* * *
Ja tagad visneiespējamākās savienības un savienībiņas, grupas un grupiņas, ja vēlaties arī "lielās partijas" — visi kliedz cits caur citu par savu "tautiskumu", tad tas jau vien liecina par nacionālsociālistiskās kustības darba panākumiem. Bez mūsu darba visām šīm organizācijām nebūtu pat ienācis prātā lietot šo vārdu. Šis vārds viņiem neko nenozīmētu. It īpaši runājot par minēto grupu un grupiņu vadītājiem, var nešauboties teikt, ka viņiem nebija nekāda sakara ar šo jēdzienu. Bija nepieciešams vācu nacionālsociālistiskās strādnieku partijas milzīgs darbs, lai ļaudis vispār saprastu, kāds dziļš saturs ir ietverts šajā jēdzienā.
Tikai slavenā un sekmīgā mūsu partijas darbība parādīja minētās idejas milzīgo spēku un atmodināja citas grupas, lai ar tādu konkurenci veicinātu vismaz vārdos iegaumēt šo saukli.
Visas šīs partijas no seniem laikiem bija pieradušas mainīt savus saukļus, vadoties no šaura vēlēšanu spekulācijas viedokļa. Tāpēc nav nekāda brīnuma, ka šīs partijas tagad piesavinās tautiskos saukļus, tā cenšoties kaut nedaudz atslābināt nacionālsociālistiskās kustības pievilcību. Tikai uztraukums par savām organizācijām un bailes no mūsu augošā spēka, mūsu kustības universālās nozīmes tagad piespiež šos kungus lietot jēdzienu, kuru astoņus gadus atpakaļ tie vispār nezināja, par kuru septiņus gadus atpakaļ smējās, sešus gadus atpakaļ to paziņoja par aplamību, piecus gadus atpakaļ uzsāka ar to cīņu, četrus gadus atpakaļ to sagaidīja ar naidu, trīs gadus atpakaļ vajāja, bet divus gadus atpakaļ to anektēja sev un tagad izmanto, lai ar tā palīdzību kontrabandas ceļā nosargātu savus vecos krāmus.
Mums vēlreiz un vēlreiz jākonstatē fakts, ka visām šīm partijām nav ne mazākās sajēgas par to, ko tad īsti vajag vācu tautai. Vislabāk to parāda vieglprātība ar kādu pa labi un pa kreisi tiek bārstīts vārds "tautisks".
Uz katra soļa jūs satiksiet cilvēkus, kas, ģērbušies "tautiskā" togā, izplata visfantastiskākos un visdumjākos plānus. Ja arī viņiem laimējas atrast kaut kādu idejiņu, tad izrādās, ka tā pilnīgā izolētībā nevar kalpot par pamatu kaut cik nopietnai un lielai kustībai. Šie "draugi", kas cenšas sabrūvēt programmas, — bieži tās ņemot no grāmatām, bieži izdomājot savā galvā — ir bīstamāki nekā tautiskuma idejas atklātie ienaidnieki. Labākā gadījumā viņi ir nesekmīgi teorētiķi. Lielākoties mūsu priekšā uzstājas kaitīgākās pļāpas, maskējot "senģermāņu" uzpūtību ar savu tukšumu un nederīgumu. Pretstatā visiem šiem nejēdzīgajiem mēģinājumiem jāatceras tas laiks, kad jaunajai nacionālsociālistiskajai kustībai nācās spert tikai savus pirmos soļus.
6. nodaļa: Dzīvā vārda nozīme
Nebija vēl zuduši iespaidi par pirmo lielo sapulci 1920. gada 24. februārī Minhenes Ķeizariskā alus bāra lielajā zālē, kad jau sākām gatavoties nākamajai plašajai sapulcei. Senāk mūsējie uzskatīja, ka ir grūti tādā pilsētā kā Minhene sarīkot reizi vai divas reizes mēnesī pat nelielu sapulci. Tagad bijām pārliecināti, ka ir pilnīgi iespējams sarīkot lielu tautas masu sapulci ik nedēļu. Tomēr nemitīgi nedeva mieru viena doma: vai sanāks klausītāji un vai viņi gribēs mūs uzklausīt? Lai gan par sevi varu teikt, ka tajā laikā jau pilnīgi ticēju: ja tauta sapulcēsies, mums izdosies to pārliecināt.
