Šajā sakarā mēs daudz ko derīgu varam mācīties no katoļu baznīcas. Tās garīdznieki dod zvērestu nedoties laulība. Tieši tādēļ arvien vairāk un vairāk katoļu garīdznieku nāk no tautas masām. Līdz šim neviens nav ievērojis tieši šo celibāta nozīmi; Taču tieši šeit slēpjas tas milzu stihiskais spēks, kas piemīt šim senajam institūtam. Būdama spiesta savu vadītāju pulku arvien vēl papildināt no tautas zemākajiem slāņiem, katoļu baznīca saglabā ciešu saikni ar tautu un nodrošina sev pastāvīgu jaunas enerģijas, jaunu, svaigu spēku pieplūdumu, kādi rodami tikai tautas masās. Tādēļ ir saprotams, ka šis milzīgais organisms saglabā mūžīgu spēku, jaunību, gara elastību un tēraudcietu gribasspēku.
Savulaik mūsu valsts par savu galveno uzdevumu izvirzīs audzināšanas darba noorganizēšanu tā, lai tiktu nodrošināts pastāvīgs svaigu asiņu pieplūdums un mūs garīgi vadošo slāņu sastāva pastāvīga atjaunināšanās. Valsts tiešais pienākums ir sistemātiski un plānveidīgi atlasīt no tautas masām spējīgākos un apdāvinātākos cilvēkus un likt tiem kalpot sabiedrības labā. Valstij un tās amatiem ir jāpastāv ne tādēļ, lai atsevišķai šķirai nodrošinātu labu iztikšanu; tiem jāpilda savs patiesi cildens pienākums. Un tas būs iespējams tikai tad, ja vara būs tikai visspējīgāko, visenerģiskāko stipras gribas cilvēku rokās. Tas attiecas kā uz administratīvajiem amatiem, tā arī uz nācijas idejisko vadību absolūti visās jomās. Tā tauta, kurai izdosies pašus spējīgākos cilvēkus izvirzīt vissvarīgāko dzīves nozaru vadībā, jau līdz ar to būs dižena. Ja viena ar otru konkurē divas vienādas tautas, tad uzvaru gūs tā, kura būs pratusi valsts garīgo vadību ielikt vistalantīgāko cilvēku rokās. Un otrādi, sakāvi cietīs tā tauta, kura lieliem iedzimtiem talantiem nebūs ierādījusi pienācīgu vietu un savas valsts iestādes pārvērtusi vienkārši par liekēžu saietu.
Protams, pastāvot mūsu pašreizējai kārtībai, visi šie priekšlikumi nav īstenojami. Mums uzreiz aizrādīs, ka, piemēram, nevar taču prasīt no kaut kāda valsts ierēdņa dēliņa, lai tas kļūtu par amatnieku tikai tādēļ, ka, teiksim, īsta amatnieka dēls ir izrādījies daudz spējīgāks par viņu. Zinot šolaiku uzskatus par fizisko darbu, tāds iebildums ir saprotams.
Lūk, tāpēc mūsu Valstij vispirms vajadzēs panākt, lai principiāli mainītos attieksme pret fizisko darbu. Par katru cenu tai būs jāpanāk, lai beigtos pašreizējā necienīgā attieksme pret fizisko darbu. Valsts spriedīs par cilvēku nevis pēc tā, kādu darbu tas dara, bet gan pēc tā, kāda ir viņa darba kvalitāte.
Mūsu gudriniekiem tas var likties kaut kas nedzirdēts. Un kā vēl! Pie mums taču visnetalantīgākā laikrakstu skribenta "darbu" uzskata par daudz "augstāku" nekā, teiksim, visinteliģentākā smalkmehāniķa darbu. Un tas ir tikai tādēļ, ka rakstītāja darbarīks ir spalva! Tomēr šāda pieeja nemaz nav dabīga un obligāta. Tā mums ir ieaudzināta mākslīgi. Agrāk darbu nevērtēja pēc tādiem kritērijiem. Pašreizējā nedabiskā kārtība ir tikai mūslaiku pārlieku materiālistiskā laikmeta kopīgo slimību rezultāts.
Pamatos mums katrs darbs jānovērtē divējādi: pirmkārt, katram darbam ir materiālā nozīme, un, otrkārt, tam ir ideālā nozīme. Darba materiālā nozīme ir tā, kāda šim darbam ir vērtība sabiedrības dzīvē. Jo lielāks skaits cilvēku varēs tieši vai netieši izmantot šī darba augļus, jo lielāka ir tā materiālā vērtība. Šis vērtējums visplastiskāk izpaužas materiālās atlīdzības lielumā, kādu katrs saņem par savu darbu. Atšķirībā no darba materiālās vērtības, nevajadzētu izlaist no redzesloka tā ideālo vērtību. To nosaka nevis darba materiālā nozīme, bet tikai noteikta darba nepieciešamības pakāpe. Protams, liels atklājums dod lielāku materiālo labumu nekā tas darbs, kādu katru dienu veic, teiksim, parasts melnstrādnieks. Taču mūsu sabiedrībai ir vajadzīgs gan izgudrotāja, gan melnstrādnieka darbs. Sabiedrība atšķirīgi novērtē materiālo labumu, kādu dod izgudrotāja un melnstrādnieka darbs, izsakot to ar atšķirīgu samaksu. Raugoties no ideālās puses, abu darbs sabiedrības acīs ir vienāds, ja tikai katrs savā jomā strādā vienādi apzinīgi. Katrs cilvēks mums būtu jānovērtē no šāda viedokļa, bet nevis no tā, kādu atalgojumu tas saņem.
