem vācu meiteņu. Nācija ir ieinteresēta, lai laulībā stātos cilvēki ar skaistiem ķermeņiem, jo tikai tā ir iespējams mūsu tautai nodrošināt patiesi skaistus pēcnācējus.
Pašreiz tas mums ir īpaši nepieciešams, jo vairs nav militārās audzināšanas, kas agrāk vismaz daļēji kompensēja pienācīgas fiziskās audzināšanas trūkumu skolā. Armijā bija Svarīgi ne tikai tas, ka ikviens guva zināmu rūdījumu. Nozīmīgi bija arī tas, ka militārā audzināšana ietekmēja dzimumu savstarpējās attiecības. Jaunās meitenes vienmēr deva priekšroku kareivim salīdzinājumā ar citiem puišiem.
Mūsu valstij jāgādā par jaunatnes audzināšanu ne tikai oficiālajā skolas laikā, bet arī pēc tam. Nedrīkst pārstāt rūpēties par jaunatni, kamēr tā vēl nav fiziski nobriedusi. Būtu ļoti muļķīgi iedomāties valsts uzdevumu tā, ka pēc skolas beigšanas tā pēkšņi drīkstētu pārstāt rūpēties par jauno pilsoni un varētu atcerēties viņu tikai tad, kad pienācis laiks iet karadienestā. Nē, valstij ne tikai ir tiesības, bet arī ir pienākums sistemātiski un neatlaidīgi rūpēties par visu, kas attiecas uz iedzīvotāju fizisko audzināšanu. Taču pašreizējā valsts neizrāda nekādu interesi par savu pilsoņu veselību un ir noziedzīgi aizmirsusi jaunatnes fizisko audzināšanu. Tā mierīgi atļauj jaunatnei graut savu veselību uz ielām un prieka mājās, lai gan vajadzētu jaunatnes audzināšanu ņemt savās rokās un, sistemātiski strādājot, izveidot fiziski veselu vīriešu un sieviešu paaudzi.
Par to, kādas konkrēti būs fiziskās audzināšanas formas, mēs vēl paspēsim runāt vēlāk. Pašreiz ir svarīgi, lai mēs vispār ķertos klāt šai lietai un sāktu meklēt atbilstošus ceļus. Mūsu valsts uzņemsies ne tikai garīgās, bet arī fiziskās audzināšanas pareizu īstenošanu pēc skolas beigšanas un šī mērķa sasniegšanai izveidos konkrētas valsts iestādes. Šī audzināšana galvenokārt centīsies likt pamatus nākamajam karadienesta laikam. Mūsu topošās armijas uzdevums tad vairs nebūs vienkāršu fizisku vingrinājumu iemācīšana. Mums nebūs rekrūšu šī vārda pašreizējā izpratnē. Armija uzreiz saņems cilvēkus, kuri būs beiguši nevainojamu fiziskās sagatavotības skolu, un tās uzdevums būs tikai gādāt, lai šos jau sagatavotos jauniešus izveidotu par karavīriem.
Mūsu valsts armija mācīs kareivjiem ne tikai maršēt, bet tā kļūs arī par augstāko patriotiskās audzināšanas skolu. Jaunais karavīrs iegūs visas nepieciešamās iemaņas, lai rīkotos ar ieroci. Līdz ar to armija gatavos viņu visai nākamajai dzīvei. Pats galvenais, ko armija dos jaunajam karavīram, būs tas pats, ko arī vecajā armijā uzskatīja par augstāko nopelnu: šajā skolā jaunekļi pārtaps par īstiem vīriem, te mūsu jaunatnei mācīs ne tikai paklausīt un būt disciplinētiem, bet arī pavēlēt. Vācu jaunietis iemācīsies ciest klusu ne tikai tad, kad saņems taisnīgu aizrādījumu, bet arī tad, ja nāksies uzklausīt netaisnīgus pārmetumus.
Armijā viņam jānostiprina ticība paša spēkiem, jāattīsta korporācijas gars, jāieaudzina dziļa pārliecība par savas nācijas neuzvaramību.
Karadienestu beidzot, jaunais vācietis saņems divus dokumentus: pilsoņa diplomu, kas dod tiesības veikt sabiedrisko darbību, un apliecību par fizisko veselības stāvokli, kas dod tiesību stāties laulībā.
Līdzīgi zēnu audzināšanai valsts veiks arī meiteņu audzināšanu. Arī šeit galvenais uzsvars tiks likts uz fizisko un tikai pēc tam uz morālo audzināšanu. Skolas izglītība būs trešajā vietā. Galvenais mērķis ir sagatavot meitenes par īstām un kārtīgām mātēm.
* * *
Ar rakstura audzināšanu mūsu valsts nodarbosies tikai pakārtoti fiziskajai audzināšanai.
