Tādos apstākļos bija absolūti nepieciešams ar dzelžainu roku pārkārtot kustību, lai paglābtu to no vismazākās piekāpšanās, kas galu galā novestu mūs pie bojāejas. Kustības pārkārtošana tādos apstākļos, kad visa sabiedriskā doma bija satraukta un vērsta noteiktā virzienā, kad spēcīgi vēji uzpūta milzu liesmas tikai uz vienu pusi, bija ne visai populāra rīcība. Taču dažreiz tā bija saistīta ar nāves briesmām drosminiekiem, kas uzņēmās šo uzdevumu. No vēstures ir zināmi daudzi gadījumi, kad tādi drosminieki par savu rīcību tika nomētāti ar akmeņiem, bet nākamās paaudzes par to izteica vislielāko atzinību un apbrīnu.
Varenai kustībai savi plāni jāorientē tikai uz nākotni; tai nav jārēķinās ar pašreizējo noskaņojumu. Saprotams, ka tādos gadījumos atsevišķs darbinieks nejūtas labi. Taču viņš nedrīkst aizmirst, ka grūti brīži paies un lielai kustībai, kas grib atjaunināt visu pasauli, jādomā par nākotni.
Var pat saskatīt likumu, saskaņā ar kuru vēsturē vislielākie un paliekošākie panākumi izrādījās tie, kurus pūlis sākumā uzņēma ar vismazāko izpratni, jo jaunās idejas sākumā ir bijušas pilnīgā pretrunā ar masu vēlmēm un uzskatiem.
Mēs to jutām jau toreiz, publisko uzstāšanos pirmajās dienās. Sākumā neraizējāmies par masu labvēlību, bet uzskatījām par savu pienākumu cīnīties pret neprātu, kas tolaik bija pārņēmis mūsu tautu. Man gandrīz vienmēr sapulcēs nācās uzrunāt ļaudis, kuri ticēja ideāliem, kas bija pilnīgi pretēji manējiem, un kuri tiecās pēc tā, kas bija pilnīgā pretrunā ar maniem centieniem. Manā priekšā bija divi trīs tūkstoši cilvēku, bet manā rīcībā — tikai divas stundas. Un šajā laikā man bija jāiedveš jauna pārliecība šai cilvēku masai! Soli pa solim izsitu veco ticējumu pamatus zem viņu kājām, soli pa solim pārvarēju viņu iekšējo pretestību, pakāpeniski pārliecināju viņus un galu galā panācu, ka viņi sāka izprast jaunā pasaules uzskata pamatus.
Toreiz īsā laikā apguvu jaunu mākslu: ķerties vērsim pie ragiem, jau iepriekš paredzēt pretinieka iebildumus un atspēkot tos savā runā. Man toreiz nebija grūti pārliecināties, ka pretējās nometnes diskusiju oratori parasti uzstājas ar noteiktu "repertuāru", atkārtodami vienus un tos pašus argumentus, kas nepārprotami izstrādāti, tā sakot, centralizētā kārtībā. Tā tas īstenībā arī bija. Šie piemēri mani lieku reizi pārliecināja par to, ar kādu neticamu disciplinētību pretinieks veic savu propagandu. Vēl tagad lepojos ar to, ka man izdevās ne vien atrast līdzekļus, kā padarīt šo propagandu nekaitīgu, bet arī pagriezt ienaidnieka ieročus pret viņu pašu. Pāris gadu laikā es šo mākslu jau pārvaldīju virtuozi.
Sastādot katras runas plānu, jau iepriekš centos paredzēt visus pretinieku iebildumus un savus argumentus iebildumu atspēkošanai. Drīz nonācu pie atziņas, ka vislabāk ir šos iespējamos iebildumus atklāti pašam izteikt savā runā un turpat pierādīt to nepamatotību. Ja jūsu priekšā ir godīgs klausītājs, kaut arī ar bezgalīgi daudziem šabloniskiem iebildumiem, tad jūs tieši tādā veidā visdrīzāk viņu dabūsiet savā pusē. Tiklīdz jums savā runā būs izdevies satricināt šī klausītāja pārliecību, jūs jau esat daļēji viņu iekarojis, un visādā ziņā viņš jūs uzklausīs aizvien uzmanīgāk.
