Mums viss ir iznācis otrādi: līdzeklis ir kļuvis par mērķi, bet pats mērķis ir aizmirsts vispār. Un lai mums nesaka, ka pamatīgai vēstures apguvei visi šie atsevišķie dati, fakti un hronoloģija ir pilnīgi nepieciešami un it ka bez tiem cilvēki mācoties nevar izprast kopīgās attīstības likumsakarības. Nē, ar to lai nodarbojas speciālisti vēsturnieki. Vidusmēra cilvēks nav vēstures zinātņu profesors. Viņam vēsture ir nepieciešama tikai tik daudz, cik tas ir nepieciešams, lai izveidotu patstāvīgu viedokli par savas tautas politiskās dzīves jautājumiem. Ja kāds vēlas kļūt par vēstures profesoru, tad var sevi pilnīgi veltīt šai nodarbei. Tādam cilvēkam, protams, jāstudē visa šī zinātne un jāiedziļinās pat vissīkākajās sastāvdaļās. Arī viņam nepalīdzēs pašreizējais mācīšanas veids, jo tas ir pārāk plašs vienkāršam vidusmēra cilvēkam un reizēm pilnīgi nepietiekams mācītam speciālistam. Tāpēc viens no mūsu valsts svarīgākajiem uzdevumiem būs rūpēties, lai beidzot tiktu sarakstīts tāds vēstures kurss, kurā noteicoša vieta būtu ierādīta rasu problēmai.
* * *
Kopsavilkumā ir jāsaka: mūsu valsts ievērojami samazinās vispārējo skolas programmu, paturot tajā tikai pašu galveno un būtisko.. Vienlaikus tā nodrošinās iespēju iegūt patiešām pamatīgu speciālo izglītību visiem tiem, kas to vēlas. Pilnīgi pietiek, ja katrs pamatos iegūst tikai ļoti vispārīgu izglītību. Tajā jomā, kurā cilvēks izvēlēsies savu specialitāti, viņš varēs iegūt pamatīgu un detalizētu speciālo izglītību. Vispārizglītojošais minimums būs obligāts visiem, bet speciālā izglītība — katra atsevišķa cilvēka personīgā lieta.
Samazinādami mācību plānu, iegūsim daudz brīvu mācību stundu, un tās ir jāvelta fiziskām nodarbībām, rakstura, gribas un gribasspēka audzināšanai.
To, cik mūsu pašreizējā skolu mācību sistēma ir nepilnīga, lai cilvēkam dotu turpmākajā dzīvē nepieciešamās profesionālās zināšanas, vislabāk parāda jau tas fakts, ka uz vieniem un tiem pašiem amatiem pretendē cilvēki no trijām dažādām skolām. Izšķiroša nozīme ir tikai vispārizglītojošam minimumam, bet nevis mehāniskai speciālas skolu gudrības "iegūšanai". Tas, kam vajadzīgas patiešām speciālas zināšanas, kā jau minējām, tās nevar iegūt mūsu pašreizējo vidējo mācību iestāžu mācību plānu ietvaros.
Tādēļ mūsu valstij reiz par visām reizēm ir jādara gals šīm nepilnībām.
* * *
Otrkārt, mūsu valstī tiks izdarītas šādas izmaiņas.
Mūsu laikā, kad materiālisms ir ieņēmis ļoti noturīgas pozīcijas, priekšroka arvien biežāk tiek dota eksaktajām zinātnēm — matemātikai, fizikai, ķīmijai utt. Protams, šajā laikā, kad mūsu ikdienas dzīvē noteicēju, vietu ieņem tehnika un ķīmija, bez tā neiztikt. Tomēr būtu ārkārtīgi bīstami, ja mūsu vispārējā izglītība tiktu orientēta galvenokārt n šiem priekšmetiem. nācijas audzināšanai ir jābalstās nevis uz materiālisma, bet gan ideālisma pamata. Mūsu tautiskajai izglītībai ir jābūt veidotai galvenokārt uz humanitāro zinātņu pamatiem un jārada tikai bāze speciālās izglītības tālākai apgūšanai. Rīkojoties citādāk, zaudēsim tās vērtības, kuras, raugoties no nācijas kopējo interešu viedokļa, ir daudznozīmīgākas par jebkurām tehniskajam un speciālajām zināšanām. Mācot vēsturi, nekāda gadījumā nedrīkst, atteikties no antīkās pasaules studijām. Romas vēstures studēšana — protams, tikai attīstības vispārīgākos vilcienos — vienmēr ir bijusi un uz visiem laikiem paliks Tāpat arī mums jāsaglabā Grieķijas vēsture, jo šis tautas kultūras ideāli uz visiem laikiem paliks visa skaista paraugs. Mūsu pašreizējā cīņa ir cīņa par tūkstošgadīgās kultūras saglabāšanu, kas saista senos grieķus ar senajiem ģermāņiem. Mēs nevienam tagad nedrīkstam ļaut saraut Šo rasu vienotību.
Vispārējā izglītība ir stingri un noteikti jāatdala no īpašām speciālām zināšanām. Pretstatā tam, ka tās tagad arvien vairāk pievēršas Mamona kultam, mums vēl jo vairāk jācenšas saglabāt vispārējās izglītības Ideālistisko pamatu. Vienmēr un visur mums ir jāpierāda, ka rūpniecība un tehnika, tirdzniecība un amatniecība var zelt un plaukt tikai tik ilgi, kamēr sabiedrību caurstrāvo ideālisms, bez kura šāds uzplaukums nav iespējams. Uzplaukuma īstais priekšnosacījums ir nevis materiālistiskais egoisms, bet tikai un vienīgi ideālistiskais altruisms, cilvēku gatavība ziedot savas personiskās intereses sabiedrības interešu vārdā.