Minētā Minhenes lielā alus zāle tajā laikā nacionālsociālistiem nozīmēja gandrīz vai svētu vietu. Ik nedēļu mēs šajā zālē organizējām lielu sapulci; ar katru reizi zāle bija pilnāka, bet klausītāji — arvien uzmanīgāki. Mēs iesākām ar jautājumu par "kara vaininiekiem". Tā bija problēma, kas pilnīgi neinteresēja nevienu "vadošo" politiķi. Tad vērtējām Versaļas un citus miera līgumus, bet pēc tam apskatījām citus visdažādākos tematus, kas šķita izdevīgi aģitācijas dēļ. Sevišķi daudz uzmanības pievērsām miera līgumu apspriešanai. Cik daudz pareģojumu tolaik mūsu jaunā kustība izteica tautas masām un cik precīzi šie pareģojumi tagad ir piepildījušies! Tagad, protams, ir viegli runāt un rakstīt par visu to. Taču tolaik uz katru tādu publisku masu saietu par "Versaļas miera līguma" tematu (un mēs taču nesapulcinājām rāmus filistrus, bet gan satrauktas proletariāta masas) raudzījās kā uz sacelšanos pret republiku, kā uz reakcionāru, nereti pat kā uz monarhistisku uzstāšanos. Mūsu runātājam vajadzēja pateikt tikai pirmo frāzi, pirmos kritiskos vārdus par Versaļas līgumu, un tūlīt atskanēja stereotipa izsaucieni no zāles: "Bet Brestļitovska?" Uzbudinātā klausītāju masa atkārtoja šo izsaucienu līdz aizsmakumam vai līdz brīdim, kad runātājs atzina, ka nav nekādu cerību pārliecināt auditoriju. Raugoties uz tautas noskaņojumu, varēja krist izmisumā un dauzīt galvu pret sienu. Tauta sākumā negribēja ne dzirdēt, ne arī saprast, ka Versaļa ir mūsu kauns; tā nevēlējās saprast, ka šis mums uzspiestais miers nozīmē nedzirdētu tautas izputināšanu. Marksistu graujošās darbības un Antantes indīgās propagandas dēļ mūsu ļaudīm zuda jebkādas domāšanas spējas. Taču nevajadzēja par to gausties, jo bezgala liela bija arī pašu vaina. Ko bija darījusi mūsu buržuāzija, lai kaut cik aizkavētu šausmīgo demoralizācijas procesu un palīdzētu apskaidrot smadzenes, lai dotu ceļu patiesībai? Neko, absolūti neko! Nekur tolaik nesastapu tagadējos lielos tautiskuma ideju apustuļus. Varbūt viņi runāja kaut kur nelielos pulciņos pie tējas galda, domubiedru lokā, bet tur, kur viņiem vajadzēja būt, mēs viņus neredzējām. Parādīties tur, kur viņi varēja sastapties ar vilku baru, viņiem pietrūka dūšas, izņemot varbūt tos gadījumus, kad viņiem šķita izdevīgi gaudot kopā ar vilkiem.
