Valsts uzdevums ir, sākot ar vismazāko municipalitāti un beidzot ar augstākajiem orgāniem, radīt tādu organizāciju, kas pilnīgi nodrošinātu personības principa triumfu.
Mums nebūs nekādu vairākuma lēmumu, bet būs tikai atbildīgas personības. Vārds "padome" atkal atgūs savu sākotnējo nozīmi. Protams, katram darbiniekam būs padomdevēji, bet lēmumu jāpieņem viņam vienam.
Valsts dzīvē jāievieš pamatprincips, kas savulaik bija prūšu karaspēka organizācijas pamatā, un, kuram pateicoties, prūšu karaspēks kļuva par vācu tautas visbrīnumaināko instrumentu, proti: katra vadoņa vara attiecībā uz masām un atbildība attiecībā uz vadoni.
Tas nozīmē, ka tad varēsim pilnīgi iztikt bez savienībām, ko tagad sauc par parlamentiem. Šo savienību locekļi kļūs par īstiem padomdevējiem. Lai viņi dod padomus, bet atbildīgai jābūt vienai noteiktai personai. Tikai šai personai jāpieder varai un tiesībām pavēlēt.
Savukārt parlamenti ir nepieciešami, jo tajos vispirms cilvēkiem ir iespēja pakāpeniski augt un tādējādi radīt darbiniekus, kuriem vēlāk var izvirzīt īpaši atbildīgus uzdevumus.
Tātad mūsu valsts izskatīsies šāda.
Tautiskā valstī, sākot no pagasta līdz pat galvenajiem valsts vadošajiem orgāniem, nekur nebūs pārstāvniecības orgānu, kuri lēmumus pieņemtu pēc vairākuma principa. Būs tikai padomdevēji orgāni, kuru uzdevums ir palīdzēt ievēlētajam vadonim, kas savukārt darbiniekus ieceļ attiecīgos amatos. Katrs darbinieks noteiktā darbības jomā ir pilnīgi atbildīgs tieši tāpat kā vadonis lielākā mērogā vai savienības priekšsēdētājs. Tautiskā valsts principiāli nepieļauj, ka speciālos jautājumos, piemēram, saimnieciskos jautājumos padoms tiktu lūgts cilvēkiem, kuri savas darbības un izglītības dēļ konkrētā jomā neko nesaprot. Tāpēc valsts savus pārstāvniecības orgānus jau no sākuma dala politiskajā palātā un profesionālajā kārtu palātā.
Lai abu palātu sadarbība būtu auglīga, tās vada speciāls ievēlētu cilvēku senāts. Ne palātās, ne senātā nekad nav paredzēta balsošana. Tie ir darba orgāni un nevis balsošanas mašīnas. Atsevišķam loceklim ir tikai padomdevēja, bet nevis lēmēja balss. Lēmēja tiesības un vienlaikus arī atbildība ir priekšsēdētājam
Tikai nelokāmi savienojot dzīvē absolūto atbildību ar absolūto varu pakāpeniski radīsim tādu atlasītu vadoņu savienību, par kādu tagad bezatbildīgā parlamenta laikā nevar pat iedomāties.
Tad nācijas valstiskā iekārta tiks saskaņota ar to likumu, kuram šī nācija var pateikties par saviem panākumiem kultūras un saimniecības jomā.
* * *
Attiecībā uz šo pasākumu iespējamību, lūdzu, neaizmirstiet, ka mūslaiku parlamentārā vairākuma princips cilvēces vēsturē nav pastāvējis kopš seniem laikiem. Gluži otrādi, demokrātiskais princips bija pazīstams īsos vēstures periodos, kuros vienmēr bija raksturīgs tautu un valstu pagrimums.
Protams, nav jādomā, ka tāds dziļš apvērsums var notikt ar augstāko orgānu pavēli vai tikai ar teorētiskiem spriedelējumiem. Nē, mūsu paredzētie pasākumi neaprobežojas tikai ar valsts Konstitūciju; tiem jāaptver visa likumdošana, kā arī visas sabiedriskās dzīves jomas. Lielu apvērsumu var īstenot tikai tāda kustība, kura pati ir veidota šo ideju garā un tādējādi ir jaunās valsts aizmetnis.
Lūk, tāpēc ir nepieciešams, lai nacionālsociālistiskā kustība jau tagad, cik vien iespējams, apgūst idejas un sarod ar tām. Tad būs vieglāk nākotnē ne tikai norādīt ceļu jaunajām valsts formām, bet gan nodot visas tautas rokās jau kaut kādu gatavu valsts aparātu.
5. nodaļa: Organizācija un pasaules uzskats
Mēs vispārējos vilcienos atspoguļojām to, kādai vajadzētu izskatīties nacionālsociālistiskajai valstij. Protams, tas vēl ir nepietiekami, lai šo valsti izveidotu. Daudz svarīgāk ir pateikt, kā rodas tāda valsts. Bez šaubām, būtu naivi cerēt, ka tagadējās partijas, kas, izmantojot mūsdienu valsts celtniecības formas, darbojas savtīgās interesēs, brīvprātīgi mainīs savu nostāju un piedalīsies mūsu priekšlikumu īstenošanā. To nevar gaidīt arī tāpēc, ka pašreizējās partijās vairākums ir ebreji.
