Piedzimstot cilvēks iemanto tikai pavalstniecību. Pavalstniecība vēl nedod tiesības ieņemt dažādus sabiedriskus amatus un piedalīties politiskajā dzīvē, t.i., ne aktīvi, ne pasīvi piedalīties vēlēšanās. Valstij jānosaka katram savam pavalstniekam rase un nacionalitāte. Pavalstnieks jebkurā laikā var atteikties no Vācijas pavalstniecības un kļūt par valsts pilsoni tajā zemē, kura atbilst viņa nacionalitātei. Ārzemnieks no pavalstnieka atšķiras tikai ar to, ka viņš ir kādas citas valsts pavalstnieks.
Vācu nacionalitātes jaunā pavalstnieka pienākums ir iegūt katram vācietim obligāto skolas izglītību. Pavalstniekam jāpakļaujas visām valsts prasībām fiziskās audzināšanas jomā, kā arī jādien armijā. Armijā izglītība ir vispārēja; armijai jāizglīto un jāaudzina katrs vācietis tā un tādai militārajai jomai, kurā visvairāk ir noderīgas viņa fiziskās un garīgās spējas. Nevainojamam un veselam jaunam vīrietim pēc karaklausības laika izbeigšanās svinīgi tiek piešķirtas valsts pilsoņa tiesības. Tas ir visvērtīgākais dokuments visā viņa turpmākajā laicīgajā dzīvē. Līdz ar to viņš iegūst visas valsts pilsoņu tiesības un priekšrocības. Valsts pienākums ir noteikt, kuri cilvēki ir nācijas zieds, tās attīstības faktors, un kuri valsts teritorijā tikai dzīvo un "pelna" sev iztiku.
Valsts pilsoņa apliecības izsniegšana notiek, pilsonim nododot svinīgu zvērestu valstij un tautai. Šis dokuments jāuzskata par tādu, kas vieno pilsoņus un likvidē jebkuras pretrunas starp tiem. Mums jāaudzina savi pilsoni tā, lai katrs uzskatītu, ka lielāks gods ir slaucīt ielas un būt mūsu Reiha pilsonim nekā karalim svešā zemē.
Valsts pilsonis ir privileģēts salīdzinājumā ar ārzemnieku. Viņš ir Reiha pavēlnieks. Taču šis augstais gods uzliek pilsonim arī pienākumus. Cilvēkam bez goda un rakstura, zemiskam noziedzniekam, tēvzemes nodevējam utt. jebkurā laikā šo godu var atņemt. Tādējādi viņš atkal var kļūt par pavalstnieku.
Vācu meitene ir tikai pavalstniece; apprecoties viņa var kļūt par valsts pilsoni. Taču valsts pilsonība var tikt piešķirta arī strādātājai vācu pavalstniecei.
Ar mantu lādīti rokās un nelokāmu gribu es aizbraucu uz Vīni. To, kas piecdesmit gadus atpakaļ izdevās manam tēvam, es cerēju no likteņa atkarot sev. Arī es gribēju kļūt "par kaut ko", bet, protams, nekādā gadījumā par ierēdni.
4. nodaļa: Personība un tautiskas valsts ideja
Tautiskā nacionālsociālistiskā valsts par savu galveno uzdevumu uzskata audzināt tās ideju cienīgus īstenotājus. Tā dara visu iespējamo, lai veicinātu rases visvērtīgāko elementu attīstību, to izglītošanu atbilstoši praktiskās dzīves vajadzībām. Valstij izvirzīto mērķu sasniegšanai ir nepieciešama noteikta organizācija.
Ja piesakām nesaudzīgu cīņu marksisma principam "cilvēks līdzīgs cilvēkam" un vērtējam to, vadoties no viņa piederības noteiktai rasei, tad no tā jāizdara visi nepieciešamie loģiskie secinājumi. Ja uzskatām, ka izšķiroša nozīme ir rasei, t.i., asiņu tīrībai, tad šo kritēriju jāievēro attiecībā uz katru cilvēku. Tāpat kā tiek dalītas tautas atkarībā no tā, kādai rasei tās pieder, tā jādala arī atsevišķi cilvēki tautas ietvaros. Ja sakām, ka viena tauta nav līdzīga otrai tautai, tad šo aksiomu jāievēro arī attiecībā uz atsevišķu cilvēku katrā tautā. Citiem vārdiem, tas nozīmē, ka ne katrs cilvēks ir līdzīgs citam cilvēkam, ne katra galva ir līdzīga citai galvai, jo te nozīme ir asiņu tīrībai, kaut arī atsevišķos gadījumos sastopams tūkstošiem vissmalkāko nianšu.
No tā izriet pirmais secinājums - nepieciešams izdalīt no katras tautas visvērtīgākos elementus rasu skatījumā, kas ir fiziski visveselīgākie un tātad vispiemērotākie vairošanai. Šo pirmo tautas diferenciāciju jāuzskata par rupjāko, jo tā tiek veikta gandrīz mehāniski.
Otra veida diferenciācija ir grūtāka, jo no visas tautas jāizdala visvērtīgākās, attīstītākās galvas garīgā ziņā. Valstij tās tālāk jāattīsta ne tikai viņu pašu dēļ, bet gan visas nācijas labad. Tām jābūt ikdienas rūpēm.
