Ja mūsu tik izslavētā republika necerēti pastāv jau samērā ilgu laiku, tad par to ir jāpateicas apstāklim, ka jebkurā brīdī tā ir gatava pildīt ikvienu laupīšanas līgumu, maksājot prasīto, atdot jebkuru teritoriju, kuru kāds iekāros utt. Tāda vācu republika citām valstīm ir ļoti patīkama. Pretiniekam vienmēr ir ērtāk, ja viņam ir darīšana ar vājiem un paklausīgiem cilvēkiem. Šī pretinieka simpatizēšana republikāniskajai pārvaldes formai Vācijā ir visiznīcinošākais spriedums novembra republikai. Pretinieki mīl novembra republiku un nodrošina tās pastāvēšanu, jo zina, ka labāku palīgu vācu tautas paverdzināšanai tie neatradīs. Mūsu brīnišķīgā republika par savu pastāvēšanu var pateikties tikai šim apstāklim. Lūk, tāpēc tā itin viegli var iztikt bez jebkādas patiesi nacionālas audzināšanas. Tai pietiek, ja reiha karoga varoņi uzsauc "urā", lai gan, starp mums runājot, ja šiem varoņiem ar savu dzīvību vajadzētu aizstāvēt republikas karogu, tie visticamāk aizlaistos kā zaķi.
Mūsu tautiskajai valstij nāksies nopietni cīnīties par savu pastāvēšanu. Tā nevar cerēt uz Dauesa plānu; nekādi paraksti uz tādiem līgumiem to neaizstāvēs. Lai varētu nodrošināt mūsu valsts pastāvēšanu, mums būs vajadzīgs tieši tas, no kā tik viegli atsakās pašreizējā republika. Jo pilnīgāka būs jaunā valsts kā formas, tā arī satura ziņā, jo lielāku pretestību izrādīs pretinieks. Mūsu aizsardzība balstīsies ne tikai uz ieroču spēka, bet galvenokārt uz pašiem pilsoņiem. Šī aizsardzība būs nevis cietokšņu sistēma, bet gan tēvzemes mīlestības un nacionālā fanātisma apdvestu vīru un sievu dzīvā siena.
Tāpēc, treškārt, pārkārtojot audzināšanu uz zinātniskiem pamatiem, jāievēro šādi momenti.
Mūsu tautiskā valsts arī zinātni pratīs izmantot nacionālā lepnuma attīstības interesēs. Ievērojot to, mācīsim ne tikai vispārējo vēsturi, bet arī visu kultūras attīstības vēsturi. Izgudrotāju mēs slavēsim ne tikai kā lielu izgudrotāju, bet arī kā vācieti, mūsu tautas dēlu. Mēs iemācīsim cienīt ikvienu dižu cilvēku ne tikai kā lielu lietu radītāju, bet arī kā lielas nācijas dēlu. No visa vācu vēstures slaveno darbinieku plašā klāsta mēs izvēlēsimies visizcilākos un pratīsim panākt, lai viņus zinātu plašas jaunatnes masas. Ap šiem dižgariem tad arī veidosim nesatricināmās nacionālās izaugsmes lepno ēku.
No šī viedokļa raugoties, mums jāpārveido visas mācību programmas, un audzināšana pakāpeniski jāreorganizē tā, lai, skolu beidzot, jaunietis būtu nevis puspacifists un demokrāts, bet gan īsts vācietis.
Lai šī nacionālās piederības izjūta jau no sākuma būtu īsta, bet nevis iluzora, jau agrīnā jaunībā, kad cilvēki ir ļoti uzņēmīgi, ar dzelžainu konsekvenci ir jāieaudzina šādas domas.
Kas patiesi mīl savu tautu, tam vienmēr jābūt gatavam to apliecināt ar īstiem upuriem. Nav un nevar būt tādas nacionālās piederības izjūtas, kad cilvēks rūpējas tikai par savu paša labumu. Nav un nevar būt tāda nacionālisma, kas raksturīgs tikai atsevišķām šķirām. Par maz ir kliegt "urā", jāpanāk, lai šo saucienu pamatā būtu patiesa nācijas mīlestība un patiesas rūpes par tautas veselības saglabāšanu. Ar savu tautu varēsim lepoties tikai tad, ja mums nebūs kauns ne par vienu mūsu kārtu. Tauta, kuras liela daļa dzīvo pastāvīgā trūkumā, postā un sistemātiski iet bojā šajos smagajos dzīves apstākļos, nevar iedvest nekādu lepnumu. Tikai tad, kad visa tauta patiesi būs fiziski un morāli vesela, parādīsies prieks un lepnums, ka mēs piederam tieši šai tautai. Šo augstāko nacionālo lepnumu patiešām spēj izjust tikai tas, kas redz un izprot savas tautas lielumu.