Katra cilvēka rakstura pamatpazīmes, protams, ir ieliktas viņā kopš dzimšanas. Tas, kas ir dzimis egoists, tāds arī paliks uz visu mūžu. Tas, kas ir dzimis ideālists, savas dvēseles būtībā tāds arī paliks. Tomēr jāņem vērā, ka starp divām cilvēku grupām ar krasi izteiktiem raksturiem ir miljoniem cilvēku, kuru rakstura pazīmes ir ļoti nenoteiktas un neskaidri izteiktas. Dzimis noziedznieks, protams, noziedznieks arī paliks. Taču, pateicoties pareizai audzināšanai, ļoti daudzi cilvēki ar dažām noziedzīgām pazīmēm var kļūt par godīgiem cilvēkiem un vērtīgiem sabiedrības locekļiem. Un otrādi, pateicoties sliktai audzināšanai, daudzi cilvēki ar svārstīgu raksturu var galīgi noiet no ceļa.
Cik gan bieži kara laikā nav nācies dzirdēt sūdzības, ka mūsu tauta neprot klusēt! Cik grūti bija pasargāt no pretinieka pat ļoti svarīgus kara noslēpumus! Vai tad nevajadzētu sev pajautāt: ko gan līdz karam ir paveikusi vāciskā audzināšana, lai vācieti iemācītu klusēt, ja tas ir nepieciešams? Vai tad nav tiesa, ka ļoti bieži mūsu skolā mazs sūdzmanītis tika stādīts par paraugu klusējošajiem biedriem.? Vai tad mūsu skolā arī tagad ziņošana netiek uzskatīta par slavējamas "atklātības" pazīmi, bet klusēšana — par kaunpilnu noslēgtību? Vai gan skola kādreiz ir centusies iedvest saviem audzēkņiem, ka klusēšana ir vērtīga vīrišķības izpausme? Nē, visu pašreizējo skolas uzraugu acīs tas ir sīkums, kas vispār nav uzmanības vērts. Bet patiesībā šādu sīkumu dēļ mūsu valstij ir uzkrauti miljoniem lieli tiesas izdevumi, jo 90 procenti tiesas procesu par personas apvainošanu u. tml. rodas tādēļ, ka pie mums neprot klusēt. Esam pieraduši vieglprātīgi atkārtot un izplatīt visādus bezatbildīgus paziņojumus. Mūsu tautsaimniecība regulāri cieš zaudējumus, jo svarīgi ražošanas noslēpumi tiek izpļāpāti pa labi un pa kreisi. Vēl jo vairāk! Pat zināmi aizsardzības rūpniecības ražojumi kļūst par ilūziju tikai tādēļ vien, ka esam aizmirsuši klusēt un visu skaļi apspriežam. Un kara laikā tāds pļāpīgums var nodarīt vēl lielāku ļaunumu — tā dēļ tiek zaudētas lielas kaujas un pat veseli karagājieni. Nav šaubu, ka to, ko neesam ieaudzinājuši jaunībā, neredzēsim arī brieduma gados. Par katru cenu ir jāpanāk, lai mūsu skolotāji reizi par visām reizēm beigtu izmantot "ziņas", kuras pienes jaunie nesaprātīgie ziņotāji, jo tā tiek attīstīta viena no vissliktākajām rakstura pazīmēm.
Tas ir tikai viens no daudzajiem piemēriem. Pašlaik skolā vispār netiek pievērsta nekāda uzmanība cēlu rakstura īpašību veidošanai. Savulaik mūsu valsts būs spiesta pievērst tam lielu uzmanību. Uzticība, gatavība upurēties, māka klusēt, lūk, ir tikumi, kas tik ļoti nepieciešami lielai tautai. Sistemātiski audzināt un veidot šīs īpašības skolā ir daudz svarīgāk nekā daudz kas cits, ar ko ir pilnas skolas programmas. Tikpat svarīgs audzināšanas uzdevums ir sistemātiski atradināt cilvēkus no raudulīgām sūdzībām, mūžīgās vaimanāšanas utt. Mūsu skolai ir jāradina bērni saprast, ka vajadzības gadījumā arī klusējot jāpārcieš gan mokas, gan taisnīgi triecieni. Ja aizmirsīsim šo svarīgo uzdevumu, tad pēc tam nebūs jābrīnās, ka kritiskā brīdī, piemēram, kara laikā, kad frontē cīnās miljoniem mūsu dēlu, pasts to vien darīs, kā vadās šurpu turpu raudulīgas vaimanu vēstules. Ja mūsu tautskolas skolēniem mazāk dzītu galvā visādas zinības, bet sistemātiski nodarbotos ar pašsavaldīšanās veidošanu, tad tas 1915.-1918. gadā būtu ārkārtīgi atmaksājies.
Tādējādi mūsu valstij īpaša uzmanība būs jāpievērš cilvēka rakstura veidošanai. Daudzas morālās kaites, kas pašreiz nomoka mūsu tautas organismu, var novērst tikai tādā veidā. Ja arī mums neizdosies tos novērst pilnīgi, tad vismaz izdosies mīkstināt šīs slimīgās parādības.