Nākotnes saprātīgā valsts izvirzīs uzdevumu panākt, lai katram cilvēkam dotu darbu, kas patiešām atbilst viņa spējām. Citiem vārdiem, visspējīgākajiem cilvēkiem tiks dots viņiem piemērots darbs. Turklāt ar jēdzienu "spējas" apzīmēs to, kas patiešām cilvēkam ir iedzimts, t.i., ko dāvājusi daba, bet ne to, kas ar grūtībām iemācīts. Mūsu valstī cilvēku vērtēsim pēc tā, kā viņš pilda sabiedrības uzlikto uzdevumu, bet tas tiks dots atbilstoši viņa spējām. Katra cilvēka darbības veids saprātīgā valstī būs nevis viņa eksistēšanas mērķis, bet gan tikai līdzeklis. Katram cilvēkam būs visas iespējas attīstīties un pilnveidoties tālāk, bet to viņš, protams, varēs darīt tikai tādā sabiedrībā, kas pati veidota uz valsts pamata. Katram jādod sava daļa darba, lai stiprinātu šo pamatu. Tas, kā cilvēks strādā savas valsts labā, jau vairs nav atkarīgs no viņa paša, bet gan no dabas, kas devusi tam noteiktu apdāvinātības pakāpi. No katra atsevišķā pilsoņa darba mīlestības un apzinīguma ir atkarīgs, vai viņš godīgi atmaksās sabiedrībai to, ko no tās saņēmis. Tas, kas to dara ar pienācīgu darba mīlestību un apzinīgumu, ir pelnījis, lai sabiedrība viņu cienītu. Lai lielāku materiālo atlīdzību saņem tas, kura darbs dod sabiedrībai lielāku labumu. Vērtējuma ideālā puse jāattiecina uz visiem vienādi, — cik godprātīgi cilvēks pilda sabiedrības uzlikto pienākumu, — tādējādi godīgi cienot gan dabas doto, gan no sabiedrības saņemto. Ja skatās no šī viedokļa, tad nav jākaunas būt visvienkāršākajam amatniekam, bet ir jākaunas būt, teiksim, nespējīgam ierēdnim, kurš lieki ēd tautas maizi. No šī redzes viedokļa būs pats par sevi saprotams, ka cilvēkam netiks uzlikti pienākumi, kuru pildīšanai tam trūkst spēju.
Tikai tā iegūsim vienīgi pareizo sabiedrisko tiesību un priekšrocību kritēriju.
Mūsu laikmets vēršas pats pret sevi. Tas ievieš vispārējas vēlēšanu tiesības; pa labi un pa kreisi tiek pļāpāts par pilnīgu līdztiesību, toties absolūti netiek tas viss pamatots. Mūsu laikmetā cilvēku vērtē atkarībā no materiālā atalgojuma, kādu tas saņem par savu darbu. Bet līdz ar to ir iznīcināti īstas vienlīdzības pamati šī vārda vislabākajā nozīmē. īsta vienlīdzība var izpausties tikai tad, ja katrs pilda savus, viņam piemērotus uzdevumus, bet nevis tad, kad no visiem tiek prasīts viens un tas pats darba rezultāts. Tikai tā mēs novērsīsim nejaušības (iedzimtās īpašības) lomu, kas nav atkarīga no paša cilvēka. Tikai tā mēs varam radīt stāvokli, kad katrs atsevišķs cilvēks kļūst par tās lomas un nozīmes kalēju, kādu viņš ieņem sabiedrībā.
Mūsdienās, kad lielas ļaužu grupas viena otru vērtē tikai pēc ienākumu apmēra, kā jau teikts, to visu pašlaik nesaprot. Bet tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc atteiksimies aizstāvēt savas idejas. Tieši pretēji. Ja kāds šo iekšēji slimo un trūdošo laiku vēlas izārstēt, tam pirmām kārtām jābūt drosmīgam, lai ieskatītos patiesībai sejā un noskaidrotu slimības izraisītājus. Šo uzdevumu tad arī uzņemas nacionālsociālistiskā kustība. Lai tas maksātu ko maksādams, mēs gribam pārvarēt visus muļķīgos aizspriedumus, par katru cenu gribam mūsu tautas dzīlēs atrast un apkopot to spēku, kas būs spējīgs attīrīt ceļu jaunajam pasaules redzējumam.