Tam pasaules uzskatam, kas noraida tautas masu demokrātisko principu un izvirza uzdevumu nodot varu pār visu pasauli labākās nācijas rokās, t.i., vislabāko cilvēku rokās, loģiski jāievēro aristokrātiskais princips pašas tautas ietvaros. Citiem vārdiem, tam jānodrošina vislielākā ietekme tautā un īstena labāko galvu vadība. Bet tas nozīmē, ka pasaules uzskata pamatā ir nevis majoritātes princips, bet personības loma.
Tas, kas šodien domā, ka tautiskā nacionālsociālistiskā valsts atšķiras no pārējām valstīm mehāniski - ar labāku saimnieciskās dzīves struktūru, mazāku nevienlīdzību starp bagātību un nabadzību, pareizāku darba algas politiku, pārāk lielo darba algas atšķirību likvidēšanu, lielākām plašo iedzīvotāju slāņu tiesībām ražošanas procesā utt., - maldās visaugstākā pakāpē. Tam nav ne mazākās jausmas par to, kāds ir mūsu pasaules uzskats. Nē, viss augstāk teiktais ne mazākā mērā nenodrošina nacionālsociālistiskās valsts stiprumu un varenību. Tautai, kas aprobežotos tikai ar šīm ārējām reformām, nebūtu nekādu garantiju gūt uzvaru tautu vispārējā cīņā. Mūsu kustība, ja tā vēlas būt īsti varena, ar to aprobežoties nevar, jo tas bez šaubām nozīmētu ārišķības. Mums jārīkojas tā, lai tauta saprastu, ka ir nepieciešams atbrīvoties no visām vājībām, kuru dēļ tā cieš.
Lai to vieglāk saprastu, droši vien ir lietderīgi vēlreiz ieskatīties cilvēces kultūras attīstības pirmsākumos.
Pirmais solis, kas cilvēku nepārprotami attālināja no dzīvnieka, bija izgudrošana. Sākumā izgudrošana nozīmēja tikai viltību un dažādus trikus, kas atviegloja vai nodrošināja uzvaru cīņā par dzīvību. Šos visprimitīvākos atklājumus mūsdienu novērotājs vērtē kā masu parādību. Te nav saskatāma atsevišķa cilvēka, personas loma. Arī pie dzīvniekiem novērotās viltības un paņēmienus cilvēks uztver kopumā. Viņš nevar precīzi noteikt to sākotnējo rašanos. Šie paņēmieni tiek saukti par "instinktīviem".
Mūsu gadījumā šis vārds gan neko neizsaka, jo tam, kas tic augstāko radījumu attīstībai, jāatzīst, ka kaut kad jābūt attīstības sākumam. To visu labāk var saprast, ņemot par piemēru cilvēku. Ja apskatam pirmos apzinātos pasākumus cīņā ar dzīvniekiem, tad neapšaubāmi jāatzīst, ka šīs sākotnējās darbības ir īpaši apdāvinātu subjektu darbības. Te nepārprotami jau izpaužas personības loma. Pēc tam šos pasākumus apgūst visi cilvēki un sāk tos uzskatīt kā pašu par sevi saprotamu. Vai tad to pašu neredzam militārajā jomā? Virkne lietu, kas skaitās pašsaprotamas, ir jebkuras stratēģijas pamats. Ir taču skaidrs, ka sākotnēji tās kādam vajadzēja izdomāt galvā. Pēc tam varbūt pagāja gadsimti vai tūkstoši gadu, lai šie izgudrojumi kļūtu par kaut ko visiem.
Cilvēka pirmos soļus izgudrošanas jomā papildina nākamie: viņš cīņā par eksistenci izmanto virkni lietu un dzīvu radījumu. Te arī sākas cilvēka izgudrotāja īstenā darbība, kuras grandiozie augļi ir mūsu acu priekšā. Tādi materiālie izgudrojumi, sākot ar akmens izmantošanu par ieroci, turpinājās, pieradinot dzīvniekus, mākslīgi radot uguni utt. līdz pat daudzpusīgajiem un apbrīnas vērtajiem mūsdienu izgudrojumiem. Un kas tas ir? Visos šajos atklājumos ir manāma personības loma. Jo atklājumi ir lielāki un mūsdienīgāki, jo skaidrāk tajos izpaužas personības loma.
Tātad tagad zinām, ka visi materiālie izgudrojumi, atklājumi ir atsevišķu personību radošo spēku un spēju rezultāts. Tie galu galā palīdz cilvēkam pacelties arvien augstāk pār dzīvnieku pasaules līmeni un pilnīgi no tā attālināties. Šie atklājumi vispirms arī kalpo sabiedrības kultūras attīstīšanai. Sākumā tas bija pirmatnējā cilvēka visvienkāršākā viltība dzīvnieku nomedīšanā mežā. Tagad tie ir visapbrīnojamākie zinātnes izgudrojumi, kas visaugstākā pakāpē atvieglo cilvēka cīņu par eksistenci, kā arī dod viņa rīcībā visaugstražīgākos līdzekļus cīņai par labāku nākotni. Visa cilvēka domāšana un izgudrošana galu galā kalpo viņam cīņā par eksistenci uz šīs planētas, kaut arī sākumā nesaprotam izgudrojumu reālo labumu. Palīdzot cilvēkam pacelties arvien augstāk pār pārējo radījumu pasauli, izgudrojumi stiprina viņa pozīcijas uz šīs zemes.