Mācības gan var izrādīties noderīgas talanta pilnveidošanai, tomēr pirmais un svarīgākais nosacījums ir pats talants. Šis piemērs ļoti skaidri parāda, ka talants nebūt nav tikai augstākiem, slāņiem, t.i., tikai bagātu cilvēku raksturīga pazīme. Dažkārt visievērojamākie mākslinieki nāk tieši no nabadzīgajām ģimenēm. Ir zināms ne mazums gadījumu, kad vienkāršs, bet talantīgs lauku zēns ir kļuvis par pasaulslavenu maestro.
Visi lieliski saprot, ja runa ir par mākslu, bet neparko to negrib attiecināt uz citām garīgās kultūras jomām. Nez kādēļ tiek uzskatīts, ka uz tā saucamajām eksaktajām zinātnēm tas neattiecas. Protams, cilvēkā var arī ieaudzināt noteiktu mehānisku prasmi. Pieredzējis dresētājs taču prot iemācīt diezgan gudrajam pūdelim visāķīgākos trikus. Gan sunim, gan cilvēkam šeit var līdzēt tikai dresūra, par kādu īpašu talantu te pagaidām nav ne runas. Kaut ko iemācīt var jebkuram vidusmēra cilvēkam, ja šim mērķim tiek ziedots pietiekami daudz laika. Bet, ja viņam nav ne mazākās talanta dzirkstelītes, tā būs "apmācība" bez dvēseles, kā tas redzams pie dzīvniekiem. Ja dresūrai tiek veltīts pietiekami daudz laika, vidusmēra cilvēkam var iemācīt arī kaut ko tādu, kas pārsniedz vidusmēra līmeni, taču tā būs nedzīva "zinātne" — pilnīgi neauglīga, bez jebkādas radošas pieejas. Tāda "pedagoģija" var izveidot tikai cilvēkus, kurus mēdz saukt par staigājošām enciklopēdijām. Taču šādi "izglītoti" cilvēki vienmēr cietīs neveiksmi, ja sūrā dzīve izvirzīs kaut cik nopietnas prasības. Šie cilvēki progresu neveicinās; tieši otrādi, viņiem pašiem vienmēr būs vajadzīgs atbalsts un palīdzība. Tādu audzināšanu guvušie cilvēki varbūt ir derīgi tikai augstu amatu ieņemšanai mūsu pašreizējā nelaimīgā režīma laikā.
Uzskatām par pašsaprotamu, ka, ieviešot pareizu audzināšanas sistēmu, mūsu nācijas dzīlēs vienmēr atradīsies pietiekami daudz talantu, lai pietiktu visām dzīves jomām. Tāpat uzskatām par pašsaprotamu, ka zināšanas dos jo lielāku labumu, jo vairāk nedzīvajā zinātnē parādīsies talanta dzīvais spēks. Patiesi radošs veikums ir iespējams tikai tad, ja laulībā apvienojas zināšanas un spējas.
Ir vēl viens piemērs par to, cik ļoti šeit grēko tagadējā sabiedrība. Laiku pa laikam mūsu ilustrētajos izdevumos jūs sastopat rakstus un tiem atbilstošus attēlus, kas mūsu vidējo vācu mietpilsoni cenšas pārsteigt ar to, ka kaut kur pirmo reizi pasaulē ir izdevies no nēģera iztaisīt skolotāju, advokātu, pat mācītāju vai galu galā varoņtenoru utt. Muti atpletis, vācu mietpilsonis iesaucas no pārsteiguma par iespējamiem brīnumiem un secina, ka mūsdienu audzināšanas sistēma ir neaizsniedzami augstā līmenī. Ebreji savukārt to izmanto pavisam citiem mērķiem: viltīgi smīnot bārdā, tie sāk pierādīt visai godīgajai tautai, ka šie piemēri ir vispārliecinošākais arguments par labu viņu teorijai par visu cilvēku vienlīdzību. Un mūsdienu nelaimīgajai sabiedrībai pat prātā neienāk, ka šie piemēri pierāda tikai vienu, t.i., cik ļoti grēkojam pret viselementārākajām veselā saprāta prasībām. Miljoniem cilvēku, kuri ir piederīgi kultūras ziņā daudz augstākai rasei, nožēlojami velk dzīvību, ieņemot pašu zemāko vietu sabiedrības hierarhijā. Tajā pašā laikā mēs priecājamies par šo noziedzīgo spēli, kas dod iespēju tā izdresēt kādu pusmērkaķi, ka tas kļūst par advokātu. Cilvēki nesaprot, ka tas ir vislielākais grēks pret mūsu radītāja gribu, ja mēs mierīgi noskatāmies, kā visām proletarizācijas šausmām pakļauti bojā iet simti un tūkstoši visapdāvinātāko cilvēku, un tajā pašā laikā dresējam zulusus un hotentotus, lai tiem būtu iespēja ieņemt daudz augstākas vietas. Jāpasaka taču patiesība, ka īstenībā tā ir tikai dresūra, tāda pati dresūra kā pūdeļa mācīšana. Ja tikpat daudz laika un uzmanības būtu veltīts daudz inteliģentāku rasu cilvēkiem, tad, protams, rezultāts būtu tūkstoškārt labāks.