Ebreji, protams, grib tādā veidā arī turpināt, jo viņi zina, ja tikai mēs netraucēsim, tad kādā jaukā dienā pravietojumi piepildīsies, un ebreji tiešām "aprīs" visas citas tautas un kļūs par pasaules valdniekiem.
Ebreji vienlīdz smejas gan par vācu "buržuā", gan arī par vācu "proletāriešiem", kuri tādējādi savas muļķības un gļēvulības dēļ atvieglo ebrejam nelietīgā darba veikšanu. Ebreji par mums smejas un mērķtiecīgi turpina savu ļauno darbu. Viņu vadītās pašreizējās partijas, protams, nevar tiekties pārstāvēt nevienas citas intereses, izņemot ebreju. Šīm partijām nav un nevar būt nekas kopējs ar āriešu tautu lielajām cerībām.
Tāpēc katram, kas grib īstenot nacionālsociālistiskās valsts ideālu dzīvē, ir jāmeklē jauns spēks, kas būtu neatkarīgs no pašreizējām partijām un varas, un kas gribētu un būtu ari spējīgs uzsākt cīņu par šo lielo ideālu. Taču cīņa būs milzīga, jo pamatjautājuma būtība nav jaunas, ideālas valsts celtniecība tukšā vietā, bet gan tagadējās ebreju valsts likvidēšana. Galvenais šķērslis, kā tas bieži mēdz būt vēsturē, ir telpas atbrīvošana no ļaunuma. Aizspriedumi parasti apvienojas ar savtīgām interesēm un veido aizsprostu, kas bremzē jauno ideju uzvaru.
Lūk, tāpēc cīnītāji par jaunajiem, lielajiem ideāliem nedrīkst aprobežoties tikai ar to pozitīvu izklāstu, bet vispirms viņiem jāveic nepateicīgais darbs, kas saistīts ar esošā ļaunuma iznīcināšanu un ceļa attīrīšanu nākotnes vārdā.
Lai arī tas jebkuram ir nepatīkami, tomēr jaunā mācība, kas vēlas atrast ceļu uz jauniem, dižiem principiem, ir spiesta kritizēt visu veco.
Jā, bieži dzirdam no tā saucamām "tautiskām" aprindām, ka viņi nevēlas zaudēt laiku "negatīvajai" kritikai, bet vēlas nodarboties tikai ar "pozitīvo celtniecības darbu". Taču jākonstatē, cik virspusēji spriež šie cilvēki. Tā ir neveikla bērnišķība un naiva murmulēšana, kas liecina tikai par to, ka šie cilvēki nesaprot pat to notikumu jēgu, kuros paši piedalās. Marksistiem arī ir savi mērķi un sava "pozitīvā celtniecības programma" (lai gan šī programma galvenokārt aprobežojas ar proletāriskās, internacionālās ebreju finansu kapitāla diktatūras radīšanu). Taču redzam, ka marksistiem vajadzēja veltīt veselus 70 gadus tikai vienam darbam — kritikai. Viņi nodarbojās ar iznīcinošu kritiku līdz tam brīdim, kamēr indīgās kritikas skābe saēda veco valsti un noveda to pie bojāejas. Tikai tad sākās tā saucamais viņu "celtniecības" darbs. Protams, tas, no viņu viedokļa skatoties, bija pareizi un loģiski. Nākotnes iekārtas propaganda pati par sevi vēl neiznīcina pastāvošo iekārtu. Būtu smieklīgi cerēt, ka šīs iekārtas aizstāvji, nerunājot jau par tiem, kas personiski ieinteresēti šajā iekārtā, piekritīs pamācībām un labprātīgi atzīs sava laika beigas. Nē, tas nekad nenotiks. Vienmēr savstarpēji cīnīsies šie divu dažādo uzskatu piekritēji. Beidzot atradīsies cilvēku grupas, kas sāks meklēt izlīgšanu. Bet tas liecinās par to, ka šo cilvēku grupu pasaules uzskats ir parasto partiju uzskatu līmenī, un tas nevar pacelties augstāk par šo līmeni.
Īsts pasaules uzskats vienmēr būs neiecietīgs un neapmierināsies ar "vienas partijas lomu blakus citām partijām." Tas noraida noteikumu: "Dzīvo un ļauj dzīvot citiem". Šis pasaules uzskats pretendē, lai to atzītu bez ierunām un sabiedrības attīstību virzītu atbilstoši tā prasībām. Tāpēc pilnasinīgs pasaules uzskats nesamierināsies ar tādiem cilvēkiem, kas turpinās aizstāvēt vecās iekārtas prasības.