Jau no mazotnes jaunajās sirdīs ir jāieaudzina cieņa pret nacionālismu apvienojumā ar sociālā taisnīguma izjūtu. Tikai tad izveidosies tauta, kuras pilsoņus cieši saistīs kopējas mīlestības, kopēja lepnuma un neuzvaramības saiknes.
Pašreizējam laikmetam raksturīgās bailes no šovinisma ir tikai laikmeta impotences simptoms. Šis laikmets nepazīst patiesi dziļu un stihisku spēku. Lūk, tāpēc šajā laikā netiek paveiktas lielas lietas.
Lieli apvērsumi nekad nebūtu iespējami, ja uz zemeslodes pastāvētu tikai mietpilsonisks klusums un kārtība, un nebūtu fanātisku un histērisku kaislību.
Mūsu pasaule nenoliedzami tuvojas lieliem pārveidojumiem. Jautājums ir tikai tāds, vai šie pārveidojumi būs āriskās cilvēces glābiņš, vai tikai nesīs labumu mūžīgajam ebrejam.
Mūsu valstij jāizaudzina paaudze, kas būs lielo priekšā stāvošo uzdevumu patiesi cienīga.
Uzvara piederēs tai tautai, kura pirmā nostāsies uz šī ceļa.
* * *
Par visu audzināšanas sistēmas vainagojumu jākļūst domai, ka pirmām kārtām mūsu jaunatne pilnīgi apzināti ir jāiepazīstina ar rases problēmu. Jaunatnei gan ar prātu, gan arī ar sirdi ir jāsaprot, ka šī problēma ir galvenā un centrālā problēma. Neviens jauneklis un neviena meitene nedrīkst aiziet no skolas pirms, neizprotot līdz galam, kāda milzīga un izšķiroša nozīme ir jautājumam par rases tīrību. Tikai tā mēs radīsim mūsu tautas rasiskās atdzimšanas pamatus. Tikai ejot šo ceļu, varam kaldināt visas mūsu turpmākās kultūras attīstības priekšnosacījumus.
Mums jāatceras, ka galu galā visa fiziskā un garīgā audzināšana var būt noderīga tikai tiem cilvēkiem, kas, izprotot rasu problēmas principiālo svarīgumu, patiešām ir gatavi darīt visu, lai saglabātu rases tīrību.
Pretējā gadījumā nenovēršami radīsies traģisks stāvoklis, kādā mēs pa daļai jau esam nonākuši, un mūs piemeklēs nelaime, kuras apmērus grūti iedomāties, proti, arī nākotnē mēs paliksim tikai kultūras mēslainē. Tas nozīmēs, ka ne tikai zaudēsim arvien vairāk mūsu tautas dēlu, bet arī mūsu asinis būs pakļautas sistemātiskai degradācijai. Sajaucoties ar citām rasēm, izdarām tām pakalpojumu, paceļot tās daudz augstākā attīstības līmenī, bet paši tiekam lemti sistemātiskai lejupslīdei un deģenerācijai.
Ja pratīsim uz minētajiem pamatiem pārveidot visu audzināšanas sistēmu, lai saglabātu tīru rasi, tad, protams, vislielāko labumu gūs arī armija. Mūsu valstī karadienests tiks uzskatīts tikai par jaunatnes audzināšanas noslēgumu.
* * *
Lai cik liela arī nebūtu jaunatnes fiziskās un garīgās audzināšanas nozīme mūsu nākotnes valstī, tikpat nozīmīgai jābūt arī sistemātiskai cilvēku atlasei.
Pašlaik pret šo problēmu izturamies pārāk vieglprātīgi. Augstākās izglītības labumus bauda tikai turīgu vecāku bērni. Turklāt talantam šajā gadījumā ir tikai otršķirīga nozīme. Pie mums aizmirst, ka vienkāršs lauku zēns bieži vien var būt talantīgāks nekā daudz turīgāku vecāku bērni, lai arī šis lauku zēns konkrētā brīdī būtu vairāk atpalicis zināšanu jomā. Ja arī turīgāko vecāku bērni zina daudz vairāk, tas nebūt nenozīmē, ka viņi būtu talantīgāki. Viņi zināšanas ir ieguvuši daudz bagātākas dzīves un vispusīgāku iespaidu dēļ. Ja vienkāršais, daudz talantīgākais lauku zēns no mazotnes būtu dzīvojis tikpat labos apstākļos, viņš varbūt būtu uzkrājis ne tādas zināšanas vien. Pašlaik varbūt vairs ir tikai viena joma, kurā iedzimtam talantam ir lielāka nozīme nekā izcelsmei. Tā ir māksla. Vecāku bagātībai vai nabadzībai šeit nav izšķirošas nozīmes jau tādēļ vien, ka runa ir par iedzimtām spējām.