Vēl būdams politiskās izglītības virsnieks, uzstājos kareivju auditorijās galvenokārt par "Versaļas līguma" tematu. Ievērojot augstāk minētos apsvērumus, es tagad paplašināju tematu un referēju par "Brestu un Versaļu". Jau no pirmā referāta gatavošanā iegūtās pieredzes zināju, ka auditorijai parasti nav nekāda priekšstata par Brestas līguma reālo saturu. Pretiniekam ar veiklu propagandu bija izdevies iedvest masām domu, ka Brestas līgums patiešām ir varmācīgs un apkaunojošs līgums. Neatlaidība, ar kādu šie meli tika iestāstīti visplašākajām masām, galu galā panāca to, ka tās sāka saskatīt Versaļas līgumā tikai kaut kādu taisnīgu atmaksu par noziegumu, kuru it kā mēs paši būtu izdarījuši Brestā. Dabiski, ka cilvēki, kuri bija pakļāvušies tādam noskaņojumam, jebkādus centienus cīnīties pret Versaļas līgumu uzņēma kā kaut ko netaisnīgu. Ne reizi vien mums gadījās sastapt vienkāršus cilvēkus, kuri savā ziņā bija godīgi un patiešām sašutuši par mēģinājumiem cīnīties pret Versaļas līgumu, vadoties tieši no šī viedokļa. Tikai tāpēc Vācijā varēja iegūt pilsoņa tiesības nekaunīgais un šausmīgais vārdiņš "reparācija". Melīgi liekulīgā frāze par reparācijām tajā laikā miljoniem tautiešu tiešām šķita kā kaut kāda augstākā taisnīguma iemiesojums. Tas bija šausmīgi, bet tā bija. Labākais pierādījums tam, ka tā patiesi bija, ir lielie panākumi, ko guva uzsāktā propaganda pret Versaļas līgumu, kuru cieši saistīju ar Brestļitovskas līguma patiesās nozīmes izskaidrošanu. Ņēmu abus līgumus, salīdzināju tajos ietvertos punktus un pierādīju auditorijai, cik Brestas līgums īstenībā ir bezgala humāns salīdzinājumā ar necilvēcīgi cietsirdīgo Versaļas līgumu. Rezultāts bija pārsteidzošs.
Klausītāju auditorijās, kurās tolaik uzstājos, parasti bija aptuveni divi tūkstoši cilvēku. Sākumā uz mani raudzījās vismaz 3600 naidīgu acu, bet pēc trim stundām, sapulcei beidzoties, manā priekšā parasti jau bija vienota tautas masa, ko bija pārņēmis dziļš sašutums pret Versaļas līguma autoriem. Ar gandarījumu sajutu, ka atkal mums izdodas atsvabināt simtu tūkstošu tautiešu sirdis no indīgās melu sēklas un pārliecināt viņus par mūsu taisnību.
Divus referāta tematus — "Pasaules kara patiesie cēloņi" un "Bresta un Versaļa" — toreiz uzskatīju par vissvarīgākajiem. Un tā desmitām reižu dažādās variācijās atkārtoju šos referātus dažādās auditorijās, kamēr beidzot varēju secināt, ka mūsu pirmo piekritēju pamatkontingentam šie jautājumi ir pilnīgi skaidri.
Man personīgi šīs sapulces deva ari tādu labumu, ka pakāpeniski apguvu oratora mākslu, proti, man radās vajadzīgais patoss, kā ari iemācījos pārvaldīt žestus, kas nepieciešami oratoram, uzstājoties tūkstošu klausītāju priekšā.
Jau teicu, ka tolaik atklātās sapulcēs absolūti nebija dzirdami tagadējo grupu un partiju vadītāji, kuri nu cenšas iztēlot lietu tā, it kā tieši viņi būtu panākuši sabiedriskās domas apvērsumu. Ja kāds no tā sauktajiem nacionālajiem politiķiem arī uzstājās ar referātu par tamlīdzīgu tematu, tad tikai domubiedru sapulcē, t.i., tādas auditorijas priekšā, kas jau bija vienisprātis ar autoru un kam varbūt bija vajadzīgs tikai savu uzskatu apstiprinājums. Taču tādām sapulcēm, saprotams, nebija lielas nozīmes. Svarīgi bija iegūt savā pusē tos cilvēkus, kuri līdz tam laikam savas audzināšanas un tradīciju dēļ atradās pretinieka nometnē.