* * *
Visumā mūsu pašreizējā izglītības sistēma par savu galveno uzdevumu uzskata dot jaunajam cilvēkam tikai speciālās zināšanas, kas nepieciešamas, lai turpmākajā dzīvē varētu nopelnīt gabalu maizes. Parasti tas tiek izteikts šādā formulējumā: "Jaunajam cilvēkam ar laiku jākļūst par derīgu mūsu sabiedrības locekli". Tomēr ar to ir domāts tikai tas, ka viņam ir jābūt spējīgam nodrošināt sev stabilu iztikšanu. Kaut kāda virspusēja vispārējā izglītība tiek uzskatīta, tā teikt, par bezmaksas piedevu. Turklāt vēl runā, ka mūsu jaunietis iegūst arī vispārējo ''valstisko" izglītību. Bet mēs ar jums, lasītāj, taču zinām, ka valsts ir tikai forma. Jau tādēļ vien ir grūti dot mūsu skolēniem "valstisko'* izglītību. Forma var viegli salūzt. Patiesībā pie mums jēdziens "valsts" neietver skaidru saturu. Kas tad reāli paliek no mūsdienu "valstiskās" audzināšanas? Tikai izplūdis "patriotisms". Vecajā pirmskara Vācijā par galveno uzdevumu uzskatīja cilvēkos ieaudzināt īpašību pielūgt monarhu un visus lielākos un mazākos "ķeizariņus" kā dievus. Tāda "pedagoģijā® bija ne vien ļoti bezgaumīga, bet arī ārkārtīgi dumja. Tā nenoveda līdz mērķim jau tādēļ vien, ka tika pielūgti pārāk daudzi elki, un patiesi lielus vēstures darbiniekus mūsu tauta nemaz nepazina. Tā sīkumu dēļ tika palaists garām galvenais.
Tas, ka šādā veidā nav iespējams izraisīt patiesu nacionālo entuziasmu, ir skaidrs pats par sevi. Šādi nostādīts audzināšanas darbs galīgi neļauj izvēlēties kaut ļoti nedaudzu, patiesi izcilu cilvēku vārdus no mūsu vēstures un padarīt tos par visas vācu tautas lepnumu, tādējādi izmantojot vienīgo iespēju, kā visu vācu tautu apvienot vienota ideāla pielūgsmei un radīt patiesi dziļu un noturīgu pacēlumu. Mēs nepratām patiesi izcilu cilvēku vārdus izvirzīt tautas uzmanības centrā un padarīt tos par mūslaiku varoņiem, nepratām koncentrēt uz tiem nācijas uzmanību un radīt noskaņojumu, kas apvienotu visu tautu. Mēs nespējām visās zinātņu jomās saskatīt tos cilvēkus, kuri patiešām ir cienīgi veidot mūsu slavu, un padarīt tos par paraugu, ar kuru lepojas visa nācija. Mēs palikām ikdienas līmenī. Acīmredzot šeit sava loma bija arī bailēm, ka mūs varētu uzskatīt par "šovinistiem", no kā pie mums baidījās visvairāk. Mēs apmierinājāmies ar šablonisku dinastijas patriotismu. Tas mums likās daudz "ērtāks" par skaļām un priekpilnām nacionālā lepnuma izpausmēm. Vidusmēra krietns dinastijas patriots vienmēr bija gatavs "kalpot", taču patiess nacionālais lepnums varētu pretendēt uz citu pakļaušanu sev. Un tas likās "bīstami". Monarhiskais patriots palika pie šabloniskas "kara veterānu" biedrību veidošanas. Diezin vai nacionālais lepnums aprobežotos tikai ar tādām nevainīgām spēlītēm. Tas līdzinās īstam šķirnes zirgam, kas ne jau katram ļauj noturēties seglos. Vai gan būtu jābrīnās, ka vecās Vācijas vadītājs uzskatīja par labāku nesaistīties ar tik bīstamām "lietām". Nevienam no viņiem pat prātā neienāca, ka strauji tuvojas tā diena, kad sāksies pasaules karš, kas lielgabalu dārdoņā un gāzu viļņos sarīkos īstu eksāmenu patiesam patriotismam un katra vācieša izturībai. Kad šis karš sākās, mēs pārliecinājāmies, cik drausmīgi atriebās tas, ka mums nebija īsti patriotiskas audzināšanas un līdz ar to arī patiesi dziļu nacionālo jūtu. Mirt par saviem karaliskajiem vadītājiem un imperatoru tautai nebija sevišķas patikas. To, ko īsti nozīmē "nācija", bijām dzirdējuši tikai pa ausu galam. Kad sākās revolūcija un monarhiskā patriotisma ideja apdzisa pati no sevis, vēstures mācīšanai patiešām vairs bija tikai blakusnozīme. Pašreizējai valstij nacionālā izaugsme nav vajadzīga. Tā vēlas tikai entuziasma pilnu attieksmi pret republikānisko režīmu. Bet tieši to tā nevar panākt. Tāpat kā dinastiskais patriotisms nevarēja būt īpaši noturīgs laikā, kad ļoti liela loma jau bija nacionalitāšu principam, arī republikāniskais patriotisms tagad negūs nopietnu atbalstu. Diezin vai varētu šaubīties, ka ar lozungu "par republiku" vācu tauta frontē vis necīnītos četrarpus gadus. Bet visneizturīgākie droši vien būtu paši šīs jaunās republikas iniciatori.