Ir labi vēl, ka mūsu ilustrētie žurnāli var pastāstīt tikai par šādas dresūras izņēmuma gadījumiem. Ja šie izņēmumi kļūtu par likumu, tie būtu pavisam neciešami. Pietiekami neciešami jau ir tas, ka pašlaik pie jums augstāko izglītību iegūst nebūt ne tie, kuriem ir talants un spējas. Jā, mēs pasakām bez aplinkiem: tāds stāvoklis ir pilnīgi neciešams, ka gadu no gada simtiem un tūkstošiem pilnīgi netalantīgiem cilvēkiem ir iespēja studēt augstākajās mācību iestādēs, kamēr simtiem un tūkstošiem citiem patiesi talantīgiem cilvēkiem šī iespēja ir liegta. Tādējādi nācija cieš neiedomājamus un pat neaptveramus zaudējumus.
Ja pēdējās desmitgadēs tieši ASV tik ārkārtīgi palielinās vissvarīgāko izgudrojumu skaits, tas zināmā mērā ir izskaidrojams ar to, ka tur talantīgiem cilvēkiem, kas nāk no zemākiem tautas slāņiem, ir daudz lielākas iespējas iegūt augstāko izglītību nekā Eiropā.
Lai kļūtu par izgudrotāju, vispirms ir vajadzīgs talants. Ar mehāniski iegūtām zināšanām nepietiek. Taču pie mums šim apstāklim netiek pievērsta nekāda uzmanība. Galvenais ir laba atzīme.
Nāks laiks, un mūsu tautiskā valsts pārveidos šo sistēmu. Mūsu uzdevums nebūs sabiedrības vienas šķiras ietekmes iemūžināšana. Mūsu mērķis būs atlasīt visus gaišākos, prātīgākos cilvēkus no visiem iedzīvotāju slāņiem, un tieši šiem visspējīgākajiem cilvēkiem dosim iespēju visvairāk ietekmēt sabiedrību un baudīt vislielāko cieņu. Mūsu valsts uzskatīs par savu pienākumu panākt, lai visiem vidusmēra bērniem tiktu nodrošināta pienācīga audzināšana. Taču tajā pašā laikā valsts uzņemsies vēl īpašu pienākumu — pavērt ceļu visiem patiesi talantīgiem cilvēkiem. Valsts augstāko mācību iestāžu durvis centīsimies atdarīt visiem apdāvinātajiem cilvēkiem un darīsim to neatkarīgi no tā, kādām sabiedrības aprindām šie cilvēki pieder. Mums tas ir jāizdara par katru cenu. Jo tikai tā iegūsim patiesi ģeniālus nācijas vadītājus, bet nevis izskolotus sausiņus.
Mūsu valstij tā jārīkojas arī tādēļ, ka Vācijā tā saucamais augstākais slānis ir tik ļoti noslēdzies sevī un tik iesīkstējis, ka tam vairs nav pilnīgi nekādas dzīvas saiknes ar zemāk stāvošiem iedzīvotāju slāņiem. Par to mums ir jāmaksā divkārt Pirmkārt, šis slānis ir pilnīgi zaudējis spēju izprast tautas masu noskaņojumu. Tas jau pārāk ilgi ir atrauts no jebkādas saskarsmes ar tautu, lai saglabātu tautas psiholoģiju. Tagad šis slānis ir kļuvis tautai pilnīgi svešs. Otrkārt, šis slānis cieš vēl no kādas kaites — tas zaudē pēdējās gribasspēka paliekas. Inteliģencei, kura dzīvo pilnīgi noslēgti, vienmēr būs mazāk gribasspēka nekā vienkāršajām tautas masām.
Taču visa pasaule zina, ka mēs, vācieši līdz pat šim laikam ciešam nevis no zināšanu trūkuma, bet gan no tā, ka mums trūkst gribas un apņēmības. Vai gan mēs neredzējām—jo "izglītotāki" bija mūsu valsts vadītāji, jo nespēcīgāka izrādījās to darbība un sasniegtais. Ja pasaules karā gan mūsu politiskā, gan tehniskā gatavība izrādījās nepietiekama, tad vaina nebija vis tur, ka valdošajās aprindās būtu jūtams izglītotu cilvēku trūkums. Tieši pretēji, visi vadītāji bija pārāk izglītoti cilvēki, kuriem zināšanu netrūka, bet pilnīgi trūka veselīga instinkta, enerģijas un drosmes. Vai tad tieši tā nebija visas mūsu tautas nelaime, ka pasaules kara laikā mums nācās cīnīties ne jau uz dzīvību, bet gan uz nāvi kanclera Betmana Holvēga vadībā, kas bija filozofējoša un ļoti vāja personība. Ja viņa vietā būtu bijis stiprs tautas vadonis, tad, protams, mūsu varonīgo karavīru upuri nebūtu bijuši veltīgi. Tāda vadītāju izvēle, vadoties tikai no "prātnieku" un "izglītoto" slāņu vidus, bija ļoti izdevīga arī novembra revolūcijas neliešiem. Visi šie "izglītotie" valsts darbinieki turēja zināšanas tikai paši sev un nespēja tās izmantot, lai kalpotu tēvzemei. Tādēļ arī pretiniekam bija tādi panākumi.