Man jau toreiz bija pilnīgi skaidrs, ka mūsu piekritēju pirmajam kontingentam vispirmām kārtām pamatīgi jāizskaidro jautājums par kara vaininieku un jāatklāj vēsturiskā patiesība. Mūsu kustība pirmā izvirzīja uzdevumu iepazīstināt plašas tautas masas ar Versaļas miera līguma īsto saturu. Tā bija šīs kustības panākumu ķīla nākotnē. Šajā miera līgumā toreiz daudzi vēl saskatīja demokrātijas sasniegumu. Taču mēs uzskatījām par savu uzdevumu visasākajā formā uzstāties pret Versaļas līgumu, lai visu galvās iespiestos fakts, ka mēs vienīgie esam nesamierināmi šī līguma pretinieki. Mēs zinājām, ka pienāks laiks, kad tauta visā skaudrumā sapratīs šī noziedzīgā līguma būtību, tās aplaupīšanu. Un tad tauta atcerēsies, ko mēs tai teicām, un sāks uzticēties mūsu kustībai.
Jau toreiz es centos pierādīt saviem biedriem: ja šobrīd lielos principiālos jautājumos sabiedriskai domai ir nepareiza nostāja, tad mūsu uzdevums ir tieši, asi un nelokāmi uzstāties pret aplamajiem uzskatiem, nerēķinoties ar popularitātes apsvērumiem un nebaidoties no naidīgiem pretuzbrukumiem. Centos pierādīt, ka Vācijas nacionālsociālistiskajai strādnieku partijai nevajag būt sabiedriskās domas kalponei, bet gan tās valdniecei. Partija nav mūsu verdzene, bet pavēlniece!
Kad kustība vēl ir vāja un stipram pretiniekam ir izdevies aizraut sev līdzi tautas masas pa viltus ceļu, tai vienmēr rodas kārdinājums atrast vienus vai otrus apsvērumus, kas it kā atļautu uz laiku pieslieties vairākumam un dziedāt unisonā ar to. Cilvēka gļēvulība tādos gadījumos meklē apsvērumus un noteikti atrod argumentus tādas taktikas labā, kas it kā liecina par nepieciešamību atbalstīt noziedzīgo kustību "no mūsu pašu interešu viedokļa".
Ne vienu reizi vien esmu nokļuvis apstākļos, kad bija nepieciešama vislielākā enerģija, lai nepieļautu, ka mūsu kuģis tiek ierauts svešā straumē un lai mūsu partija nekļūtu par rotaļlietu svešās rokās. Atcerieties kaut vai vienu piemēru, proti, jautājumu par Dienvidtiroli. Kāda gan bēda bija ebreju presei par Dienvidtiroles likteni! Taču tā sacēla tik skaļu brēku par to, ka milzīgajai tautas masai patiešām radās iespaids, ka runa ir par visas vācu tautas likteni. Un kas iznāca? Daudzu tā sauktās "nacionālās" kustības darboņu vidū sākās rūgšana. Vairākas šīs nometnes savienības un partijas, atklāti baidoties no ebreju laikrakstu uzkurinātās sabiedriskās domas, aplam iesaistījās vajāšanā pret to sistēmu, kurai mums, vāciešiem, pašreizējos apstākļos vajadzētu būt īstajam cerības staram. Un, kamēr mūs aiz rīkles tur internacionālais ebreju kapitāls, tā dēvētie patrioti saceļ brēku pret darbiniekiem un sistēmu, kas iedrošinās vismaz vienā zemē saraut ebreju un frankomasoņu važas un izrādīt patiesi veselīgu nacionālistisku pretestību šai internacionālajai čūlai. Taču dažiem cilvēki ar vāju raksturu šķita ļoti vilinoši peldēt pa straumi, t.i., faktiski kapitulēt uzkūdītās sabiedriskās domas priekšā. Runa patiešām bija par kapitulāciju! Saprotams, ka tagad cilvēkiem nav patīkami atzīties rūgtajā patiesībā. Tāpēc viņi cenšas izgrozīties un melot, dažkārt arī paši sev. Taču fakts paliek fakts: tikai gļēvulība noveda pie kapitulācijas ebreju kungu mākslīgi radītā noskaņojuma dēļ. Visi citi parasti minētie "motīvi" ir vienīgi nožēlojami un sīki mēģinājumi izdzēst pēdas. Tā vienmēr rīkojas sīki grēcinieki.